Atšķirības starp "Retabls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Toulon_Cathedral_Puget_Retable.jpg|right|thumb|200px|Altāra retabls Tulonas katedrālē (Pierre Paul Puget, 1669.)]] | [[Attēls:Toulon_Cathedral_Puget_Retable.jpg|right|thumb|200px|Altāra retabls Tulonas katedrālē (Pierre Paul Puget, 1669.)]] | ||
| − | '''Retabls''' - ap XII gs. ieviesies [[kristietība]]s kulta celtnēs aiz vai uz [[Altāris|altāra]] novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības, - paaugstinājums jeb altāra ietvardekors. XVII gs. retabli ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā). | + | '''Retabls''' - ap XII gs. ieviesies [[kristietība]]s kulta celtnēs aiz vai uz [[Altāris|altāra]] novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības, - paaugstinājums jeb altāra ietvardekors. XVI gs. beigās retablu edikulā sāka ievietot tabernākula skapīti relikviju un Sv. Vakarēdiena uzglabāšanai.XVII gs. retabli ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā). |
| + | |||
| + | '''Elementi:'''<br> | ||
| + | Retebla pamatnes predellā parasti ievietots "SVētā Vakarēdiena" cilnis vai glezna, tematiski, liturģiski un kompozicionāli veidojot sasaisti ar svētā sakramenta norises vietu. Sākot ar XVII gs. par retabla pirmā stāva kompozicionālo un satursiko akcentu kļuva pusaploces arka ar Golgātas attēlojumu. Kā dominējošā nostiprinājās krustā sišanas tēma, kas varēja būt skulpturāla vai gleznota. Tēlnieciskajā variantā tā visbiežāk reducēta līdz trīsfigūru grupai: [[krucifikss]] ar tā pakājē esošu Dievmāti un svēto Jāni. Kristus parasti attēlots jau miris. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 17. septembris, plkst. 12.54
Retabls - ap XII gs. ieviesies kristietības kulta celtnēs aiz vai uz altāra novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības, - paaugstinājums jeb altāra ietvardekors. XVI gs. beigās retablu edikulā sāka ievietot tabernākula skapīti relikviju un Sv. Vakarēdiena uzglabāšanai.XVII gs. retabli ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā).
Elementi:
Retebla pamatnes predellā parasti ievietots "SVētā Vakarēdiena" cilnis vai glezna, tematiski, liturģiski un kompozicionāli veidojot sasaisti ar svētā sakramenta norises vietu. Sākot ar XVII gs. par retabla pirmā stāva kompozicionālo un satursiko akcentu kļuva pusaploces arka ar Golgātas attēlojumu. Kā dominējošā nostiprinājās krustā sišanas tēma, kas varēja būt skulpturāla vai gleznota. Tēlnieciskajā variantā tā visbiežāk reducēta līdz trīsfigūru grupai: krucifikss ar tā pakājē esošu Dievmāti un svēto Jāni. Kristus parasti attēlots jau miris.
Literatūra par šo tēmu
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. - J.L.V.: Rīga, 2002., 237.-241. lpp.
