Atšķirības starp "Kants Imanuels" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 22. septembris, plkst. 16.43

Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724.-1804.) – filosofs un matemātiķis, vācu klasiskās filosofijas aizsācējs, „kritiskās“ jeb „transcedentālās“ filosofijas iedibinātājs.

Dzimis Kēnigsbergā, Austruprūsijā, 1724. gada 22. aprīlī. Universitātē studējis fiziku un matemātiku. Pēc tēva nāves pārtrauca studijas universitātē un sāka strādāt kā privātskolotājs. 1755. gadā studijas atsāka un ieguva doktora grādu. Pēc tam viņš pasniedza Kēnigsbergas universitātē: iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par filosofiju (1755.-1770. gados bija docents, bet 1770.-1796. gados - profesors). Viņa visai netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis ticību, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas karalistes valdību, un 1792. gadā karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus, līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Miris 1804. gadā.

T.s. „pirmskritikas“ laikā (pirms 1770. gada) aizstāvēja „nebulāru“ kosmogonijas hipotēzi, kurā planē†u sistēmas rašanās un evolūcija tika atvasināta no pirmatnējā „miglāja“. Tajā pašā laikā izteica pieņēmumu, ka ārpus mūsu galaktikas pastāv lielais galaktiku visums. Izstrādāja mācību par paisuma berzes rezultātā notiekošo Zemes griešanās palēnināšanos diennakts periodā un mācību par kustības un miera stāvokļa relativitāti. Hjūma empīrisma un skepticisma ietekmē Kants uzsvera atšķirību starp reālu un loģisku pamatojumu, sāka filosofijā lietot negatīvu lielumu jēdzienu un izsmēja laikabiedru aizraušanos ar mistiku un „garu redzēšanu“. Šī perioda darbos domāšanas deduktīvi formālās metodes ierobežotas par labu pieredzei. 1770. gadā Kanta uzskatos sākās t.s. „kritikas“ periods – 1781. gadā viņš publicēja „Tīrā prāta kritika“, kurai sekoja „Praktiskā prāta kritika“ (1788.) un „Spriešanas spēju kritika“ (1790.). Šajos darbos Kants izklāstīja savu „kritisko“ izziņas teoriju, ētiku, estētiku un mācību par dabas mērķtiecīgumu. Izvirzīja tēzi, ka nav iespējams izveidot metafiziskas filosofijas sistēmu, ja iepriekš nav izpētītas izziņas formas un cilvēka izzināšanas spēju robežas. Šie pētījumi Kantu noveda pie agnosticisma, t.i. uzskata, ka lietu dabu, to, kādas tās pastāv pašas par sevi, cilvēku izziņa principiāli nespēj izprast – izzināt iespējams tikai „parādības“, t.i. veidus, kādos lietas izpaužas cilvēku pieredzē. Drošas teorētiskās zināšanas pastāv tikai matemātikā un dabas zinātnēs. Tās, pēc Kanta domām, iespējamas tāpēc, ka cilvēka apziņā ir dotas jutekliskas vērošanas „aprioras“ formas jeb jēdzieni un apriorās formās izteikts sakars jeb sintēze starp juteklisko daudzveidību un sapratnes jēdzieniem, uz kuriem dibinās, piemēram, substanču pastāvīguma likums un substanču mijiedarbības likums. Saprātam piemīt neiznīdējama, no augstākajām ētiskajām prasībām izrietoša tiekšanās pēc absolūtām zināšanām. Šīs tieksmes ietekmē saprāts cenšas atrisināt jautājumus par pasaules robežām vai bezgalīgumu telpā un laikā, par nedalāmu pasaules elementu pastāvēšanas iespējamību, par pasaulē notiekošo procesu raksturu, par Dievu kā absolūti nepieciešamu būtni. Kants uzskatīja, ka ar vienādu pierādījumu spēku iespējams pamatot pretējus risinājumus: pasaule ir galīga, un tai nav robežu; pastāv nedalāmas daļiņas, un tādu daļiņu nav; visi procesi norit kā cēloniski nosacīti, un pastāv procesi (rīcības akti), kas norisinās brīvi; pastāv absolūti nepieciešama augstāka būtne, un tādas būtnes nav. Tādējādi cilvēka saprāts pēc savas dabas ir antinomisks, t.i., pretrunīgs. Tomēr šīs pretrunas esot tikai šķietamas. Mīklas atminējums meklējams izziņas ierobežošanā par labu ticībai, „lietu par sevi“ nošķiršanā no „parādībām“, „lietu par sevi“ atzīšanā par neizzināmām. Tā, piemēram, cilvēks vienā un tai pašā laikā ir nebrīvs (kā būtne parādību pasaulē) un brīvs (kā neizzināmās pārjutekliskās pasaules subjekts); Dieva pastāvēšana (izziņā) nav pierādāma, un tai pašā laikā tā ir nepieciešams ticības postulāts, uz kuru dibinās cilvēku pārliecība par tikumiskas kārtības pastāvēšanu pasaulē, utt. Ētikā Kants par tās galveno likumu postulēja „kategorisko pavēli“ (kategoriskais imperatīvs), kas prasa, lai cilvēks rīkotos saskaņā ar tādu principu, kurš pilnīgi neatkarīgi no rīcības tikumiskā satura varētu kļūt par vispārīgu izturēšanās likumu. Estētikā viņš skaisto reducēja uz „neieinteresētu“ baudījumu, kas nav atkarīgs no tā, vai pastāv vai nepastāv mākslas darbā attēlotais priekšmets, un ko nosaka tikai forma. Konsekventi ievērot savu formālismu Kants nespēja: ētikā – pretēji kategoriskā imperatīva formālajam raksturam, - viņš izvirzīja principu, ka ikviena personība ir vērtīga pati par sevi un to nedrīkst upurēt visas sabiedrības labuma vārdā; estētikā – pretēji formālismam skaistuma izpratnē, - viņš par mākslas augstāko sasniegumu postulēja vārda mākslu, jo tā paceļoties līdz ideāla attēlošanai u.tml.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190.-192. lpp.