Atšķirības starp "Kants Imanuels" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
 
(8 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 +
[[Attēls:Immanuel_Kant.jpg‎|right|thumb|200px|]]
 
'''Imanuels Kants''' (''Immanuel Kant'', 1724.-1804.) – filosofs un matemātiķis, vācu klasiskās filosofijas aizsācējs, „kritiskās“ jeb „transcedentālās“ filosofijas iedibinātājs.
 
'''Imanuels Kants''' (''Immanuel Kant'', 1724.-1804.) – filosofs un matemātiķis, vācu klasiskās filosofijas aizsācējs, „kritiskās“ jeb „transcedentālās“ filosofijas iedibinātājs.
  
−
Dzimis Kēnigsbergā<ref>Dr. P.Šmits, atsaucoties uz Kanta paša autobiogrāfiju min, ka Kants bijis "skotu seglinieka dēls" - Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.</ref>, Austrumprūsijā, 1724. gada 22. aprīlī. Mācījies prestižajā Fridriha koledžā. Kēnigzbergas universitātē - Albertīnā, - studējis fiziku un matemātiku un kuru absolvēja 1745. gadā. Pēc tēva nāves, zaudējis tā finansiālu atbalstu, pārtrauca tlāka studijas universitātē un sāka strādāt kā visai trūcīgs privātskolotājs, papildus ienākumus gūstot arī biljarda zālēs un pie kāršu galda. 1755. gadā aizstāvēja zinātņu doktora grādu. Neraugoties uz lielo interesi par daiļo dzimumu, tā arī nekad neapprecējās (taču jau viņa dzīves laikā bija gana daudz viltvāržu, kas uzdevās par viņa bērniem). Pēc tam viņš pasniedza Kēnigsbergas universitātē: iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par filosofiju (1755.-1770. gados bija docents, bet 1770.-1796. gados - profesors). Viņa visai netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis ticību, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas karalistes valdību, un 1792. gadā karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus, līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Miris 1804. gada 12 februārī, atstājot savām trim māsām un brālim mantojumā 20 000 guldeņu.
+
Dzimis Kēnigsbergā (''Königsberg''), Austrumprūsijā, 1724. gada 22. aprīlī ([[baznīca]]s grāmatā iereģistrēts kā ''Emanuel'') sedlenieka Johana (''Johann Georg Kant''<ref>Dr. P.Šmits, atsaucoties uz Kanta paša autobiogrāfiju min, ka Kants bijis "skotu sedlinieka dēls" - Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.</ref>, 1683.–1746.) un tā sievas Annas (''Anna Regina, geb. Reuter'' 1697.–1737.) Kantu ģimenē. No 1732. gada mācījies prestižajā Fridriha koledžā (''Collegium Fridericianum''). 1740. gadā iestājies Kēnigsbergas universitātē - Albertīnā (''Albertina, der Königsberger Universität''), - studējis teoloģiju, filosofiju, un dabaszinātnes - fiziku un matemātiku (absolvēja augstskolu 1745. gadā). Pēc tēva nāves 1746. gadā, zaudējis tā finansiālu atbalstu, pārtrauca tālākas studijas un sāka strādāt kā visai trūcīgs privātskolotājs, papildus ienākumus gūstot arī biljarda zālēs un pie kāršu galda. 1755. gadā aizstāvēja zinātņu doktora grādu. Neraugoties uz lielo interesi par daiļo dzimumu, tā arī nekad neapprecējās (taču jau viņa dzīves laikā bija gana daudz viltvāržu, kas uzdevās par viņa bērniem). Pēc tam viņš pasniedza Kēnigsbergas universitātē: iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par filosofiju (1755.-1770. gados bija docents, bet 1770.-1796. gados - profesors). Viņa visai netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis ticību, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas karalistes valdību, un 1792. gadā karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus, līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Miris 1804. gada 12 februārī, atstājot savām trim māsām un brālim mantojumā 20 000 guldeņu (t.i. mūža nogalē bijis diezgan turīgs).
  
 
T.s. „pirmskritikas“ laikā (pirms 1770. gada) aizstāvēja „nebulāru“ kosmogonijas hipotēzi, kurā planētu sistēmas rašanās un evolūcija tika atvasināta no pirmatnējā „miglāja“. Tajā pašā laikā izteica pieņēmumu, ka ārpus mūsu galaktikas pastāv lielais galaktiku visums. Izstrādāja mācību par paisuma berzes rezultātā notiekošo Zemes griešanās palēnināšanos diennakts periodā un mācību par kustības un miera stāvokļa relativitāti. [[Hjūms Deivids|Hjūma]] empīrisma un skepticisma ietekmē Kants uzsvera atšķirību starp reālu un loģisku pamatojumu, sāka filosofijā lietot negatīvu lielumu jēdzienu un izsmēja laikabiedru aizraušanos ar mistiku un „garu redzēšanu“. Šī perioda darbos domāšanas deduktīvi formālās metodes ierobežotas par labu pieredzei. 1770. gadā Kanta uzskatos sākās t.s. „kritikas“ periods – 1781. gadā viņš publicēja „Tīrā prāta kritika“, kurai sekoja „Praktiskā prāta kritika“ (1788.) un „Spriešanas spēju kritika“ (1790.). Šajos darbos Kants izklāstīja savu „kritisko“ izziņas teoriju, ētiku, estētiku un mācību par dabas mērķtiecīgumu. Izvirzīja tēzi, ka nav iespējams izveidot metafiziskas filosofijas sistēmu, ja iepriekš nav izpētītas izziņas formas un cilvēka izzināšanas spēju robežas. Šie pētījumi Kantu noveda pie [[Agnosticisms|agnosticisma]], t.i. uzskata, ka lietu dabu, to, kādas tās pastāv pašas par sevi, cilvēku izziņa principiāli nespēj izprast – izzināt iespējams tikai „parādības“, t.i. veidus, kādos lietas izpaužas cilvēku pieredzē. Drošas teorētiskās zināšanas pastāv tikai matemātikā un dabas zinātnēs. Tās, pēc Kanta domām, iespējamas tāpēc, ka cilvēka apziņā ir dotas jutekliskas vērošanas „aprioras“ formas jeb jēdzieni un apriorās formās izteikts sakars jeb sintēze starp juteklisko daudzveidību un sapratnes jēdzieniem, uz kuriem dibinās, piemēram, substanču pastāvīguma likums un substanču mijiedarbības likums. Saprātam piemīt neiznīdējama, no augstākajām ētiskajām prasībām izrietoša tiekšanās pēc absolūtām zināšanām. Šīs tieksmes ietekmē saprāts cenšas atrisināt jautājumus par pasaules robežām vai bezgalīgumu telpā un laikā, par nedalāmu pasaules elementu pastāvēšanas iespējamību, par pasaulē notiekošo procesu raksturu, par Dievu kā absolūti nepieciešamu būtni. Kants uzskatīja, ka ar vienādu pierādījumu spēku iespējams pamatot pretējus risinājumus: pasaule ir galīga, un tai nav robežu; pastāv nedalāmas daļiņas, un tādu daļiņu nav; visi procesi norit kā cēloniski nosacīti, un pastāv procesi (rīcības akti), kas norisinās brīvi; pastāv absolūti nepieciešama augstāka būtne, un tādas būtnes nav. Tādējādi cilvēka saprāts pēc savas dabas ir antinomisks, t.i., pretrunīgs. Tomēr šīs pretrunas esot tikai šķietamas. Mīklas atminējums meklējams izziņas ierobežošanā par labu ticībai, „lietu par sevi“ nošķiršanā no „parādībām“, „lietu par sevi“ atzīšanā par neizzināmām. Tā, piemēram, cilvēks vienā un tai pašā laikā ir nebrīvs (kā būtne parādību pasaulē) un brīvs (kā neizzināmās pārjutekliskās pasaules subjekts); Dieva pastāvēšana (izziņā) nav pierādāma, un tai pašā laikā tā ir nepieciešams ticības postulāts, uz kuru dibinās cilvēku pārliecība par tikumiskas kārtības pastāvēšanu pasaulē, utt. Ētikā Kants par tās galveno likumu postulēja „kategorisko pavēli“ ([[kategoriskais imperatīvs]]), kas prasa, lai cilvēks rīkotos saskaņā ar tādu principu, kurš pilnīgi neatkarīgi no rīcības tikumiskā satura varētu kļūt par vispārīgu izturēšanās likumu. Estētikā viņš skaisto reducēja uz „neieinteresētu“ baudījumu, kas nav atkarīgs no tā, vai pastāv vai nepastāv mākslas darbā attēlotais priekšmets, un ko nosaka tikai forma. Konsekventi ievērot savu formālismu Kants nespēja: ētikā – pretēji kategoriskā imperatīva formālajam raksturam, - viņš izvirzīja principu, ka ikviena personība ir vērtīga pati par sevi un to nedrīkst upurēt visas sabiedrības labuma vārdā; estētikā – pretēji formālismam skaistuma izpratnē, - viņš par mākslas augstāko sasniegumu postulēja vārda mākslu, jo tā paceļoties līdz ideāla attēlošanai u.tml.
 
T.s. „pirmskritikas“ laikā (pirms 1770. gada) aizstāvēja „nebulāru“ kosmogonijas hipotēzi, kurā planētu sistēmas rašanās un evolūcija tika atvasināta no pirmatnējā „miglāja“. Tajā pašā laikā izteica pieņēmumu, ka ārpus mūsu galaktikas pastāv lielais galaktiku visums. Izstrādāja mācību par paisuma berzes rezultātā notiekošo Zemes griešanās palēnināšanos diennakts periodā un mācību par kustības un miera stāvokļa relativitāti. [[Hjūms Deivids|Hjūma]] empīrisma un skepticisma ietekmē Kants uzsvera atšķirību starp reālu un loģisku pamatojumu, sāka filosofijā lietot negatīvu lielumu jēdzienu un izsmēja laikabiedru aizraušanos ar mistiku un „garu redzēšanu“. Šī perioda darbos domāšanas deduktīvi formālās metodes ierobežotas par labu pieredzei. 1770. gadā Kanta uzskatos sākās t.s. „kritikas“ periods – 1781. gadā viņš publicēja „Tīrā prāta kritika“, kurai sekoja „Praktiskā prāta kritika“ (1788.) un „Spriešanas spēju kritika“ (1790.). Šajos darbos Kants izklāstīja savu „kritisko“ izziņas teoriju, ētiku, estētiku un mācību par dabas mērķtiecīgumu. Izvirzīja tēzi, ka nav iespējams izveidot metafiziskas filosofijas sistēmu, ja iepriekš nav izpētītas izziņas formas un cilvēka izzināšanas spēju robežas. Šie pētījumi Kantu noveda pie [[Agnosticisms|agnosticisma]], t.i. uzskata, ka lietu dabu, to, kādas tās pastāv pašas par sevi, cilvēku izziņa principiāli nespēj izprast – izzināt iespējams tikai „parādības“, t.i. veidus, kādos lietas izpaužas cilvēku pieredzē. Drošas teorētiskās zināšanas pastāv tikai matemātikā un dabas zinātnēs. Tās, pēc Kanta domām, iespējamas tāpēc, ka cilvēka apziņā ir dotas jutekliskas vērošanas „aprioras“ formas jeb jēdzieni un apriorās formās izteikts sakars jeb sintēze starp juteklisko daudzveidību un sapratnes jēdzieniem, uz kuriem dibinās, piemēram, substanču pastāvīguma likums un substanču mijiedarbības likums. Saprātam piemīt neiznīdējama, no augstākajām ētiskajām prasībām izrietoša tiekšanās pēc absolūtām zināšanām. Šīs tieksmes ietekmē saprāts cenšas atrisināt jautājumus par pasaules robežām vai bezgalīgumu telpā un laikā, par nedalāmu pasaules elementu pastāvēšanas iespējamību, par pasaulē notiekošo procesu raksturu, par Dievu kā absolūti nepieciešamu būtni. Kants uzskatīja, ka ar vienādu pierādījumu spēku iespējams pamatot pretējus risinājumus: pasaule ir galīga, un tai nav robežu; pastāv nedalāmas daļiņas, un tādu daļiņu nav; visi procesi norit kā cēloniski nosacīti, un pastāv procesi (rīcības akti), kas norisinās brīvi; pastāv absolūti nepieciešama augstāka būtne, un tādas būtnes nav. Tādējādi cilvēka saprāts pēc savas dabas ir antinomisks, t.i., pretrunīgs. Tomēr šīs pretrunas esot tikai šķietamas. Mīklas atminējums meklējams izziņas ierobežošanā par labu ticībai, „lietu par sevi“ nošķiršanā no „parādībām“, „lietu par sevi“ atzīšanā par neizzināmām. Tā, piemēram, cilvēks vienā un tai pašā laikā ir nebrīvs (kā būtne parādību pasaulē) un brīvs (kā neizzināmās pārjutekliskās pasaules subjekts); Dieva pastāvēšana (izziņā) nav pierādāma, un tai pašā laikā tā ir nepieciešams ticības postulāts, uz kuru dibinās cilvēku pārliecība par tikumiskas kārtības pastāvēšanu pasaulē, utt. Ētikā Kants par tās galveno likumu postulēja „kategorisko pavēli“ ([[kategoriskais imperatīvs]]), kas prasa, lai cilvēks rīkotos saskaņā ar tādu principu, kurš pilnīgi neatkarīgi no rīcības tikumiskā satura varētu kļūt par vispārīgu izturēšanās likumu. Estētikā viņš skaisto reducēja uz „neieinteresētu“ baudījumu, kas nav atkarīgs no tā, vai pastāv vai nepastāv mākslas darbā attēlotais priekšmets, un ko nosaka tikai forma. Konsekventi ievērot savu formālismu Kants nespēja: ētikā – pretēji kategoriskā imperatīva formālajam raksturam, - viņš izvirzīja principu, ka ikviena personība ir vērtīga pati par sevi un to nedrīkst upurēt visas sabiedrības labuma vārdā; estētikā – pretēji formālismam skaistuma izpratnē, - viņš par mākslas augstāko sasniegumu postulēja vārda mākslu, jo tā paceļoties līdz ideāla attēlošanai u.tml.
11. rindiņa: 12. rindiņa:
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==
  
 +
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190.-192. lpp.
 +
----
 +
* Herman Barbara. The Practice of Moral Judgement. - Harvard University Press, 1993
 +
* Wood Allen. Kant's Ethical Thought. Cambridge. - Cambridge University Press: New York, 1999. ISBN 052164836X
 +
* Allison Henry. Kant’s Transcendental Idealism. - Yale University Press: New Haven, 1983, 2004. ISBN 0-300-03629-9
 +
* Banham Gary. Kant's Transcendental Imagination. - Palgrave Macmillan: London and New York, 2006
 +
* Deleuze Gilles. Kant's Critical Philosophy. - University of Minnesota Press, 1984. ISBN 0-8166-1341-9
 +
* Greenberg Robert. Kant's Theory of A Priori Knowledge. - Penn State Press, 2001. ISBN 0-271-02083-0
 +
----
 +
* Steffen Dietzsch. Immanuel Kant. Eine Biographie. - Reclam: Leipzig, 2004, ISBN 3-379-00806-0
 +
* Orlando Budelacci. Kants Friedensprogramm. Das politische Denken im Kontext der praktischen Philosophie. - Athena Verlag: Oberhausen, 2003, ISBN 3-89896-137-0
 +
* Volker Gerhardt. Immanuel Kant. Vernunft und Leben. - Reclam: Stuttgart, 2002, ISBN 3-15-018235-2
 +
* Johannes Heinrichs. Das Geheimnis der Kategorien. Die Entschlüsselung von Kants zentralem Lehrstück. - MAAS: Berlin, 2004, ISBN 3-929010-94-1
 +
* Immanuel Kant, Kritik der praktischen Vernunft. / Otfried Höffe (Hrsg.)  - Akademie-Verlag: Berlin, 2002, ISBN 3-05-003576-5
 +
* Otfried Höffe. Königliche Völker. Zu Kants kosmopolitischer Rechts- und Friedenstheorie. - Suhrkamp: Frankfurt, 2001, ISBN 3-518-29119-X
 +
* Recht, Staat und Völkerrecht bei Immanuel Kant. Marburger Tagung zu Kants „Metaphysischen Anfangsgründen der Rechtslehre“. / Dieter Hüning & Burkhard Tuschling (Hrsg.) - Duncker & Humblot: Berlin, 1998, ISBN 3-428-09602-9
 +
* Christian Kauferstein. Transzendentalphilosophie der Mathematik. Versuch einer systematischen Rekonstruktion der Leitlinien einer Philosophie der Mathematik in Kants "Kritik der reinen Vernunft" und Maimons "Versuch über die Transzendentalphilosophie". - Ibidem: Stuttgart, 2006, ISBN 3-89821-471-0
 +
* Darius Koriako. Kants Philosophie der Mathematik. Grundlagen – Voraussetzungen – Probleme. - Meiner: Hamburg, 1999, ISBN 3-7873-1429-6
 +
* Desiré Nolen: Die Lehrer Kants. - Wissenschaftlicher Verlag: Schutterwald/Baden, 2005, ISBN 978-3-928640-80-0
 +
----
 
* Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 1. - Москва, 1963, 543 с.
 
* Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 1. - Москва, 1963, 543 с.
 
* Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 2. - Москва, 1964, 510 с.
 
* Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 2. - Москва, 1964, 510 с.
46. rindiņa: 67. rindiņa:
 
* [http://plato.stanford.edu/entries/kant-leibniz/ Kant and Leibniz - The Stanford Encyclopedia of Philosophy]
 
* [http://plato.stanford.edu/entries/kant-leibniz/ Kant and Leibniz - The Stanford Encyclopedia of Philosophy]
 
* [http://plato.stanford.edu/entries/kant-judgment/ Kant's Theory of Judgment - The Stanford Encyclopedia of Philosophy]
 
* [http://plato.stanford.edu/entries/kant-judgment/ Kant's Theory of Judgment - The Stanford Encyclopedia of Philosophy]
 +
----
 +
* [http://mdz10.bib-bvb.de/~db/0001/bsb00016328/images/index.html?seite=126 Norbert Hinske. Immanuel Kant. // Neue Deutsche Biographie.]
 +
* [http://www.zeno.org/Philosophie/M/Schopenhauer,+Arthur/Die+Welt+als+Wille+und+Vorstellung/Erster+Band/Anhang.+Kritik+der+Kantischen+Philosophie Kritik der Kantischen Philosophie.]
 +
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=atr%3D118559796+OR+nid%3D118559796&method=simpleSearch Literatur von und über Immanuel Kant im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
 +
* [http://www.korpora.org/Kant/ Das Bonner Kant-Korpus]
 +
* [http://gutenberg.spiegel.de/index.php?id=19&autorid=310&autor_vorname=+Immanuel&autor_nachname=Kant&cHash=b31bbae2c6 Werke von Immanuel Kant im Projekt Gutenberg-DE]
 +
* [http://www.zeno.org/Philosophie/M/Kant,+Immanuel Werke bei zeno.org]
 +
* [http://deposit.d-nb.de/cgi-bin/dokserv?idn=989614611&req=org.acegisecurity.wrapper.SavedRequestAwareWrapper%402e41b167 Petterson Manchong, Josél Manuel. Der Gottesbegriff in Kants theoretischer Philosophie. - TU: Berlin, 2008]
 
----
 
----
 
* [http://sprach-insel.com/index.php?option=com_content&task=view&id=111&Itemid=68 Биография Канта.]
 
* [http://sprach-insel.com/index.php?option=com_content&task=view&id=111&Itemid=68 Биография Канта.]
60. rindiņa: 89. rindiņa:
 
* [http://kosilova.textdriven.com/narod/studia/popkant.htm Поппер K. Иммануил Кант — философ Просвещения.]
 
* [http://kosilova.textdriven.com/narod/studia/popkant.htm Поппер K. Иммануил Кант — философ Просвещения.]
 
* [http://www.gumer.info/authors.php?name=%CA%E0%ED%F2+%C8. Труды Канта в философской библиотеке Гумер]
 
* [http://www.gumer.info/authors.php?name=%CA%E0%ED%F2+%C8. Труды Канта в философской библиотеке Гумер]
−
 
−
== Literatūra par šo tēmu ==
 
−
 
−
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190.-192. lpp.
 
  
 
[[Kategorija:K]]
 
[[Kategorija:K]]

Pašreizējā versija, 2009. gada 24. septembris, plkst. 09.54

Immanuel Kant.jpg

Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724.-1804.) – filosofs un matemātiķis, vācu klasiskās filosofijas aizsācējs, „kritiskās“ jeb „transcedentālās“ filosofijas iedibinātājs.

Dzimis Kēnigsbergā (Königsberg), Austrumprūsijā, 1724. gada 22. aprīlī (baznīcas grāmatā iereģistrēts kā Emanuel) sedlenieka Johana (Johann Georg Kant[1], 1683.–1746.) un tā sievas Annas (Anna Regina, geb. Reuter 1697.–1737.) Kantu ģimenē. No 1732. gada mācījies prestižajā Fridriha koledžā (Collegium Fridericianum). 1740. gadā iestājies Kēnigsbergas universitātē - Albertīnā (Albertina, der Königsberger Universität), - studējis teoloģiju, filosofiju, un dabaszinātnes - fiziku un matemātiku (absolvēja augstskolu 1745. gadā). Pēc tēva nāves 1746. gadā, zaudējis tā finansiālu atbalstu, pārtrauca tālākas studijas un sāka strādāt kā visai trūcīgs privātskolotājs, papildus ienākumus gūstot arī biljarda zālēs un pie kāršu galda. 1755. gadā aizstāvēja zinātņu doktora grādu. Neraugoties uz lielo interesi par daiļo dzimumu, tā arī nekad neapprecējās (taču jau viņa dzīves laikā bija gana daudz viltvāržu, kas uzdevās par viņa bērniem). Pēc tam viņš pasniedza Kēnigsbergas universitātē: iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par filosofiju (1755.-1770. gados bija docents, bet 1770.-1796. gados - profesors). Viņa visai netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis ticību, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas karalistes valdību, un 1792. gadā karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus, līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Miris 1804. gada 12 februārī, atstājot savām trim māsām un brālim mantojumā 20 000 guldeņu (t.i. mūža nogalē bijis diezgan turīgs).

T.s. „pirmskritikas“ laikā (pirms 1770. gada) aizstāvēja „nebulāru“ kosmogonijas hipotēzi, kurā planētu sistēmas rašanās un evolūcija tika atvasināta no pirmatnējā „miglāja“. Tajā pašā laikā izteica pieņēmumu, ka ārpus mūsu galaktikas pastāv lielais galaktiku visums. Izstrādāja mācību par paisuma berzes rezultātā notiekošo Zemes griešanās palēnināšanos diennakts periodā un mācību par kustības un miera stāvokļa relativitāti. Hjūma empīrisma un skepticisma ietekmē Kants uzsvera atšķirību starp reālu un loģisku pamatojumu, sāka filosofijā lietot negatīvu lielumu jēdzienu un izsmēja laikabiedru aizraušanos ar mistiku un „garu redzēšanu“. Šī perioda darbos domāšanas deduktīvi formālās metodes ierobežotas par labu pieredzei. 1770. gadā Kanta uzskatos sākās t.s. „kritikas“ periods – 1781. gadā viņš publicēja „Tīrā prāta kritika“, kurai sekoja „Praktiskā prāta kritika“ (1788.) un „Spriešanas spēju kritika“ (1790.). Šajos darbos Kants izklāstīja savu „kritisko“ izziņas teoriju, ētiku, estētiku un mācību par dabas mērķtiecīgumu. Izvirzīja tēzi, ka nav iespējams izveidot metafiziskas filosofijas sistēmu, ja iepriekš nav izpētītas izziņas formas un cilvēka izzināšanas spēju robežas. Šie pētījumi Kantu noveda pie agnosticisma, t.i. uzskata, ka lietu dabu, to, kādas tās pastāv pašas par sevi, cilvēku izziņa principiāli nespēj izprast – izzināt iespējams tikai „parādības“, t.i. veidus, kādos lietas izpaužas cilvēku pieredzē. Drošas teorētiskās zināšanas pastāv tikai matemātikā un dabas zinātnēs. Tās, pēc Kanta domām, iespējamas tāpēc, ka cilvēka apziņā ir dotas jutekliskas vērošanas „aprioras“ formas jeb jēdzieni un apriorās formās izteikts sakars jeb sintēze starp juteklisko daudzveidību un sapratnes jēdzieniem, uz kuriem dibinās, piemēram, substanču pastāvīguma likums un substanču mijiedarbības likums. Saprātam piemīt neiznīdējama, no augstākajām ētiskajām prasībām izrietoša tiekšanās pēc absolūtām zināšanām. Šīs tieksmes ietekmē saprāts cenšas atrisināt jautājumus par pasaules robežām vai bezgalīgumu telpā un laikā, par nedalāmu pasaules elementu pastāvēšanas iespējamību, par pasaulē notiekošo procesu raksturu, par Dievu kā absolūti nepieciešamu būtni. Kants uzskatīja, ka ar vienādu pierādījumu spēku iespējams pamatot pretējus risinājumus: pasaule ir galīga, un tai nav robežu; pastāv nedalāmas daļiņas, un tādu daļiņu nav; visi procesi norit kā cēloniski nosacīti, un pastāv procesi (rīcības akti), kas norisinās brīvi; pastāv absolūti nepieciešama augstāka būtne, un tādas būtnes nav. Tādējādi cilvēka saprāts pēc savas dabas ir antinomisks, t.i., pretrunīgs. Tomēr šīs pretrunas esot tikai šķietamas. Mīklas atminējums meklējams izziņas ierobežošanā par labu ticībai, „lietu par sevi“ nošķiršanā no „parādībām“, „lietu par sevi“ atzīšanā par neizzināmām. Tā, piemēram, cilvēks vienā un tai pašā laikā ir nebrīvs (kā būtne parādību pasaulē) un brīvs (kā neizzināmās pārjutekliskās pasaules subjekts); Dieva pastāvēšana (izziņā) nav pierādāma, un tai pašā laikā tā ir nepieciešams ticības postulāts, uz kuru dibinās cilvēku pārliecība par tikumiskas kārtības pastāvēšanu pasaulē, utt. Ētikā Kants par tās galveno likumu postulēja „kategorisko pavēli“ (kategoriskais imperatīvs), kas prasa, lai cilvēks rīkotos saskaņā ar tādu principu, kurš pilnīgi neatkarīgi no rīcības tikumiskā satura varētu kļūt par vispārīgu izturēšanās likumu. Estētikā viņš skaisto reducēja uz „neieinteresētu“ baudījumu, kas nav atkarīgs no tā, vai pastāv vai nepastāv mākslas darbā attēlotais priekšmets, un ko nosaka tikai forma. Konsekventi ievērot savu formālismu Kants nespēja: ētikā – pretēji kategoriskā imperatīva formālajam raksturam, - viņš izvirzīja principu, ka ikviena personība ir vērtīga pati par sevi un to nedrīkst upurēt visas sabiedrības labuma vārdā; estētikā – pretēji formālismam skaistuma izpratnē, - viņš par mākslas augstāko sasniegumu postulēja vārda mākslu, jo tā paceļoties līdz ideāla attēlošanai u.tml.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Dr. P.Šmits, atsaucoties uz Kanta paša autobiogrāfiju min, ka Kants bijis "skotu sedlinieka dēls" - Kuršu kāpu folklora. / Prof. P. Šmita redakcijā. - Rīgā, 1933.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190.-192. lpp.
  • Herman Barbara. The Practice of Moral Judgement. - Harvard University Press, 1993
  • Wood Allen. Kant's Ethical Thought. Cambridge. - Cambridge University Press: New York, 1999. ISBN 052164836X
  • Allison Henry. Kant’s Transcendental Idealism. - Yale University Press: New Haven, 1983, 2004. ISBN 0-300-03629-9
  • Banham Gary. Kant's Transcendental Imagination. - Palgrave Macmillan: London and New York, 2006
  • Deleuze Gilles. Kant's Critical Philosophy. - University of Minnesota Press, 1984. ISBN 0-8166-1341-9
  • Greenberg Robert. Kant's Theory of A Priori Knowledge. - Penn State Press, 2001. ISBN 0-271-02083-0
  • Steffen Dietzsch. Immanuel Kant. Eine Biographie. - Reclam: Leipzig, 2004, ISBN 3-379-00806-0
  • Orlando Budelacci. Kants Friedensprogramm. Das politische Denken im Kontext der praktischen Philosophie. - Athena Verlag: Oberhausen, 2003, ISBN 3-89896-137-0
  • Volker Gerhardt. Immanuel Kant. Vernunft und Leben. - Reclam: Stuttgart, 2002, ISBN 3-15-018235-2
  • Johannes Heinrichs. Das Geheimnis der Kategorien. Die Entschlüsselung von Kants zentralem Lehrstück. - MAAS: Berlin, 2004, ISBN 3-929010-94-1
  • Immanuel Kant, Kritik der praktischen Vernunft. / Otfried Höffe (Hrsg.) - Akademie-Verlag: Berlin, 2002, ISBN 3-05-003576-5
  • Otfried Höffe. Königliche Völker. Zu Kants kosmopolitischer Rechts- und Friedenstheorie. - Suhrkamp: Frankfurt, 2001, ISBN 3-518-29119-X
  • Recht, Staat und Völkerrecht bei Immanuel Kant. Marburger Tagung zu Kants „Metaphysischen Anfangsgründen der Rechtslehre“. / Dieter Hüning & Burkhard Tuschling (Hrsg.) - Duncker & Humblot: Berlin, 1998, ISBN 3-428-09602-9
  • Christian Kauferstein. Transzendentalphilosophie der Mathematik. Versuch einer systematischen Rekonstruktion der Leitlinien einer Philosophie der Mathematik in Kants "Kritik der reinen Vernunft" und Maimons "Versuch über die Transzendentalphilosophie". - Ibidem: Stuttgart, 2006, ISBN 3-89821-471-0
  • Darius Koriako. Kants Philosophie der Mathematik. Grundlagen – Voraussetzungen – Probleme. - Meiner: Hamburg, 1999, ISBN 3-7873-1429-6
  • Desiré Nolen: Die Lehrer Kants. - Wissenschaftlicher Verlag: Schutterwald/Baden, 2005, ISBN 978-3-928640-80-0
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 1. - Москва, 1963, 543 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 2. - Москва, 1964, 510 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 3. - Москва, 1964, 799 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 4, часть 1. - Москва, 1965, 544 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 4, часть 2. - Москва, 1965, 478 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 5. - Москва, 1966, 564 с.
  • Иммануил Кант. Сочинения в шести томах. Том 6. - Москва, 1966, 743 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kants_Imanuels&oldid=20576"