Atšķirības starp "Franku valsts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
18. rindiņa: 18. rindiņa:
 
|}
 
|}
  
−
'''Franku karaliste''' (fr. ''Empire carolingien'', vāc. ''Fränkisches Reich'') - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja [[Gallija|Galliju]] (486.). Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Hlodviga dēli pakļāva [[Vestgotu valsts|vestgotu zemes]] (507.), [[Burgundija|Burgundiju]] (532.-534.), [[Provansa|Provansu]] (537.), [[Bavārija|Bavāriju]] (535.) un daļu [[Tīringene]]s (531.). Lielāko varenību ''franku valsts'' sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidus franku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''.
+
'''Franku karaliste''', vēlāk '''Franku impērija''' (fr. ''Empire carolingien'', vāc. ''Fränkisches Reich'') - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja [[Gallija|Galliju]] (486.). Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Hlodviga dēli pakļāva [[Vestgotu valsts|vestgotu zemes]] (507.), [[Burgundija|Burgundiju]] (532.-534.), [[Provansa|Provansu]] (537.), [[Bavārija|Bavāriju]] (535.) un daļu [[Tīringene]]s (531.). Lielāko varenību ''franku valsts'' sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidus franku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''.
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. oktobris, plkst. 10.26

Imperium Francorum
Partage de l'Empire carolingien au Traité de Verdun en 843.JPG
pastāv: ~450.-843.(924.) g.
galvaspilsēta: Āhena
karaļi:
Frankenreich 768-811.jpg

Franku karaliste, vēlāk Franku impērija (fr. Empire carolingien, vāc. Fränkisches Reich) - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku ciltis, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā iekaroja Galliju (486.). Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Hlodviga dēli pakļāva vestgotu zemes (507.), Burgundiju (532.-534.), Provansu (537.), Bavāriju (535.) un daļu Tīringenes (531.). Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. Karolingu impēriju (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā impērija sašķēlās Rietumfranku valstī, Austrumfranku valstī (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti) un Vidus franku valstī (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā[1]). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī de iure.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.
  • Frankland. the Franks and the world of the early middle ages. / Paul Fouracre (Ed.) - Manchester University Press: Manchester, 2008, ISBN 978-0-7190-7669-5
  • Ian N. Wood. The Merovingian Kingdoms, 450–751. - Longman: London, 2000, ISBN 0-582-49372-2
  • Reinhard Schneider. Das Frankenreich. - Oldenbourg: München, 2001
  • Michael Borgolte. Die Grafen Alemanniens in merowingischer und karolingischer Zeit. Eine Prosopographie. - Thorbecke: Sigmaringen, 1986, ISBN 3-7995-7351-8
  • Eugen Ewig. Die Merowinger und das Frankenreich. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019473-9
  • Eugen Ewig. Spätantikes und fränkisches Gallien. Gesammelte Schriften. 2 Bde. - Artemis: München, Zürich, 1976–1979, ISBN 3-7608-4652-1
  • Franz Irsigler. Untersuchungen zur Geschichte des frühfränkischen Adels. - Röhrscheid: Bonn, 1981, ISBN 3-7928-0420-4
  • Patrick J. Geary. Die Merowinger. Europa vor Karl dem Großen. - Beck: München, 2004, ISBN 3-406-49426-9
  • Rudolf Schieffer. Die Karolinger. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019099-7
  • Dieter Hägermann. Karl der Große, Herrscher des Abendlandes. - Propyläen-Verlag: Berlin, 2000; List: München, 2003, ISBN 3-548-60275-4
  • Тейс Л. Наследие Каролингов IX-X века. / Перевод с французского Т. А. Чесноковой. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 2, 272 с. ISBN 5-86507-043-6
  • Лебек С. Происхождение франков. V-IX века. / Перевод В. Павлова. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 1, 352 с. ISBN 5-86507-001-0
  • Григорий Турский. История франков (Historia Francorum). - Наука: Москва, 1987, 464 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Franku_valsts&oldid=20958"