Atšķirības starp "Kirkegors Sērens" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 9. novembris, plkst. 12.24

Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard, 1813.–1855.) - filosofs, publicists, tiek uzskatīts par pirmo eksistenciālisma domātāju.

Dzimis Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (Michael Pedersen Kierkegaard) un Annes Lundas Kirkegoras (Anne Lund Kierkegaard) ģimenē. Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja Borgerdydskolen (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu visai saistīja studentiskā bohēma. Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). 1841. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par ironiju. Ar šo laiku iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī radikāli mainījās viņa komunikācijas stratēģija no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Darbam tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Pēc polemikas kampaņas ar žurnālu "Korsārs", pats izdeva, rediģēja un pierakstīja žurnālu “Acumirklis”. 1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā (Nr 10) “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī mira.

Liela loma domātāja dzīvē bija iekšējuem reliģiozajiem meklējumiem un to pretrunai ar oficiālo Baznīcu. Kirkegors, lai gan nelietoja ortodokso terminoloģiju, tomēr savā ziņā centās pieturēties pie ortodoksās mācības par Kristu, neizmantoja arī Svēto Rakstu kritiku, tomēr centās atdalīt vēsturi no pārpasaulīgā. Vēsture viņam bija tikai notikumu virkne, aiz kuras paslēpts pārpasaulīgais. Kirkegors noliedza, ka starp Kristus abām dabām būtu pastāvējusi šīm dabām piemītošo īpašību komunikācija un diezgan izteikti nodalīja arī pašas Kristus dabas kā tādas. Viņš Kristu redzēja vairāk kā sokrātiska tipa skolotāju – nevis skolotāja sacītais ir viņa vēsts īstais saturs, bet tas ir līdzeklis, ar kuru skolnieks tiek mudināts pats atrast atbildi. Tā kā dievišķais nav objektīvi attēlojams, tad skolnieku jāvada tiktāl, līdz viņš to spēj saskatīt pats. Viens no atslēgvārdiem S. Kirkegora izpratnei ir “ticības paradokss”. Objektīvas zināšanas te nav nepieciešamas. Tās pat ir pretrunā ar subjektīvo pieredzi, kam vienīgai ir īstā vērtība. Tā kā vēsturiskā pētniecība ir nedroša un tās fakti vienalga nespēj palīdzēt, tad par galveno kļūst subjektīva izvēle, ticības lēciens, izšķiršanās par absurdo. S. Kirkegora uzskatos bija iedīgļi, kas vēlāk veicināja eksistenciālu kristietības izpratni, ignorējot vēsturi. Piemēram, tas, vai Kristus patiešām ir augšāmcēlies, vairs nebija būtiski. Par būtisku tika uzskatīta tikai cilvēka izšķiršanās ticēt pašai šai idejai par spīti tam, ka saprātam tā varēja likties arī absurda.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 201. lpp.
• Kirkegors Sērens. Eksistence un komunikācija (Sērena Kirkegora filosofija). - LU Filozofijas un socioloģijas institūts: Rīga, 2008., 348 lpp. ISBN 9984624391

Resursi internetā par šo tēmu

• Sērena Kirkegora biogrāfija, bibliogrāfija, tekstu fragmenti, raksti par S. Kirkegoru