Atšķirības starp "Kirkegors Sērens" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Sērens Obe Kirkegors''' (''Søren Aabye Kierkegaard'', 1813.–1855.) - filosofs, publicists, tiek uzskatīts par pirmo [[Eksistenciālisms|eksistenciālisma]] domātāju. | '''Sērens Obe Kirkegors''' (''Søren Aabye Kierkegaard'', 1813.–1855.) - filosofs, publicists, tiek uzskatīts par pirmo [[Eksistenciālisms|eksistenciālisma]] domātāju. | ||
| − | Dzimis Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (''Michael Pedersen Kierkegaard'') un Annes Lundas Kirkegoras (''Anne Lund Kierkegaard'') ģimenē. Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja ''Borgerdydskolen'' (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu visai saistīja studentiskā bohēma. Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). 1841. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par ironiju. Ar šo laiku iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī radikāli mainījās viņa komunikācijas stratēģija no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Darbam tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Pēc polemikas kampaņas ar žurnālu "Korsārs", pats izdeva, rediģēja un pierakstīja žurnālu “Acumirklis”. 1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā (Nr 10) “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī mira. | + | Dzimis Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (''Michael Pedersen Kierkegaard'') un Annes Lundas Kirkegoras (''Anne Lund Kierkegaard'') ģimenē. Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja ''Borgerdydskolen'' (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu visai saistīja studentiskā bohēma. Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). 1841. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par ironiju. Ar šo laiku iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī radikāli mainījās viņa komunikācijas stratēģija no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Darbam tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Pēc polemikas kampaņas ar žurnālu "Korsārs", pats izdeva, rediģēja un pierakstīja žurnālu “Acumirklis”. 1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā (Nr 10) “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī mira. |
| − | Liela loma domātāja dzīvē bija iekšējuem reliģiozajiem meklējumiem un to pretrunai ar oficiālo [[Baznīca|Baznīcu]]. Kirkegors, lai gan nelietoja ortodokso terminoloģiju, tomēr savā ziņā centās pieturēties pie ortodoksās mācības par Kristu, neizmantoja arī Svēto Rakstu kritiku, tomēr centās atdalīt vēsturi no pārpasaulīgā. Vēsture viņam bija tikai notikumu virkne, aiz kuras paslēpts pārpasaulīgais. Kirkegors noliedza, ka starp Kristus abām dabām būtu pastāvējusi šīm dabām piemītošo īpašību komunikācija un diezgan izteikti nodalīja arī pašas Kristus dabas kā tādas. Viņš Kristu redzēja vairāk kā ''sokrātiska tipa'' skolotāju – nevis skolotāja sacītais ir viņa vēsts īstais saturs, bet tas ir līdzeklis, ar kuru skolnieks tiek mudināts pats atrast atbildi. Tā kā dievišķais nav objektīvi attēlojams, tad skolnieku jāvada tiktāl, līdz viņš to spēj saskatīt pats. Viens no atslēgvārdiem S. Kirkegora izpratnei ir “ticības paradokss”. Objektīvas zināšanas te nav nepieciešamas. Tās pat ir pretrunā ar subjektīvo pieredzi, kam vienīgai ir īstā vērtība. Tā kā vēsturiskā pētniecība ir nedroša un tās fakti vienalga nespēj palīdzēt, tad par galveno kļūst subjektīva izvēle, ticības lēciens, izšķiršanās par absurdo. S. Kirkegora uzskatos bija iedīgļi, kas vēlāk veicināja eksistenciālu kristietības izpratni, ignorējot vēsturi. Piemēram, tas, vai Kristus patiešām ir augšāmcēlies, vairs nebija būtiski. Par būtisku tika uzskatīta tikai cilvēka izšķiršanās ticēt pašai šai idejai par spīti tam, ka saprātam tā varēja likties arī absurda. | + | Kirkegora darbi drīzāk ir nevis mācība, bet gan jaunu veidu kā izteikt dzīvi meklējumi. Uzskatīja, ka universālos formulējumos un definīcijās dzīves savdabību izteikt nav iespējams: mīl citādi, nekā definē bailes. Ikvienai dzīves norisei ir kāda dziļāka iekšēja jēga un nopietnība, kura nav ietverama loģiskās identitātes A=A formulā. ''Eksistences jēdziens apzīmē individuālu cilvēka esamību, kurā ietilpst izvēle, lēmumi, tieksmes, apsvērumi, pārdzīvojumi, apzināšanās un saistības.'' ekšējās jēgas un dzīves pilnasinīgā spilgtuma nosacījums ir patība, bez kuras nav iespējams dzīves tieksmju apmierinājums vai, precīzāk, to nepārtraukta uzturēšana. Savukārt patība ir iekšējās robežas, kuru plašums vai šaurība nosaka dzīves kvalitāti. Tā ir brīvība un krusts, kuram cilvēks sevi pienaglo. Ētiskā dzīve nenozīmē tik daudz izvēli starp absolūtām un abstraktām labā un ļaunā nozīmēm, kā gribu izvēlēties, eksistenciālu izvēles spriegumu. Svarīgāka par labo un ļauno ir pati vēlēšanās izvēlēties, pat ja tā būtu izvēle atmest labo un ļauno, jo pēdējais ir vai nu izziņas, vai gribas vājuma rezultāts. Galvenais ir nākotnes un tās izvēles jautājums: kā dzīvot? Kikegors noraida filozofiju, īpaši tās hēgelisko variantu, tāpēc ka tiek meklēta pretstatu samierināšana, kas nozīmē dzīves gaitas apstāšanos. Morāle nespēj novērst izvēles nemieru. Tajā pastāvīgi dzīvot nav viegli, un Kirkegora darbi atklāj izvēles mokas, šaubas to eksistenciālajā dažādībā un nemierā. Viņa meklējošais prāts vairāk aizstāv eksistenciālās izvēles dažādību, ļaujot tai atklāties savu darbu dažādo autoru uzskatos un it kā paliekot ārpus tiem kā neatrisināmo dzīves pretrunu un paradoksu izteicējam. Trīs eksistences stadijās atklāj to, kā priekšā cilvēks dzīvo – baudas, normas vai personāla Dieva un ticības priekšā. Ikviena dzīve ir neatkārtojama izvēle, vai nu – vai arī, kas rada eksistenciālu satraukumu, kuram pievienojas nāves baiļu eksistenciālais pārdzīvojums. Izmisums un satraukums pieaug līdz ar sevis apzināšanos un pastiprinātu iekšējās jēgas meklējumu. Sākumā radušos izmisumu gaistošā laicīgā priekšā nomaina izmisums mūžības priekšā. Izmisums nav vājuma, bet vīrišķīgas iedrošināšanās rezultāts, kas liek ieskatīties sevī, dzīves dziļākajā jēgā un neatvieglot cilvēka likteni. Ar viņa vārdu saistās divas pamattēmas: |
| + | * Kultūras kā formalizētas mašīnas, kura kalpo tikai standartizētu un unificētu domu, rīcības veida, uzvedības producēšanai, kritika; | ||
| + | * “Eksistenciālā domātāja” problēma vai paša domātāja esamības jautājums. | ||
| + | Šīs S. Kirkegora eksistenciāli filozofiskās pārdomas iemantoja milzīgu popularitāti XX gs. sākumā un būtiski ietekmēja eksistenciālisma ētiskās koncepcijas izveidošanos. Liela loma domātāja dzīvē bija iekšējuem reliģiozajiem meklējumiem un to pretrunai ar oficiālo [[Baznīca|Baznīcu]]. Kirkegors, lai gan nelietoja ortodokso terminoloģiju, tomēr savā ziņā centās pieturēties pie ortodoksās mācības par Kristu, neizmantoja arī Svēto Rakstu kritiku, tomēr centās atdalīt vēsturi no pārpasaulīgā. Vēsture viņam bija tikai notikumu virkne, aiz kuras paslēpts pārpasaulīgais. Kirkegors noliedza, ka starp Kristus abām dabām būtu pastāvējusi šīm dabām piemītošo īpašību komunikācija un diezgan izteikti nodalīja arī pašas Kristus dabas kā tādas. Viņš Kristu redzēja vairāk kā ''sokrātiska tipa'' skolotāju – nevis skolotāja sacītais ir viņa vēsts īstais saturs, bet tas ir līdzeklis, ar kuru skolnieks tiek mudināts pats atrast atbildi. Tā kā dievišķais nav objektīvi attēlojams, tad skolnieku jāvada tiktāl, līdz viņš to spēj saskatīt pats. Viens no atslēgvārdiem S. Kirkegora izpratnei ir “ticības paradokss”. Objektīvas zināšanas te nav nepieciešamas. Tās pat ir pretrunā ar subjektīvo pieredzi, kam vienīgai ir īstā vērtība. Tā kā vēsturiskā pētniecība ir nedroša un tās fakti vienalga nespēj palīdzēt, tad par galveno kļūst subjektīva izvēle, ticības lēciens, izšķiršanās par absurdo. S. Kirkegora uzskatos bija iedīgļi, kas vēlāk veicināja eksistenciālu kristietības izpratni, ignorējot vēsturi. Piemēram, tas, vai Kristus patiešām ir augšāmcēlies, vairs nebija būtiski. Par būtisku tika uzskatīta tikai cilvēka izšķiršanās ticēt pašai šai idejai par spīti tam, ka saprātam tā varēja likties arī absurda. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 9. novembris, plkst. 12.31
Sērens Obe Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard, 1813.–1855.) - filosofs, publicists, tiek uzskatīts par pirmo eksistenciālisma domātāju.
Dzimis Kopenhāgenā 1813. gada 5. maijā Mihaela Pedersena Kirkegora (Michael Pedersen Kierkegaard) un Annes Lundas Kirkegoras (Anne Lund Kierkegaard) ģimenē. Sērens no 1821. gada līdz 1830. gadam apmeklēja Borgerdydskolen (Pilsonisko tikumu skolu). 1830. gadā viņš iestājās Kopenhāgenas Universitātes Teoloģijas fakultātē, bet paralēli tam viņš pievērsās arī plašām literatūras studijām, iesaistījās studentu kluba aktivitātēs, apmeklēja literāros salonus. Studiju sākuma gados parādījās viņa pirmās īsās publikācijas presē – literāri apskati un politiskas ievirzes pamfleti. Un, protams, viņu visai saistīja studentiskā bohēma. Šo savu dzīves periodu viņš vēlāk vērtē kā sava es meklējumu, jaunu cerību un jaunu vilšanos, kā virzības prom no sevis un atgriešanos, sevis kā autora tapšanas laiku. Kirkegora dzīves un radošās darbības laiks sakrīt ar dāņu kultūras zelta laikmetu, kuru raksturoja stabilitāte un konflikts, franču revolūcijas un romantisma individuālisma ideju devalvācija, kā arī kultūras un intelektuālās dzīves aktivizēšanās (to skaitā arī masu komunikācijas līdzekļu, proti, preses lomas nepieredzēts pieaugums). 1841. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par ironiju. Ar šo laiku iesākās viņa ļoti ražīgais autora darbs – pāris gadu laikā (1841.–1845.) iznāca virkne ar pseidonīmiem parakstītu viņa darbu: “Vai nu – vai arī” abas daļas, “Bailes un trīsas”, “Atkārtošanās”, “Filosofiskās drumslas”, “Bažu jēdziens”, “Priekšvārdi” un “Dzīves ceļa stadijas”. Vienlaikus viņš publicēja arī ar savu vārdu parakstītas audzinošās runas – reliģiska satura pārdomas par ētikas un reliģijas jautājumiem. Slēpšanās aiz pseidonīmiem (netiešā komunikācija) un runas (tiešā komunikācija) veido savdabīgu literāri stilistisku un filozofiski piesātinātu kontrastu, kas raksturīgs Sērena Kirkegora eksistenciālajai/eksistences komunikācijai. 1845. gada nogalē viņš pabeidza savu darbu “Noslēdzošais nezinātniskais postskripts”, taču 1846. gada janvārī radikāli mainījās viņa komunikācijas stratēģija no dubultotās komunikācijas (autora slēpšanās aiz pseidonīmiem) uz reduplikāciju (savas autorības atzīšanu, vienlaikus vēl joprojām izmantojot pseidonīmus, tātad distances autors – pseidonīms – lasītājs uzturēšanu). Darbam tika pievienots pielikums “Pirmais un pēdējais skaidrojums”, kurā pirmo reizi Kirkegors oficiāli paziņoja, ka viņš ir iepriekš pieminēto darbu autors. Pēc polemikas kampaņas ar žurnālu "Korsārs", pats izdeva, rediģēja un pierakstīja žurnālu “Acumirklis”. 1855. gada oktobra vidū, īsi pirms pēdējā (Nr 10) “Acumirkļa” laidiena nosūtīšanas izdevējam Kirkegors sabruka uz ielas un tika nogādāts Frederika slimnīcā, kur viņš 11. novembrī mira.
Kirkegora darbi drīzāk ir nevis mācība, bet gan jaunu veidu kā izteikt dzīvi meklējumi. Uzskatīja, ka universālos formulējumos un definīcijās dzīves savdabību izteikt nav iespējams: mīl citādi, nekā definē bailes. Ikvienai dzīves norisei ir kāda dziļāka iekšēja jēga un nopietnība, kura nav ietverama loģiskās identitātes A=A formulā. Eksistences jēdziens apzīmē individuālu cilvēka esamību, kurā ietilpst izvēle, lēmumi, tieksmes, apsvērumi, pārdzīvojumi, apzināšanās un saistības. ekšējās jēgas un dzīves pilnasinīgā spilgtuma nosacījums ir patība, bez kuras nav iespējams dzīves tieksmju apmierinājums vai, precīzāk, to nepārtraukta uzturēšana. Savukārt patība ir iekšējās robežas, kuru plašums vai šaurība nosaka dzīves kvalitāti. Tā ir brīvība un krusts, kuram cilvēks sevi pienaglo. Ētiskā dzīve nenozīmē tik daudz izvēli starp absolūtām un abstraktām labā un ļaunā nozīmēm, kā gribu izvēlēties, eksistenciālu izvēles spriegumu. Svarīgāka par labo un ļauno ir pati vēlēšanās izvēlēties, pat ja tā būtu izvēle atmest labo un ļauno, jo pēdējais ir vai nu izziņas, vai gribas vājuma rezultāts. Galvenais ir nākotnes un tās izvēles jautājums: kā dzīvot? Kikegors noraida filozofiju, īpaši tās hēgelisko variantu, tāpēc ka tiek meklēta pretstatu samierināšana, kas nozīmē dzīves gaitas apstāšanos. Morāle nespēj novērst izvēles nemieru. Tajā pastāvīgi dzīvot nav viegli, un Kirkegora darbi atklāj izvēles mokas, šaubas to eksistenciālajā dažādībā un nemierā. Viņa meklējošais prāts vairāk aizstāv eksistenciālās izvēles dažādību, ļaujot tai atklāties savu darbu dažādo autoru uzskatos un it kā paliekot ārpus tiem kā neatrisināmo dzīves pretrunu un paradoksu izteicējam. Trīs eksistences stadijās atklāj to, kā priekšā cilvēks dzīvo – baudas, normas vai personāla Dieva un ticības priekšā. Ikviena dzīve ir neatkārtojama izvēle, vai nu – vai arī, kas rada eksistenciālu satraukumu, kuram pievienojas nāves baiļu eksistenciālais pārdzīvojums. Izmisums un satraukums pieaug līdz ar sevis apzināšanos un pastiprinātu iekšējās jēgas meklējumu. Sākumā radušos izmisumu gaistošā laicīgā priekšā nomaina izmisums mūžības priekšā. Izmisums nav vājuma, bet vīrišķīgas iedrošināšanās rezultāts, kas liek ieskatīties sevī, dzīves dziļākajā jēgā un neatvieglot cilvēka likteni. Ar viņa vārdu saistās divas pamattēmas:
- Kultūras kā formalizētas mašīnas, kura kalpo tikai standartizētu un unificētu domu, rīcības veida, uzvedības producēšanai, kritika;
- “Eksistenciālā domātāja” problēma vai paša domātāja esamības jautājums.
Šīs S. Kirkegora eksistenciāli filozofiskās pārdomas iemantoja milzīgu popularitāti XX gs. sākumā un būtiski ietekmēja eksistenciālisma ētiskās koncepcijas izveidošanos. Liela loma domātāja dzīvē bija iekšējuem reliģiozajiem meklējumiem un to pretrunai ar oficiālo Baznīcu. Kirkegors, lai gan nelietoja ortodokso terminoloģiju, tomēr savā ziņā centās pieturēties pie ortodoksās mācības par Kristu, neizmantoja arī Svēto Rakstu kritiku, tomēr centās atdalīt vēsturi no pārpasaulīgā. Vēsture viņam bija tikai notikumu virkne, aiz kuras paslēpts pārpasaulīgais. Kirkegors noliedza, ka starp Kristus abām dabām būtu pastāvējusi šīm dabām piemītošo īpašību komunikācija un diezgan izteikti nodalīja arī pašas Kristus dabas kā tādas. Viņš Kristu redzēja vairāk kā sokrātiska tipa skolotāju – nevis skolotāja sacītais ir viņa vēsts īstais saturs, bet tas ir līdzeklis, ar kuru skolnieks tiek mudināts pats atrast atbildi. Tā kā dievišķais nav objektīvi attēlojams, tad skolnieku jāvada tiktāl, līdz viņš to spēj saskatīt pats. Viens no atslēgvārdiem S. Kirkegora izpratnei ir “ticības paradokss”. Objektīvas zināšanas te nav nepieciešamas. Tās pat ir pretrunā ar subjektīvo pieredzi, kam vienīgai ir īstā vērtība. Tā kā vēsturiskā pētniecība ir nedroša un tās fakti vienalga nespēj palīdzēt, tad par galveno kļūst subjektīva izvēle, ticības lēciens, izšķiršanās par absurdo. S. Kirkegora uzskatos bija iedīgļi, kas vēlāk veicināja eksistenciālu kristietības izpratni, ignorējot vēsturi. Piemēram, tas, vai Kristus patiešām ir augšāmcēlies, vairs nebija būtiski. Par būtisku tika uzskatīta tikai cilvēka izšķiršanās ticēt pašai šai idejai par spīti tam, ka saprātam tā varēja likties arī absurda.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 201. lpp.
- Kirkegors Sērens. Eksistence un komunikācija (Sērena Kirkegora filosofija). - LU Filozofijas un socioloģijas institūts: Rīga, 2008., 348 lpp. ISBN 9984624391
