Atšķirības starp "Spensers Herberts" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. februāris, plkst. 07.02

Herberts Spensers (1820.-1903.) - domātājs, sociologs, klasiskā sociālā evolucionisma pārstāvis.

Dzimis 1820. gada 27.aprīl Lielbritānijas un Īrijas apvienotajā karalistē, Darbšīrā, skolotāja Džordža Spensera ģimenē. Vecākais no deviņiem bērniem ģimenē un arī vienīgais, kurš bērnībā izdzīvojis. Jaunībā strādājis dzelzceļa būvē par remontstrādnieku. Nedisciplinēts autodidakts (lepojās, ka mūžā neesot nokārtojis nevienu eksāmenu). Mācījās par dzelzceļa inženieri, bet 20 gadu vecumā pameta mācības pievēršas žurnālistikai un politiskai rakstīšanai. Kā publicists pieteica sevi 1842. gadā, ar 12 rakstu sēriju „Par valdības varas normālajām robežām”. Šie raksti vēlāk kļuva par pamatu viņa grāmatai „Sociālā statika” (1851.), kurā formulēta pamatideja: valsts varai nav jāiejaucas sabiedrības dzīvē. Ap 1850. gadu Spenseram parādās dažādas veselības problēmas (saistītas ar bezmiegu un nervu pārlieku sasprindzinājumu), kuras bija sekas lielajai pārpūlei un ne visai komfortablajiem sadzīves apstākļiem. Līdzīgi O.Kontam, neko nelasīja par attiecīgo tēmu, lai neiespaidotos. 1853. gadā Spensers saņēma mantojumu, kas ļāva viņam turpmāk nodoties tikai pētnieciskajam darbam. 1854. gadā apceļoja Franciju, kur iepazinies arī ar Ogistu Kontu. 60.–70. gados, pateicoties savām publikācijām, kļuva visai pazīstams zinātnes aprindās, taču atsacījās no visiem piedāvājumiem strādāt augstskolās. Politiskajos uzskatos bija čartists – pirmās strādnieku partijas, kas pieprasīja vispārējas vēlēšanas, atbalstītājs.

Konsekvents sabiedrības un organisma līdzības atzinējs. Atšķirībā no O.Konta, viņam sabiedrība balstās uz jūtām. Sabiedrības pamatā esot sadarbība, atsaucība, atbalsts. Sabiedrības rašanos nosaka universālais evolūcijas likums. Spensera vilktās paralēles starp sabiedrību un organismu labi atklāj Roberts Vipers: “Spensers uzskatīja organismu par neskaitāmi daudzu atsevišķu daļiņu jeb šūniņu sakopojumu, pie kam šīs daļiņas pašas savukārt ir mikroorganismi. Pirmatnējā sabiedrība ir līdzīga polipu kolonijai. Starp atsevišķām daļiņām, šai gadījumā starp cilvēkiem, sakarība ir ļoti vāja. Jo vairāk šāds organismu apvienojums pieaug un komplicējas, jo ciešāka top atsevišķo daļu sakarība, līdz beidzot mazās daļiņas nonāk pilnīgā un vispusīgā atkarībā no veselās vienības. Sabiedrības iekšējā iekārtā noslāņojumi veidojas tāpat, kā dzīvnieku organismā šūniņu grupējums sasaistās ciešos audos. Dzīvnieku organisms izdala vienu ārējo šūniņu kārtu, ektodermu; ektodermas uzdevums ir vai nu ļaut iedarboties uz organismu ārējai apkārtnei – ūdenim, gaisam un tā joprojām, vai arī pasargāt no tā organismu. Tai pašā laikā cita šūniņu kārta, iekšējā, entoderma, uzsūc un pārstrādā organisma dzīvei nepieciešamās vielas. Šādu sadalījumu saskatīja jau pirmatnējā cilvēku sabiedrībā, klejojošu baru organizācijā. Tur pirmo šūniņu kārtu reprezentē kareivīgā brīvo ļaužu grupa, kas atvaira ārējos uzbrukumus. Otrā kārtā ietilpst sievietes, karagūstekņi, vergi, viņi veic tos darbus, kas nepieciešami, lai sagādātu uzturu. Augstāko dzīvnieku organismos no ektodermas, šūniņu ārējās kārtas, izveidojas regulētāja nervu sistēma, tāpat arī sabiedrības organismā no karotāju šķiras izveidojas valdītāju kārta, valdība. Analoģijas sniedzas vēl tālāk: starp ektodermu un entodermu pamazām izveidojās vidējs slāņojums – mezoderma. Šī kārta izaug par sistēmu, kas kalpo šķidruma sadalījumam organismā, tā izvēršas par asinsvadiem. Tāpat arī sabiedrībā starp valdītāju un ražotāju šķiru izvirzās jauna starpnieku kārta, kas kalpo tirdzniecībai, uztur sakarus un izdala produktus."^[1] Meklēja un atrada paralēles starp dzīvo organismu un sabiedrību. Tā, piemēram, organisma veselīgai augšanai nepieciešams, lai vielmaiņai uzņemtie produkti pārsniegtu to, kas par tiem atdots. Tas, kas dzīvā miesā nozīmē absorbējamo vielu pārsvaru pār spēka patēriņu, tas sabiedrībā ir no tirdzniecības iegūstamā peļņa. Vai arī citādi: jo pilnīgāks top dzīvais organisms, jo uzņemamās barības vielas kvalitāte top labāka un jo lielāka kļūst dažādība sastāva ziņā. Beidzot šai masai organismā pievienojas elements, kas pats par sevi nebaro, bet nepieciešams barošanas procesam. Dzīvnieku organismā tāda loma pieder asins ķermenīšiem, sabiedrībā tiem atbilst nauda. Dzīvnieku organisma asinsvadiem sabiedrībā atbilst kanāli un dzelzceļi.

Uzskatīja, ka evolūcija ir universāla, ka tā ir ieausta pasaules pastāvēšanas pamatnosacījumos. Evolūcija esot no iekšienes rosināts un virzīts arvien sarežģītāku formu veidošanās process. Sociālā evolūcija ir likumsakarīga; tā norit pati no sevis, neatkarīgi no cilvēku gribas un iejaukšanās. Tās pamatā ir diferenciācija, kas izraisa un nodrošina pāreju no vienkāršā uz sarežģīto, no bezveidīgā uz skaidri noteikto, no viendabīgā uz specializēto ( no homogenitātes uz heterogenitāti),no mainības, nepastāvības uz stabilitāti. Sabiedrības dzīvē tā ir pāreja no stāvokļa, kurā personība pilnībā pakļauta sociālajam veselumam, uz stāvokli, kurā sociālais organisms jeb sabiedrība kalpo to veidojošiem indivīdiem. Tā ir virzīšanās no piespiedu sadarbības uz brīvprātīgu sadarbību. Sociālās evolūcijas mehānisms viņaprāt balstās uz trim faktoriem:

• Vienveidīgajiem un viendabīgajiem iedzīvotājiem ir raksturīga nestabilitāte, jo iedzīvotāji ir nevienlīdzīgi iegūtā mantojuma, iegūtās pieredzes, dzīves apstākļu u.c. dēļ. Tādējādi rodas lomu, funkciju, varas, prestiža un īpašuma diferenciācija.
• Nevienlīdzībai ir tendence palielināties un sociālajām lomām padziļināties. Pieaug varas un mantiskā nevienlīdzība. Rezultātā paplašinās sākotnējā diferenciācija.
• Tā kā cilvēki, kas ieņem vienādu stāvokli lomu, funkciju, prestiža un pārticības ziņā tiecas apvienoties, tad sabiedrība sāk dalīties frakcijās, šķirās, grupās. Parādās robežas, kas apsargā šīs apvienības, tāpēc iedzīvotāju segregācija pastiprinās un atgriešanās homogēnā stāvoklī nav iespējams.

Pateicoties šo faktoru darbībai, vēsturē nomainās vairāku tipu sabiedrības:

• Sākumā ir vienkāršas, viena no otras izolētas sabiedrības, kuru locekļiem ir līdzīga nodarbošanās, un tāpēc neveidojas politiskā organizācija.
• Šo sabiedrību vietā nāk sarežģītas sabiedrības ar darba dalīšanu un funkciju sadalījumu sociālo grupu starpā. Šādas sabiedrības centrā ir hierarhiska politiskā organizācija.
• Dubultsarežģītas sabiedrības. Tās pastāv noteiktā teritorijā; tām patstāvīga konstitūcija un noturīga likumu sistēma.
• Civilizācijas kā vissarežģītākie sociālie veidojumi, kuri pastāv kā nacionālas valstis, valstu federācijas vai lielas impērijas.

Vērtējot šajās sabiedrībā dominējošās orientācijas, H.Spensers šos tipus reducēja uz diviem sabiedrību modeļiem: militārā un rūpnieciskā tipa sabiedrībām.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Pasaules filosofiskā doma labklājības meklējumos : libertāriešu hrestomātija: klasiskie un mūsdienu darbi no Laodzi līdz Miltonam Frīdmenam / sast. Dāvids Boazs - Turība: Rīga, 2006. - 317 lpp. ISBN 9984-7667-9-9

Resursi internetā par šo tēmu