Atšķirības starp "Markss Kārlis" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. jūnijs, plkst. 12.27

Kārlis Markss (1818.-1883.) - sociologs, ekonomists, publicists, viena no pretrunīgākajām un civilizācijas vēsturi visvairāk ietekmējušajām personām jaunākajos laikos.

Vienas monolītas Marksa mācības nav. Eiropas intelektuālajā vēsturē ir divi Marksi. Vispirms Eiropa iepazina vēlīno, tā saukto "klasisko Marksu", bet tikai vēlāk parādījās viņa agrīnie darbi. Sākotnēji viņš lasītājiem bija pazīstams kā proletariāta cīņas teorētiķis, kurš sludināja: „Pa Eiropu klīst rēgs, tas ir komunisma rēgs”, noformulēja, ka politisko interešu pamatā ir ekonomiskas intereses. Agrīnais Marks lasošajai publikai parādās tikai 20. gadsimta 30. gados, kad tika publicēti viņa agrīnie, piemēram, "Ekonomiski filozofiskie rokraksti", pazīstami kā "Parīzes rokraksti". Tas ir izteikti filozofisks Markss, kurš ļoti daudz runā par cilvēku filozofiskā plānā un uzsver to, ko viņš, gan būtiski transformējot, aizgūst no Hēgeļa: darbību, piemēram, ka darbs ir cilvēka radīšanas process. Markss ir sniedzis līdz šim vislabāko skaidrojumu tam, kā tehnoloģiskās izmaiņas ietekmē sociālo attīstību. Izcili nozīmīga iz viņa apziņas koncepcija - slavenā ideoloģijas teorija. Markss tajā aplūko apziņas fenomenus neatkarīgi no tā, vai tie no izziņas viedokļa atspoguļo realitāti pareizi vai nepatiesi. Šajā sakarā, saistībā ar reliģijas iedabas skaidrojumu rodas arī slavenais teiciens: „Reliģija ir tautas opijs” (nevis „reliģija ir opijs tautai”). Darbības ideja, kādu to attīsta Markss, ir ļoti spēcīgi ietekmējusi psiholoģijas skatu uz psihes attīstību un problēmām. Šīs idejas ir transformētas un iekļautas mūsdienu psiholoģijā.

Sabiedrības izpratni veidoja uz materiālisma pamatiem. Viņaprāt sabiedrība nav reducējama uz indivīdu summu. Sabiedrības pamats nav rodams cilvēku apziņā vai jūtās, bet gan viņu sabiedriskajā esamībā – materiālo labumu ražošanas noteiktajās cilvēku attiecībās ar dabu un citiem ar citu. Darbs un saskare darba procesā radīja sabiedrību. “Savas dzīves sabiedriskajā ražošanā cilvēki stājas noteiktās, nepieciešamās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās – ražošanas attiecībās, kas atbilst viņu materiālo ražotājspēku noteiktai attīstības pakāpei. Šo ražošanas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras paceļas juridiskā un politiskā virsbūve un kurai atbilst noteiktas sabiedriskās apziņas formas. Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu vispār. Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi – viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu. Savas attīstības zināmā pakāpē sabiedrības materiālie ražotājspēki nonāk pretrunā ar pastāvošajām ražošanas attiecībām jeb – kas ir šo attiecību juridiskā izteiksme – ar īpašuma attiecībām, kurās tie līdz šim attīstījušies. No ražotājspēku attīstības formām šīs attiecības pārvēršas to važās. Tad iestājas sociālās revolūcijas laikmets.”^[1]

Pievienojās evolucionistu optimismam un ticēja sabiedrības progresam. Par sabiedrības virzošo spēku kā konfliktu teorijas pārstāvis uzskatīja šķiru cīņu, kuras avots ir pretrunas starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām. Ražotājspēki ir lietu un cilvēku kopums, kuri nepieciešami ,lai no dabas priekšmetiem ražotu lietas, kas apmierina cilvēku vajadzības. Ražošanas attiecības ir cilvēku savstarpējo materiāli ekonomisko attiecību kopums, kas veidojas uz ražošanas līdzekļu īpašuma formas pamata. To galvenie elementi ir īpašuma, sadales un patērēšanas attiecības. Noteicošās ir īpašuma attiecības uz ražošanas līdzekļiem. Šķiras, kurām pieder ražošanas līdzekļi, ir valdošās šķiras. Sabiedrībās, kuras balstās uz ražošanas līdzekļu privāto īpašumu, ražošanas attiecību raksturīga īpašība ir ekspluatācija un antagonistiskas pretrunas, kundzība un pakļautība. Šādās sabiedrībās arī materiālo labumu sadale notiek to šķiru interesēs, kuru rokās atrodas ražošanas līdzekļi. Ekspluatētās šķiras darbā rada materiālās vērtības, bet darba rezultāta lielāko daļu piesavinās ekspluatatori. Ekspluatatoru un ekspluatēto attiecības ir nesamierināmas (antagonistiskas) , un tāpēc to starpā noris cīņa, pastāv mūžīgs konflikts. Markss runā par lielām indivīdu grupām, šķirām, pieņem, ka sabiedrībā var izdalīt vienu šķiru, kura atrodas tādā beztiesiskuma stāvoklī, ka šī grupa atbrīvojoties, atbrīvo arī citus. Jo šo sabiedrības grupu pozitīvi ar šo sabiedrību saista tik maz, ka tā vienīgā ir ieinteresēta konsekventi to pārveidot. Te arī rodas slavenais teiciens: „Proletariātam nav ko zaudēt, izņemot savas važas.” Šķiru konflikti sevišķi saasinās laikā, kad mainās ražotājspēki un veidojas jauns dominējošais ražošanas veids ar jaunām ražošanas attiecībām. Parasti valdošā šķira ir ieinteresēta esošo ražošanas attiecību saglabāšanā, bet jaunās – augošās šķiras to nomaiņā. Pēc K.Marksa domām, konfliktu var atrisināt tikai revolucionārā ceļā, gāžot valdošo šķiru un tās vietā izvirzot šķiru, kura nosaka jaunās ražošanas attiecības. Šķiru konflikti pastāvēs tikmēr, kamēr privātīpašumā būs ražošanas līdzekļi. Marksam galvenais bija parādīt, ka kapitālisms sabruks pats savu pretrunu rezultātā. Un kā šo pretrunu atrisinājumu viņš redzēja lēcienu caur proletariātisko revolūciju komunistiskajā sabiedrībā. Uzskatīja, ka komunistiskā revolūcija notiks nevis tāpēc, ka to kāds grib vai negrib, bet gan tādēļ, ka tā ir neizbēgama. Ja "Komunisma manifestā" Markss runāja par tūlītēju proletariāta revolūcijas nepieciešamību, tad vēlāk viņš saprot, ka pāreja no kapitālisma uz komunismu ― bezšķiru pašpārvaldes sabiedrību, kurā nav vairs nav valsts, politikas (šajā ziņā Marksa idejas ir diezgan tuvas anarhismam), ― nav iespējama lēciena veidā. Mūža otrajā pusē viņš sāk runāt par to, ka pāreja uz komunistisko sabiedrību notiks divās fāzēs: pirmā fāze ir kaut kas pa vidu ― „komunisms ar kapitālisma dzimumzīmēm”, sociālisms (tā vēl nav bezšķiru sabiedrība, bet notiek strauja virzība uz to), otrā ― komunisms. Bija ārkārtīgi kritisks pret parlamentāro tradīciju. Viņš lietoja terminu „parlamentārais kretīnisms”. Tas gan nenozīmē, ka Markss noliedz demokrātiju. Bet tā pirmām kārtām bija proletariātiskā demokrātija. Te jāņem vērā, ka tajā laikā Rietumeiropas kapitālistiskā attīstība veda uz to, ka pārskatāmā nākotnē proletariāts tiešām kļūtu par sabiedrības vairākumu. Markss bija pirmais un joprojām viens no spilgtākajiem modernās sabiedrības teorētiķiem, kurš nevis vienkārši dzīvoja šajā sabiedrībā, bet mēģināja atbildēt uz jautājumu: no kurienes tās radusies un kāda ir tās attīstības tendence?

Skat. arī Marksa šķiru psiholoģijas teorija

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu