Atšķirības starp "Krievijas imperatora gvarde" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Gvarde''' (kr. ''гвардия'') - [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] | + | '''Gvarde''' (kr. ''гвардия'') - priviliģētas [[gvarde]]s vienības, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] izveidotas 1698. gadā<ref>No Preobraženskas (''Преображенский лейб-гвардии полк'') un Semjonovskas (''Семёновский лейб-гвардии полк'') kājnieku pulkiem (sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no [[Muižniecība|muižniekiem]]) - saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu).</ref> un Elizabetes ''leibkompānija''. Gvardes dienesta vieta bija galvaspilsētas garnizonā un imperatora galmā, reālā karadarbībā gvarde nepiedalījās. Pamata pildīja sardzes dienesta funkcijas, brīvajā laikā nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu. Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru. (..) Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu. Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieki devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. 1825. gada decembrī pēc kārtējā, taču šoreiz neveiksmīga valsts apvērsuma - t.s. [[Dekabristu dumpis|dekabristu dumpja]], - mēģinājuma šos gvardes pulkus pārformēja. |
Sākot ar 1826. gadu "gvardes" nosaukumu sāka piešķirt armijas vienībām, kuras īpašu statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai bija speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, visbiežāk tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. | Sākot ar 1826. gadu "gvardes" nosaukumu sāka piešķirt armijas vienībām, kuras īpašu statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai bija speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, visbiežāk tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. jūnijs, plkst. 06.44
Gvarde (kr. гвардия) - priviliģētas gvardes vienības, Krievijas impērijā izveidotas 1698. gadā[1] un Elizabetes leibkompānija. Gvardes dienesta vieta bija galvaspilsētas garnizonā un imperatora galmā, reālā karadarbībā gvarde nepiedalījās. Pamata pildīja sardzes dienesta funkcijas, brīvajā laikā nodarbojās ar uzdzīvi un valsts apvērsumu rīkošanu. Katrīnas II favorīts Andrejs Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru. (..) Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri." Nonāca pat tik tālu, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. Gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu. Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Laikabiedru atmiņas liecina, ka vai ik dienu gvardes virsnieki devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. 1825. gada decembrī pēc kārtējā, taču šoreiz neveiksmīga valsts apvērsuma - t.s. dekabristu dumpja, - mēģinājuma šos gvardes pulkus pārformēja.
Sākot ar 1826. gadu "gvardes" nosaukumu sāka piešķirt armijas vienībām, kuras īpašu statusu bija nopelnījušas vai nu kaujas laukā, vai bija speciāli izveidotas īpaši grūtiem uzdevumiem. Vēstures literatūrā, ja runa ir par "gvardi" saistībā ar iekšpolitiskajiem notikumiem Krievijas impērijā, visbiežāk tiek domāti galvaspilsētas garnizona gvardes pulki, nevis armijas vienības, kurām bija gvardes nosaukums.
Satura rādītājs
Gvardes īstenotie valsts apvērsumi Krievijas impērijā
- 1725. gada 28. janvārī (8. februārī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts likumīgais troņmantnieks Pēteris (vēlāk Pēteris II), un tronī kāpa Katrīna I.
- 1740. gada naktī no 8. uz 9. novembri gvarde gāza reģentu Bīronu.
- 1741. gada 25. novembrī (6. decembrī pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts mazgadīgais Ivans VI, un tronī kāpa Elizabete.
- 1762. gada 28. jūnijā (9. jūlijā pēc jaunā stila) gvardes sarīkotā pučā no troņa tika gāzts Pēteris III, un tronī kāpa Katrīna II
- 1801. gada 11. martā (23. martā pēc jaunā stila) gvardes virsnieku sarīkotā atentātā tika nogalināts Pāvils I.
- 1825. gada 14. decembrī (26. decembrī pēc jaunā stila) neveiksmīgs gvardes apvērsuma mēģinājums, t.s. dekabristu dumpis - mēģinājums gāzt no troņa imperatoru Nikolaju I.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ No Preobraženskas (Преображенский лейб-гвардии полк) un Semjonovskas (Семёновский лейб-гвардии полк) kājnieku pulkiem (sākotnēji šie pulki tika nokomplektēti no dzimtcilvēkiem, bet vēlāk, iegūstot elitāras karaspēka daļas statusu, tos sāka komplektēt no muižniekiem) - saskaņā ar gvardes nolikumu, katram muižniekam dienestu bija jāsāk kā ierindniekam, par virsnieku kļūstot tikai izdienas un kaujas nopelnu rezultātā ar tiešu imperatora rīkojumu).
Literatūra
- Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — Москва; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992
- Бойцов М.А. Со шпагой и факелом. Дворцовые перевороты в России: 1725-1825. - Москва, 1991
- Павленко Н.И. Страсти у трона: история дворцовых переворотов. - Москва, 1996
