Atšķirības starp "Platons" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 427. vai 428. g.p.m.ē. Aristona un Periktionas ģimenē, [[Senās Atēnas|Atēnās]]. Pusaudža gados gimnazijā iesaukts par "drukno" (''Πλάτων''). 408. gadā p.m.ē. iepazinās ar [[Sokrāts no Atēnām|Sokrātu]] (''Σωκράτης'') un kļuva par tā skolnieku. Iepazinās arī ar [[Pītagorieši|pītagoriešu]], [[Parmenids no Elejas|Parmenida]], [[Hērakleits no Efesas|Hērakleita]] u.c. mācībām. 399. gadā p.m.ē. pēc Sokrāta nāves apceļoja lielākās helēņu [[polisa]]s, tad devās uz [[Senā Ēģipte|Ēģipti]], [[Palestīna|Palestīnu]], [[Babilonija|Babiloniju]]. 389-387. gados p.m.ē. uzturējās Sicīlijā pie sava drauga Sirakūzu [[Tirāns|tirāna]] Dionīsija I. 387. gadā p.m.ē. atgriezās Atēnās, iegādājās nekustamo īpašumu, kurā sāka rīkot ikdienas pārrunas interesentiem par filosofiju (t.s. "Platona Akadēmija"). Miris 347. gada p.m.ē. 21. maijā (Apollona dzimšanas dienā). | Dzimis 427. vai 428. g.p.m.ē. Aristona un Periktionas ģimenē, [[Senās Atēnas|Atēnās]]. Pusaudža gados gimnazijā iesaukts par "drukno" (''Πλάτων''). 408. gadā p.m.ē. iepazinās ar [[Sokrāts no Atēnām|Sokrātu]] (''Σωκράτης'') un kļuva par tā skolnieku. Iepazinās arī ar [[Pītagorieši|pītagoriešu]], [[Parmenids no Elejas|Parmenida]], [[Hērakleits no Efesas|Hērakleita]] u.c. mācībām. 399. gadā p.m.ē. pēc Sokrāta nāves apceļoja lielākās helēņu [[polisa]]s, tad devās uz [[Senā Ēģipte|Ēģipti]], [[Palestīna|Palestīnu]], [[Babilonija|Babiloniju]]. 389-387. gados p.m.ē. uzturējās Sicīlijā pie sava drauga Sirakūzu [[Tirāns|tirāna]] Dionīsija I. 387. gadā p.m.ē. atgriezās Atēnās, iegādājās nekustamo īpašumu, kurā sāka rīkot ikdienas pārrunas interesentiem par filosofiju (t.s. "Platona Akadēmija"). Miris 347. gada p.m.ē. 21. maijā (Apollona dzimšanas dienā). | ||
| − | Savā mācībā noformulēja ideju teoriju: | + | Savā mācībā noformulēja ideju teoriju: pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš dēvēja par "veidiem" jeb "idejām" (''εἶδος'' - "pilnīgais veidols") un identificēja ar esamību. "Idejām" nostādīja pretstatā ar matēriju un telpu identificētu neesamību. Katras lietas būtība un rašanās cēlonis ir tās ''eidoss'', kas aptverams vienīgi ar prātu. "Ideju" un "matērijas" radītā jutekliskā pasaule ir starp tām. "Idejas" ir mūžīgas, "aiz debesīm mītošas", tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika. Ideju pasaule veido patstāvīgu un īstenu esamību, bet augstākā ideja – ''agaton'' (labais), tam seko ''kalos'' (skaistais) un patiesais. Šo triju augstāko ideju vienību izteic ''kalokogatijas'' princips. Lietas un parādības kā nepatsāvīgā esamība ir "ēnas" attiecībā pret idejām, un rodas idejām projicējoties tīrajā neesamībā – ''horā'' (telpa). Lietas tiecas imitēt idejas, eross liek tām ilgoties pēc ideālā; lietas ir piederīgas idejās, jo idejas izteic kopīgo, kas ir vairākām lietām. Idejas ir klātesošas lietās, par cik lietas līdzinās idejām. Materiālajā pasaulē, kuru varam uztvert ar jutekļiem. mums pieejama tikai šo Ideju nepilnīga, kļūdaina atblāzma. Tā, piemēram, "skaistie" objekti, ko redzam un par tādiem atzīstam, ir skaisti tāpēc, ka tie katrs (nepilnīgi) iemieso skaistumu kā ideālo formu. Viena no populārākajām Platona mācības ilustrācijam ir alegorija par alu, kuru viņš apraksta savā darbā "Valsts": cilvēki atrodas alā un redz tās sienu, kuru apspīd gaisma no alas ārpuses. Uz šo sienu krīt ēnas no ārpusē garām kustošām lietām un radībām (Idejām), taču cilvēki nekad neredz pašas lietas, bet tikai to ēnas (materiālās pasaules izpausmes). Ar prāta palīdzību cilvēkiem ir iespējams no ēnām izsecināt Ideju īpašības, taču tā kā viņiem šīs Idejas nav tieši pieejamas, cilvēku veidotie priekšstati par Idejām nav pilnīgi. Spriedumos par cilvēku, lielu uzmanību pievērsa "dvēseles" jēdzienam: cilvēka dvēsele nāk no ideju pasaules nu iemiesojas ķermenī piedzimšanas brīdī, taču iedzimstot ķermenī dvēsele aizmirst savu izcelsmi un visu ko zināja par idejām. Cilvēka dvēselei ir trīs daļas, kas lokalizējas dažādās ķermeņa daļās: galvā – prāts, krūtīs – drosme, vēderā – iekāres. Cilvēkiem, kuriem pārsvarā saprātīgā dvēsele, dzīves laikā vērojot lietas rodas nojauta par ideju esamību un viņš var sākt tās izzināt, kas būtībā ir vienīgi atcerēties. Pēc ķermeņa nāves dvēsele atkal atgriežas ideju valstībā, lai pēc zināma laika atgrieztos kādā ķermenī (metempsihoze). Dvēseles pamatfunkcijas ir izziņa un mīlestība. Izziņa ir: zemākā - atsevišķo lietu jutekliska vērošana un pieredzes apkopošana; augstākā - ideju izpratne; patiesība (''aleteja'') - lietu būtības atklāšanās. Mīlestība ir: zemākā - ķermeniskā mīlestība; augstākā - mīlestība uz prātu, kas īsti iespējama tikai starp vīriešiem. Izziņas teorijā izšķīra vairākas pakāpes: 1) lietas izdalīšana citu vidū, nosaucot to vārdā; 2) lietas definēšana; 3) tēla (eidosa) izveidošana, kas dod priekšstatu par jutekliski uztveramo; 4) idejas izziņa, kas dod īstas zināšana un neizdzēšamu tēlu; 5) patiesības tīrā veidā (Labā, Skaistā un Patiesā vienības) atskārta. Tas dzīvojot ķermenī nav īsti sasniedzams, tāpēc Platons saka, ka filosofija ir nodarbošanās ar nāvi un miršanu. Aplūkojot sabiedrību, liela nozīme bija Platona valsts teorijai. Vispilnīgākā (ideālā) veidā Labā ideja uz zemes var īstenoties vispareizākajā valsts iekārtā, kurā katram cilvēkam jāieņem viņa būtībai atbilstošs statuss. Atbilstoši trim dvēseles dominantes tipiem ir trīs cilvēku tipi: 1) saprātīgā dvēsele – filosofi valdnieki; 2) krietnā, drosmīgā dvēsele – sargi; 3) iekāru dvēsele – amatnieki, zemnieki, tirgotāji u.c. Dvēseles tipu cilvēks nepārmanto no vecākiem. Audzināšanas un izglītošanas uzdevums ir izprast kura dvēseles daļa katram dominē un attīstīt drosmīgo un saprātīgo dvēseļu cilvēkus par krietniem valsts vadītājiem. |
Platona korpuss ietver: 1 monologu (Sokrata apoloģija), 23(24) dialogus, 11 apšaubāmos dialogus, 9 Platonam piedēvētos dialogus. | Platona korpuss ietver: 1 monologu (Sokrata apoloģija), 23(24) dialogus, 11 apšaubāmos dialogus, 9 Platonam piedēvētos dialogus. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. oktobris, plkst. 08.56
Aristokls no Atēnām, jeb Platons (Πλάτων, Plátōn - "druknais"; ~427.-347. g.p.m.ē.) - filosofs, Aristoteļa skolotājs, Akadēmijas izveidotājs. Tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem visu laiku Rietumu civilizācijas domātājiem, kura idejas joprojām sastopamas uzskatu pamatos arī mūsdienās, un skar gan politiku, mākslu un ētiku, gan arī metafiziku.
Dzimis 427. vai 428. g.p.m.ē. Aristona un Periktionas ģimenē, Atēnās. Pusaudža gados gimnazijā iesaukts par "drukno" (Πλάτων). 408. gadā p.m.ē. iepazinās ar Sokrātu (Σωκράτης) un kļuva par tā skolnieku. Iepazinās arī ar pītagoriešu, Parmenida, Hērakleita u.c. mācībām. 399. gadā p.m.ē. pēc Sokrāta nāves apceļoja lielākās helēņu polisas, tad devās uz Ēģipti, Palestīnu, Babiloniju. 389-387. gados p.m.ē. uzturējās Sicīlijā pie sava drauga Sirakūzu tirāna Dionīsija I. 387. gadā p.m.ē. atgriezās Atēnās, iegādājās nekustamo īpašumu, kurā sāka rīkot ikdienas pārrunas interesentiem par filosofiju (t.s. "Platona Akadēmija"). Miris 347. gada p.m.ē. 21. maijā (Apollona dzimšanas dienā).
Savā mācībā noformulēja ideju teoriju: pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš dēvēja par "veidiem" jeb "idejām" (εἶδος - "pilnīgais veidols") un identificēja ar esamību. "Idejām" nostādīja pretstatā ar matēriju un telpu identificētu neesamību. Katras lietas būtība un rašanās cēlonis ir tās eidoss, kas aptverams vienīgi ar prātu. "Ideju" un "matērijas" radītā jutekliskā pasaule ir starp tām. "Idejas" ir mūžīgas, "aiz debesīm mītošas", tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika. Ideju pasaule veido patstāvīgu un īstenu esamību, bet augstākā ideja – agaton (labais), tam seko kalos (skaistais) un patiesais. Šo triju augstāko ideju vienību izteic kalokogatijas princips. Lietas un parādības kā nepatsāvīgā esamība ir "ēnas" attiecībā pret idejām, un rodas idejām projicējoties tīrajā neesamībā – horā (telpa). Lietas tiecas imitēt idejas, eross liek tām ilgoties pēc ideālā; lietas ir piederīgas idejās, jo idejas izteic kopīgo, kas ir vairākām lietām. Idejas ir klātesošas lietās, par cik lietas līdzinās idejām. Materiālajā pasaulē, kuru varam uztvert ar jutekļiem. mums pieejama tikai šo Ideju nepilnīga, kļūdaina atblāzma. Tā, piemēram, "skaistie" objekti, ko redzam un par tādiem atzīstam, ir skaisti tāpēc, ka tie katrs (nepilnīgi) iemieso skaistumu kā ideālo formu. Viena no populārākajām Platona mācības ilustrācijam ir alegorija par alu, kuru viņš apraksta savā darbā "Valsts": cilvēki atrodas alā un redz tās sienu, kuru apspīd gaisma no alas ārpuses. Uz šo sienu krīt ēnas no ārpusē garām kustošām lietām un radībām (Idejām), taču cilvēki nekad neredz pašas lietas, bet tikai to ēnas (materiālās pasaules izpausmes). Ar prāta palīdzību cilvēkiem ir iespējams no ēnām izsecināt Ideju īpašības, taču tā kā viņiem šīs Idejas nav tieši pieejamas, cilvēku veidotie priekšstati par Idejām nav pilnīgi. Spriedumos par cilvēku, lielu uzmanību pievērsa "dvēseles" jēdzienam: cilvēka dvēsele nāk no ideju pasaules nu iemiesojas ķermenī piedzimšanas brīdī, taču iedzimstot ķermenī dvēsele aizmirst savu izcelsmi un visu ko zināja par idejām. Cilvēka dvēselei ir trīs daļas, kas lokalizējas dažādās ķermeņa daļās: galvā – prāts, krūtīs – drosme, vēderā – iekāres. Cilvēkiem, kuriem pārsvarā saprātīgā dvēsele, dzīves laikā vērojot lietas rodas nojauta par ideju esamību un viņš var sākt tās izzināt, kas būtībā ir vienīgi atcerēties. Pēc ķermeņa nāves dvēsele atkal atgriežas ideju valstībā, lai pēc zināma laika atgrieztos kādā ķermenī (metempsihoze). Dvēseles pamatfunkcijas ir izziņa un mīlestība. Izziņa ir: zemākā - atsevišķo lietu jutekliska vērošana un pieredzes apkopošana; augstākā - ideju izpratne; patiesība (aleteja) - lietu būtības atklāšanās. Mīlestība ir: zemākā - ķermeniskā mīlestība; augstākā - mīlestība uz prātu, kas īsti iespējama tikai starp vīriešiem. Izziņas teorijā izšķīra vairākas pakāpes: 1) lietas izdalīšana citu vidū, nosaucot to vārdā; 2) lietas definēšana; 3) tēla (eidosa) izveidošana, kas dod priekšstatu par jutekliski uztveramo; 4) idejas izziņa, kas dod īstas zināšana un neizdzēšamu tēlu; 5) patiesības tīrā veidā (Labā, Skaistā un Patiesā vienības) atskārta. Tas dzīvojot ķermenī nav īsti sasniedzams, tāpēc Platons saka, ka filosofija ir nodarbošanās ar nāvi un miršanu. Aplūkojot sabiedrību, liela nozīme bija Platona valsts teorijai. Vispilnīgākā (ideālā) veidā Labā ideja uz zemes var īstenoties vispareizākajā valsts iekārtā, kurā katram cilvēkam jāieņem viņa būtībai atbilstošs statuss. Atbilstoši trim dvēseles dominantes tipiem ir trīs cilvēku tipi: 1) saprātīgā dvēsele – filosofi valdnieki; 2) krietnā, drosmīgā dvēsele – sargi; 3) iekāru dvēsele – amatnieki, zemnieki, tirgotāji u.c. Dvēseles tipu cilvēks nepārmanto no vecākiem. Audzināšanas un izglītošanas uzdevums ir izprast kura dvēseles daļa katram dominē un attīstīt drosmīgo un saprātīgo dvēseļu cilvēkus par krietniem valsts vadītājiem.
Platona korpuss ietver: 1 monologu (Sokrata apoloģija), 23(24) dialogus, 11 apšaubāmos dialogus, 9 Platonam piedēvētos dialogus.
Skat. arī Platona akadēmija Florencē
Piezīmes
Literatūra par šo tēmu
- Lasmane S. Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz Postmodernismam. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998, 26.-30.lpp., ISBN 9984-04-736-9
- Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1
- Platons. Dialogi un vēstules ; Protagors ; Hipijs lielākais ; Faidrs ; Septītā vēstule ; Astotā vēstule. -Zinātne: Rīga, 1999. - 273 lpp. ISBN 5-7966-1243-3
- Platons. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2006. - 187 lpp. ISBN 9984-7676-3-9
- Platons. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2007. - 144 lpp. ISBN 9984808211
- Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups: Rīga, 2008. ISBN 9789984960951
- Platons. Gorgijs. - Zinātne: Rīga, 2004. - 171 lpp. ISBN 9984-7670-9-4
- Platons. Menons ; Dzīres : [dialogi] - Zvaigzne: Rīga, 1980. - 114 lpp.
- Platons. Sokrata prāva : Eutifrons ; Sokrata aizstāvēšanās ; Kritons ; Faidons- Zinātne: Rīga, 1997. - 215 lpp. ISBN 5-7966-1166-6
- Platons. Valsts. - Zvaigzne: Rīga, 1982. - 180 lpp.
- Plato: Complete Works. / Cooper John M., ed. - Hackett, 1997
Resursi internetā par šo tēmu
- Igors Šuvajevs. Nepasakāmā mācība.
- Džūlija Enasa. Mīlestība, sekss un dzimte Platona filozofijā.
- Platons. Teaitēts. (fragments)
- Plato - Encyclopædia Britannica
- Plato - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- The Dialogues of Plato, translated by Benjamin Jowett
- Links to Plato's Works on the Internet
