Atšķirības starp "Plotīns" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Plotīns''' (''Πλωτῖνος'', 205.-270.) – filosofs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]]. | '''Plotīns''' (''Πλωτῖνος'', 205.-270.) – filosofs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]]. | ||
| − | Dzimis Likopolē (''ἡ Λύκων πόλις'', ēģ. ''sȝwtj, Asyūţ''), Romas impērijas Ēģiptes provincē. Par sociālo izcelsmi un vecākiem nekas nav zināms. 231-242. gados mācījies pie neoplatoniķa Amonija Sakas. 243. gadā piedalījies karagājienā uz Persiju, kur pēc romiešu karaspēka sagrāves palaimējās izbēgt no gūsta un nonākt Sīrijā. 244. gadā pārcēlies uz dzīvi Romas pilsētā, kur izveidoja savu neoplatonisma skolu. Ap 259. gadu sāka pierakstīt savas tēzes (ko pēc viņa nāves rediģēja un sakārtoja tā skolnieks [[Porfīrijs]], sadalot visu Plotīna sarakstīto 6 daļās, bet katru daļu 9 nodaļās; no šejienes arī Plotīna kopoto rakstu kopnosaukums „Enneādas“ - αἱ Ἐννεάδες, - „devītnieces“). 265. gadā mēģināja izveidot utopisku zinātnieku pilsētu - Platonopoli, - taču eksperiments neizdevās. Miris 270. gadā Minturnās, Kampanijā. | + | Dzimis Likopolē (''ἡ Λύκων πόλις'', ēģ. ''sȝwtj, Asyūţ''), [[Senā Roma|Romas impērijas]] Ēģiptes provincē. Par sociālo izcelsmi un vecākiem nekas nav zināms. 231-242. gados mācījies pie neoplatoniķa Amonija Sakas. 243. gadā piedalījies karagājienā uz Persiju, kur pēc romiešu karaspēka sagrāves palaimējās izbēgt no gūsta un nonākt Sīrijā. 244. gadā pārcēlies uz dzīvi Romas pilsētā, kur izveidoja savu neoplatonisma skolu. Ap 259. gadu sāka pierakstīt savas tēzes (ko pēc viņa nāves rediģēja un sakārtoja tā skolnieks [[Porfīrijs]], sadalot visu Plotīna sarakstīto 6 daļās, bet katru daļu 9 nodaļās; no šejienes arī Plotīna kopoto rakstu kopnosaukums „Enneādas“ - αἱ Ἐννεάδες, - „devītnieces“). 265. gadā mēģināja izveidot utopisku zinātnieku pilsētu - Platonopoli, - taču eksperiments neizdevās. Miris 270. gadā Minturnās, Kampanijā. |
Mācības centrā ir mācība par vienoto, garu un dvēseli, kā pretstats ir redzamā pasaule: (daba, ķermeņi, matērija). Pasaule ir starpesamība starp Vienoto un matēriju. Matērija ir cēlonis visam sliktajam un ļaunajam, kas pasaulē ir. Tā ir visu negatīvo raksturojumu nesēja. Viņa mācībā pasaules process sākas ar neizprotamo un neizsakāmo „skaisto un vienoto“ dievišķo pirmssākumu, kas izplūst uz āru vispirms kā pasaules prāts, tad kā pasaules dvēsele, tad kā atsevišķas dvēseles, kā atsevišķie ķermeņi, beidzot ar matēriju, ar kuru Plotīns saprot neesamību. T.i. no pirmās augstākās realitātes – Vienotā – rodas Gars, kas ideālā (domas) veidā sevī ietver visu nebeidzamo lietu un parādību daudzumu, bet trešā Vienotā izpausmes forma ir Dvēsele. Tā liek dzimt redzamajai pasaulei. Rezultātā radīja diezgan vienkāršu metafizisku "trīsvienības" shēmu: nosakot tikai trīs hipostāzes: Vienoto, Intelektu un Dvēseli (šo shēmu, šķiet, ir uzlabojis viņa skolnieks Amelijs, kuram bija īpaša vājība attiecībā uz triādēm, taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Jamblihs, kurš sāka galveno zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlīno neoplatonismu). Bija pārliecināts par cilvēkam piemītošu mūžsenu metafizisku vainu, kas padara viņa esamību nepilnīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir virzīšanās savā attīstībā augšup pie pirmvienīgā. Tas panākams, apslāpējot un savaldot ķermeņa kaislības un iegribas, attīstot gara spēkus un izziņas spējas. Augstākajā ekstātiskajā attīstības pakāpē dvēsele savienojas ar Dievu. | Mācības centrā ir mācība par vienoto, garu un dvēseli, kā pretstats ir redzamā pasaule: (daba, ķermeņi, matērija). Pasaule ir starpesamība starp Vienoto un matēriju. Matērija ir cēlonis visam sliktajam un ļaunajam, kas pasaulē ir. Tā ir visu negatīvo raksturojumu nesēja. Viņa mācībā pasaules process sākas ar neizprotamo un neizsakāmo „skaisto un vienoto“ dievišķo pirmssākumu, kas izplūst uz āru vispirms kā pasaules prāts, tad kā pasaules dvēsele, tad kā atsevišķas dvēseles, kā atsevišķie ķermeņi, beidzot ar matēriju, ar kuru Plotīns saprot neesamību. T.i. no pirmās augstākās realitātes – Vienotā – rodas Gars, kas ideālā (domas) veidā sevī ietver visu nebeidzamo lietu un parādību daudzumu, bet trešā Vienotā izpausmes forma ir Dvēsele. Tā liek dzimt redzamajai pasaulei. Rezultātā radīja diezgan vienkāršu metafizisku "trīsvienības" shēmu: nosakot tikai trīs hipostāzes: Vienoto, Intelektu un Dvēseli (šo shēmu, šķiet, ir uzlabojis viņa skolnieks Amelijs, kuram bija īpaša vājība attiecībā uz triādēm, taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Jamblihs, kurš sāka galveno zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlīno neoplatonismu). Bija pārliecināts par cilvēkam piemītošu mūžsenu metafizisku vainu, kas padara viņa esamību nepilnīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir virzīšanās savā attīstībā augšup pie pirmvienīgā. Tas panākams, apslāpējot un savaldot ķermeņa kaislības un iegribas, attīstot gara spēkus un izziņas spējas. Augstākajā ekstātiskajā attīstības pakāpē dvēsele savienojas ar Dievu. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. oktobris, plkst. 12.09
Plotīns (Πλωτῖνος, 205.-270.) – filosofs neoplatoniķis.
Dzimis Likopolē (ἡ Λύκων πόλις, ēģ. sȝwtj, Asyūţ), Romas impērijas Ēģiptes provincē. Par sociālo izcelsmi un vecākiem nekas nav zināms. 231-242. gados mācījies pie neoplatoniķa Amonija Sakas. 243. gadā piedalījies karagājienā uz Persiju, kur pēc romiešu karaspēka sagrāves palaimējās izbēgt no gūsta un nonākt Sīrijā. 244. gadā pārcēlies uz dzīvi Romas pilsētā, kur izveidoja savu neoplatonisma skolu. Ap 259. gadu sāka pierakstīt savas tēzes (ko pēc viņa nāves rediģēja un sakārtoja tā skolnieks Porfīrijs, sadalot visu Plotīna sarakstīto 6 daļās, bet katru daļu 9 nodaļās; no šejienes arī Plotīna kopoto rakstu kopnosaukums „Enneādas“ - αἱ Ἐννεάδες, - „devītnieces“). 265. gadā mēģināja izveidot utopisku zinātnieku pilsētu - Platonopoli, - taču eksperiments neizdevās. Miris 270. gadā Minturnās, Kampanijā.
Mācības centrā ir mācība par vienoto, garu un dvēseli, kā pretstats ir redzamā pasaule: (daba, ķermeņi, matērija). Pasaule ir starpesamība starp Vienoto un matēriju. Matērija ir cēlonis visam sliktajam un ļaunajam, kas pasaulē ir. Tā ir visu negatīvo raksturojumu nesēja. Viņa mācībā pasaules process sākas ar neizprotamo un neizsakāmo „skaisto un vienoto“ dievišķo pirmssākumu, kas izplūst uz āru vispirms kā pasaules prāts, tad kā pasaules dvēsele, tad kā atsevišķas dvēseles, kā atsevišķie ķermeņi, beidzot ar matēriju, ar kuru Plotīns saprot neesamību. T.i. no pirmās augstākās realitātes – Vienotā – rodas Gars, kas ideālā (domas) veidā sevī ietver visu nebeidzamo lietu un parādību daudzumu, bet trešā Vienotā izpausmes forma ir Dvēsele. Tā liek dzimt redzamajai pasaulei. Rezultātā radīja diezgan vienkāršu metafizisku "trīsvienības" shēmu: nosakot tikai trīs hipostāzes: Vienoto, Intelektu un Dvēseli (šo shēmu, šķiet, ir uzlabojis viņa skolnieks Amelijs, kuram bija īpaša vājība attiecībā uz triādēm, taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Jamblihs, kurš sāka galveno zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlīno neoplatonismu). Bija pārliecināts par cilvēkam piemītošu mūžsenu metafizisku vainu, kas padara viņa esamību nepilnīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir virzīšanās savā attīstībā augšup pie pirmvienīgā. Tas panākams, apslāpējot un savaldot ķermeņa kaislības un iegribas, attīstot gara spēkus un izziņas spējas. Augstākajā ekstātiskajā attīstības pakāpē dvēsele savienojas ar Dievu.
Literatūra par šo tēmu
- Plotīns. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 331.-332. lpp.
- Lasmane S. Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz Postmodernismam. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998, 26.-30.lpp., ISBN 9984-04-736-9
- Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1
