Atšķirības starp "Koherences teorija" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 203. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 203. lpp. | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] |
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.17
Koherences teorija jeb kopsakarības teorija (no lat. cohaerentia - iekšējs sakars) - neopozitīviska patiesības teorija Rietumeiropas filosofijā XIX-XX gs. To izvirzīja O.Neirāts un R.Karnaps, Vīnes grupā (Wiener Kreis) diskutējot ar Šliku. Saskaņā ar koherences teoriju, patiesums balstās uz spriedumu iekšējo saskaņotību noteiktā sistēmā. Ikviens jauns spriedums ir patiess, ja to var ietilpināt sistēmā, neizjaucot tās iekšējo nepretrunīgumu. Būt patiesam nozīmē būt nepretrunīgas sistēmas elementam. Sistēma te ir uz valodu balstīta struktūra, kas deduktīvi atvasināta no zināma patvaļīgi izraudzītu pamataksiomu kopuma. Sākumā koherences teorija atzina "protokoliskus spriedumus" kā īpašu spriedumu tipu, kuri fiksē empīriskus faktus, un tādējādi zināmā mērā pieļauj sistēmas saikni ar realitāti. Vēlāk, tika izvirzīts postulāts, ka ikvienu spriedumu var uzskatīt par "protokolisku" (K.Popers).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 203. lpp.
