Atšķirības starp "Kolektīvisms" versijām
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kolektīvisms''' (no lat. ''collectivus'' - kopīgs) - [[Marksisms| | + | '''Kolektīvisms''' (no lat. ''collectivus'' - kopīgs) - [[Marksisms|marksisma]] teorētiķu izveidots un lielāko tiesu llietots jēdziens, - cilvēku kopīgas sabiedriskās dzīves un sadarbības princips, pretējs "individuālismam": sociālisma un komunisma sabiedrības cilvēku attiecību un dzīvesveida iezīme un morāles princips, personības un kolektīva interešu vienotība. [[Ļeņinisms|Ļeņinismā]] tika postulēts, ka ''kolektīvismam'' ir vairākas vēsturiskās formas. Pirmatnējā sabiedrībā tas izpaudies kā kopīga cīņa par izdzīvošanu, un tās pamatā bijis kopīgs kopienas īpašums. Vēlākās sabiedriskajās formācijās ''kolektīvisms'' izzudis, to nomainot privātīpašumam un individuālismam (tam saglabājoties tikai palieku veidā, piemēram, kopīga zemes izmantošana zemnieku kopienās). [[Kapitālisms|Kapitālisma]] apstākļos ''kolektīvisms'' atdzimis kā [[Proletariāts|proletariāta]] solidaritātes un kolektīvās pašapziņas veidošanos. [[PSRS]] tika definēts kā īpašība, kas piemīt visiem iedzīvotāju slāņiem, ''kolektīvisma'' principu iekļaujot [[Komunisma cēlāju morāles kodekss|komunisma cēlāju morāles kodeksā]]. Atbilstoši tam, sabiedrībā par vēlamo uzskatīja biedrisku savstarpējo palīdzību, sabiedrisko pienākumu apzināšanos un pildīšanu, personisko interešu labprātīgu pakārtošanu kolektīvajām interesēm, kolektīva un tā lēmumu respektēšanu kā arī apzināšanās, ka indivīds ir atbildīgs kolektīva priekšā par savu rīcību un līdzatbildīgs par biedru rīcību. [[Sociālisms|Sociālismā]] ''kolektīvisms'' izpaudīšoties harmoniskās attiecībās starp sabiedrību un personu, kolektīva un indivīda savstarpējās tiesībās un pienākumos, ražošanas attiecībās, kuru pamatā būšot ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums, cilvēka ekspluatācijas likvidēšana un visu pilsoņu politiska vienlīdzība. |
| + | |||
| + | Sociālo attiecību analīzē saistībā ar sabiedrības formēšanās procesu individuālisma – kolektīvisma dimensiju analizēja jau Dirkheims, Vēbers un Tennis. Diskusija par individuālisma – kolektīvisma orientācijām turpinās arī mūsdienu sabiedrībā (Lauristin, Vihalemm, 1997). H.C. Triandis izdala dažādus kolektīvisma tipus: vertikālais kolektīvisms un horizontālais kolektīvisms. Ja vertikālais kolektīvisms, saskaņā ar Triandi, ir balstīts autoritātē, un šī kolektīvisma izpratne attiecas uz attiecībām ar valsti, etniskām vai reliģiskām grupām, tad horizontālais kolektīvisms balstās savstarpējās rūpēs un palīdzībā un izpaužas solidaritātē ar citiem profesionālo asociāciju, līdzinieku grupu vai ģimenes ietvaros. Vertikālais kolektīvisms ir raksturīgs autoritārajām un totalitārajām valstīm, kā arī reliģiskajām un nacionālajām kustībām, jo tas paredz indivīda ziedošanos kopējo mērķu sasniegšanai; noliedz indivīda autonomiju. Savukārt, horizontālais kolektīvisms ir balstīts savstarpējās pozitīvās attiecībās, kuras paredz noteiktu indivīda autonomiju, un balstās vairāk uz vienlīdzību un grupas locekļu līdzīgumu. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| 6. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Politiskā enciklopēdija. - Rīga, 1987., 295. lpp. | * Politiskā enciklopēdija. - Rīga, 1987., 295. lpp. | ||
| − | [[Kategorija: | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
| + | |||
| + | * [http://www.dialogi.lv/article.php?id=495&t=0&rub=0 Keith Mellville. Communes in the Counter Culture. - Individuālisms un kolektīvisms. // dialogi.lv] | ||
| + | |||
| + | [[Kategorija:Marksisms]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 14.06
Kolektīvisms (no lat. collectivus - kopīgs) - marksisma teorētiķu izveidots un lielāko tiesu llietots jēdziens, - cilvēku kopīgas sabiedriskās dzīves un sadarbības princips, pretējs "individuālismam": sociālisma un komunisma sabiedrības cilvēku attiecību un dzīvesveida iezīme un morāles princips, personības un kolektīva interešu vienotība. Ļeņinismā tika postulēts, ka kolektīvismam ir vairākas vēsturiskās formas. Pirmatnējā sabiedrībā tas izpaudies kā kopīga cīņa par izdzīvošanu, un tās pamatā bijis kopīgs kopienas īpašums. Vēlākās sabiedriskajās formācijās kolektīvisms izzudis, to nomainot privātīpašumam un individuālismam (tam saglabājoties tikai palieku veidā, piemēram, kopīga zemes izmantošana zemnieku kopienās). Kapitālisma apstākļos kolektīvisms atdzimis kā proletariāta solidaritātes un kolektīvās pašapziņas veidošanos. PSRS tika definēts kā īpašība, kas piemīt visiem iedzīvotāju slāņiem, kolektīvisma principu iekļaujot komunisma cēlāju morāles kodeksā. Atbilstoši tam, sabiedrībā par vēlamo uzskatīja biedrisku savstarpējo palīdzību, sabiedrisko pienākumu apzināšanos un pildīšanu, personisko interešu labprātīgu pakārtošanu kolektīvajām interesēm, kolektīva un tā lēmumu respektēšanu kā arī apzināšanās, ka indivīds ir atbildīgs kolektīva priekšā par savu rīcību un līdzatbildīgs par biedru rīcību. Sociālismā kolektīvisms izpaudīšoties harmoniskās attiecībās starp sabiedrību un personu, kolektīva un indivīda savstarpējās tiesībās un pienākumos, ražošanas attiecībās, kuru pamatā būšot ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums, cilvēka ekspluatācijas likvidēšana un visu pilsoņu politiska vienlīdzība.
Sociālo attiecību analīzē saistībā ar sabiedrības formēšanās procesu individuālisma – kolektīvisma dimensiju analizēja jau Dirkheims, Vēbers un Tennis. Diskusija par individuālisma – kolektīvisma orientācijām turpinās arī mūsdienu sabiedrībā (Lauristin, Vihalemm, 1997). H.C. Triandis izdala dažādus kolektīvisma tipus: vertikālais kolektīvisms un horizontālais kolektīvisms. Ja vertikālais kolektīvisms, saskaņā ar Triandi, ir balstīts autoritātē, un šī kolektīvisma izpratne attiecas uz attiecībām ar valsti, etniskām vai reliģiskām grupām, tad horizontālais kolektīvisms balstās savstarpējās rūpēs un palīdzībā un izpaužas solidaritātē ar citiem profesionālo asociāciju, līdzinieku grupu vai ģimenes ietvaros. Vertikālais kolektīvisms ir raksturīgs autoritārajām un totalitārajām valstīm, kā arī reliģiskajām un nacionālajām kustībām, jo tas paredz indivīda ziedošanos kopējo mērķu sasniegšanai; noliedz indivīda autonomiju. Savukārt, horizontālais kolektīvisms ir balstīts savstarpējās pozitīvās attiecībās, kuras paredz noteiktu indivīda autonomiju, un balstās vairāk uz vienlīdzību un grupas locekļu līdzīgumu.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 203. lpp.
- Politiskā enciklopēdija. - Rīga, 1987., 295. lpp.
