Atšķirības starp "Nominālisms" versijām

Pašreizējā versija, 2010. gada 3. novembris, plkst. 10.09

Nominālisms - sholastiskās filosofijas virziens. Strīdā par universālijām nominālisti, tāpat kā konceptuālistii, noliedza vispārīgā reālo pastāvēšanu neatkarīgi no atsevišķām lietām, taču (atšķirībā no konceptuāslistiem) neuzskatīja, ka prātā pastāv pirms pieredzes doti vispārīgi jēdzieni, koncepti kā īstenības izziņas īpaša forma. Ļoti populāri bija X-XI gs. nominālisti, it īpaši Kompjēnas Roscelīns. XIV gs. nominālisti cīnījās ar dažādiem tā laika domas virzieniem, tomēr šī cīņa nepārsniedza parastās normas un nenonāca līdz apvainojumiem ķecerībā vai ateismā (ja neņem vērā atsevišķus gadījumus). Nominālistiem pēc tā laika standartiem bija augsta teoloģiskā izglītība, tie mācījās vai pasniedza Parīzē, kas bija tā laika izglītības centrs. Lielākoties viņiem bija garīgs tituls un milzīga popularitāte. Tiesa, oficiālā teoloģija nemainīgi atradās reālisma pozīcijās un noraidīja nominālismu, pat uzliekot tam aizliegumu. Taču ne Svētais krēsls, ne nominālisma ienaidnieki nekad nešaubījās par viņu ticību dievišķajai atklāsmei. Nominālisti paši stingri un nepiekāpīgi atradās vispārpieņemtās Baznīcas dogmas gultnē. Noteiktā interpretācijā tā laika nominālisms kļuva par visai kaitīgu mācību, no tās baidījās un bieži vien nepavisam nevēlējās tai atklāti pievienoties. Izcilākais nominālists bija Okams. Viņa vecākie laikabiedri bija Pjērs Oreols un Vilhelms Durands, viņa tuvākais audzēknis - Joans Buridāns; arī vēlākie nominālisti bija visai pazīstami un produktīvi, viņu vidū itīpaši Petrs d’Aljī. Nominālistu galveno tēzi, kas apgalvo, ka vispārējie jēdzieni ir vārdi (universalia sunt nomina), iespējams saprast vienīgi tad, ja uz to raugās ne tikai kā uz universāliju noliegumu, par ko it kā tiek runāts, bet arī kā analīzi, kādā nozīmē tiek lietots termins „nosaukums” vai „vārds”. Nominālisti ar „vārdu” saprot ne tikai runas skaņu artikulāciju un ne vienkārši „gaisa vibrāciju”, bet to specifisko priekšmetiskumu, kas ir ne tikai subjektīvs un ne tikai objektīvs. Ja runātie vārdi attiektos tikai uz subjektīvi uztveramiem priekšmetiem, jebkurš vārds, t.i., cilvēka valoda, kultos vienīgi cilvēciskā subjekta iekšienē ne uz ko objektīvu neattiecoties un nebūtu pat zīme vai zīmju sistēma. To nominālisti nekad nav apgalvojuši. Viņiem cilvēciskie vārdi nozīmēja objektīvu esamību, līdzīgi kā to uztver jebkurš normāls cilvēks. No otras puses, ar spriedumu, ka jebkurš vārds vai vārdu kombinācija ir vienmēr objektīvi virzīti uz objektīvu esamību, nominālisti nevarēja samierināties. Ar to arī mēs nevaram samierināties, jo tad būtu jāsecina, ka jebkurš izteiktais vārds un jebkurš izteiktais spriedums pavisam noteikti ir patiess un vārdus nevarētu lietot melošanai, patiesās īstenības noslēpšanai vai tās izkropļojumam. Taču, ja nosaukums vai vārds ne vienmēr noteikti ir subjektīvs un ne vienmēr noteikti objektīvs, kas gan šajā gadījumā ir patiesais valodiskais priekšmetiskums, - ne tikai subjekts, ne tikai objekts un, acīmredzot, ne tikai to mehānisks apvienojums? Tieši šeit nominālisti izvirzīja jauno mācību, kura cilvēkam, pat mācoties filosofiju un negaidot sastopot priekšmetiskumu, kas nav nedz esamības apliecinājums, nedz tās noliegums, ir apgūstama ar grūtībām. Nominālisti izšķīra intentio prima un intentio secunda. „Pirmā intence, t.i., apziņas un domas tiekšanās uz objektu, ir izziņas nosacījums. Tomēr šī „pirmā intence” iespējama tikai tajā vienīgajā gadījumā, ja vēl pirms attiecinājuma uz jebkādu objektu klātesoša ir „otrā intence”. Nu, lūk, šī „otrā intence” ir sākotnējā jēdzieniskā ievirze, kura tiek domāta ar terminiem „vārds” un „nosaukums”. Es kaut ko nosaucu. Taču tas ir liels jautājums, vai tas, ko es nosaucu, vispār objektīvi eksistē, vai arī es vāros vienīgi savas vārdiskās subjektivitātes ietvaros. Lūk, kāpēc rodas otrējais priekšmetiskums, ne vairs objektīvs, ne vairs subjektīvs, bet pagaidām vēl vienīgi vārdisks. Un universālijas, pirmkārt, attiecas tieši uz šo vārdisko intencionalitāti. Ja jūs ticat universāliju objektīvajai eksistencei, lūdzu, ticiet, un nekāds saprāts jums nespēs nekā iebilst. Taču, ja universālijas jums šķiet vienīgi subjektīvas, arī tas ir ticības jautājums. Ir svarīgi nenoliegt šo otro intencionalitāti. Ja runā par universāliju objektivitāti vai subjektivitāti, tad skaidrs, ka tā saprāta ietvaros nav pierādāma, bet ticēt var jebkam. Okama mācība par apziņas un domāšanas intencionālo priekšmetiskumu, nevis atsevišķu lietu esamības bezierunu atzinumu vai universāliju bezierunu noraidījumu ir ļoti svarīga estētikas vēsturē; kaut kā atzīšana vai noliegšana nav filosofijas priekšmets, bet vienīgi ticības priekšmets, t.i., dzīves orientācijas un gluži sadzīviskas vienas lietas atzīšanas vai citas lietas noraidīšanas priekšmets. Filosofijai svarīgi ir tas, ko Okams sauc par intencionālo apziņu. Ja jutekliskā pieredze vai atklāsme empīriski runā vienīgi par atsevišķām lietām, tad filosofiski šādu atsevišķumu varam atzīt tikai atbilstoša intencionālā akta rezultātā. Ja pieredze vai atklāsme runā par universāliju esamību, intencionālās apziņas uzdevums ir atzīt šo universālo kā tieši universālo. Tādēļ vienalga, vai Dievs, pasaule vai dvēsele ir atsevišķi vai universāli, nepastarpinātai pieredzei tās ir visai miglainas un nenoteiktas zināšanas. Ja šo priekšmetu apliecinājumu vai noliegumu atzīsim intencionāli, tad, lūk, intencionalitāte šajā gadījumā kļūs par filosofijas priekšmetu. Dievs nav izzināms. Taču intencionālā nozīmē Dievs nepieciešami eksistē, lai arī pati intencionalitāte nerunā nedz par esamību, nedz par nebūtību. Dvēsele arī nav izzināma, bet izzināmas var būt tikai atsevišķas tās izpausmes. Tomēr no intencionālā viedokļa dvēsele ne tikai eksistē, bet, apskatīta tās veselumā un nedalāmībā, ir intencionālās apziņas priekšmets, nevis atsevišķas tās spējas.

Intencionāli atzīts estētiskais vai mākslinieciskais priekšmets ir nozīmīgs pats par sevi neatkarīgi no savas esamības vai neesamības. Tas pauž par atsevišķo un par universālo, turklāt tā, ka pats izrādās reflektējošās apziņas priekšmets. Ja uz teātra skatuves tiek atainota, piemēram, slepkavība, neviens no skatītājiem nemetas pakaļ noziedzniekam un nesauc policiju. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka skatuve nepavisam nerunā par to, kas reāli eksistē, taču nerunā arī par to, kas nekādā gadījumā neeksistē. Tāpēc intencionalitāte ir visa mākslinieciskā dziļākais pamats. Mākslinieciskais it kā nemaz neeksistē; no otras puses, tas pastāvīgi vēsta par noteiktām idejām un tās konkretizē līdz pakāpei, ka tās šķiet acu priekšā reāli esošas. Pavisam noteikti mājieni par šādas intencionālas estētikas esamību ir izkaisīti pilnīgi visā estētikas vēsturē. Jau Aristotelis teica, ka teātra skatuve ataino nevis to, kas reāli eksistē, bet to, kas varētu eksistēt atbilstoši varbūtībai un nepieciešamībai. Viduslaiku māksla nevarēja būt vienīgi intencionāla. Atainojot svētos priekšmetus, tā tos, protams, varēja darināt skaistus vai neglītus. Taču jautājums nav par priekšmetu skaistumu, bet par pašiem priekšmetiem. Ja šie svētie priekšmeti ir tik skaisti izgatavoti, ka to skaistumu iespējams nošķirt no pašiem priekšmetiem un apskatīt atsevišķi, tā vairs nebūs sakrālā māksla. Tas nozīmēs tikai to, ka priekšmeta sakrālumam gluži mierīgi var nepievērst nekādu uzmanību, bet tā skaistuma redzējumam un apcerei var nodoties atsevišķi un patstāvīgi. Lūk, kādēļ baznīcas priekšmetiem savā laikā nebija atļauts būt pārmērīgi skaistiem. Pats lielākais to greznums nekādā gadījumā nedrīkstēja kļūt par speciālas estētiskas baudas priekšmetu. Tas drīkstēja būt greznums vienīgi tiktāl, cik to pieļāva tā sakrālais lietojums. Lūk, kāpēc pārāk skaista dziedāšana tikai pašas dziedāšanas dēļ baznīcā vienmēr tika stingri aizliegta, jo, ieklausoties šādā dziedāšanā, ļaudis nevis lūgsies, bet ieplestām mutēm klausīsies izpildījumā. Vārdu sakot, baznīcas priekšmeti un tēli nedrīkstēja būt pārmērīgi skaisti. Šāda skaistuma parādīšanās baznīcā izraisa baznīcas dzīves kritumu. Ar mācību par intencionalitāti nominālisti atbrīvoja estētisko priekšmetu no tam piemītošās sadzīviskās noteiksmes un, pirmkārt, no baznīcas tēlainības. No nominālisma izrietēja mācība par estētiskās apziņas un mākslinieciskās radošās darbības neitralitāti, t.i., esamības un neesamības, universālā un atsevišķā, labā un ļaunā neitralitāti.

Resursi internetā par šo tēmu

• Losevs A.F. Renesanses estētika.