Atšķirības starp "Nacionālisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Nacionālisms''' (kr. ''национализм'') - ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas [[nācija]]s identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, palielinoties interesei par vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja [[tauta]]s lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismsm'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). | + | '''Nacionālisms''' (kr. ''национализм'') - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas [[nācija]]s identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. ''politisko nacionālismu'' - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās [[Apgaismība|apgaismotāju]] vidē, palielinoties interesei par vēsturi un [[Dabiskās tiesības|dabiskajām tiesībām]], no kā izrietēja [[tauta]]s lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. [[vācu jautājums]]). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī ''nacionālismsm'' (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja [[Pirmais pasaules karš]], kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra [[Vilsons Vudro"V.Vilsona]] pasludinātās [[nāciju pašnoteikšanās tiesības]], kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē ''nacionālisms'' bija vairuma Eiropas [[Autoritārisms|autoritāro]] politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents ''nacionālismā'' - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju ''nacionālismam'' (kas veicināja [[Šovinisms|šovinisma]] izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē ''nacionālisms'' strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - [[nacionālisti]]em lielāko tiesu bija visai negatīva loma [[Otrais pasaules karš|II Pasaules kara]] laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās ''nacionālisms'' kā ideoloģija turpina pastāvēt. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. novembris, plkst. 09.20
Nacionālisms (kr. национализм) - XIX-XX gs. ideoloģija, kas par primāro vērtību uzskata savas nācijas identitātes konceptu. Radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, nāciju veidošanās laikā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās nācijās radīja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Ideja radās apgaismotāju vidē, palielinoties interesei par vēsturi un dabiskajām tiesībām, no kā izrietēja tautas lomas vēstures procesos uzsvēršana, pretstatot to šaurai politiskai elitei, tautas pagādnes romantizācija un idealizācija. Taču tas ne tikai apvienoja nācijas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī radīja pretstāvi starp "valsts" nācijām un bezvalstu nācijām, izraisot gan separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums). XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismsm (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Balkāniem u.c.). Ideoloģijas atdzimšanu izraisīja Pirmais pasaules karš, kad to politiskās propagandas un iedzīvotāju konsolidēšanas nolūkos pārņēma valsts vara. Leģitimitāti tam piešķīra Vilsons Vudro"V.Vilsona pasludinātās nāciju pašnoteikšanās tiesības, kas bija par iemeslu daudzām vēlākām robežizmaiņām līdz pat mūsu dienām. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valsts nāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis savas kultūras pilnveidošana, radīšana, bet saglabāšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja šovinisma izplatīšanos). XX gs. otrajā pusē nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālistiem lielāko tiesu bija visai negatīva loma II Pasaules kara laikā, līdz ar to valsts vara šo ideoloģiju vairs neizmantoja; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimniecsikais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, marginālās grupās vai pat visai plašās masās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt.
Literatūra par šo tēmu
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
