Atšķirības starp "Jaunā strāva" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Jaunā strāva''' (vc. ''Neue Strömung'') - kritiski uz sabiedrības modernizāciju orientēta reformistiska latviešu | + | '''Jaunā strāva''' (vc. ''Neue Strömung'') - kritiski uz sabiedrības modernizāciju orientēta reformistiska latviešu literātu un mākslinieku sabiedriska kustība XIX gs. beigās [[Krievijas impērija]]s [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]], turpinot [[Jaunlatvieši|jaunlatviešu]] aizsākto tautas izglītošanas un modernizācijas virzienu (atbilstoši savas paaudzes izpratnei par to), E.veidenbauma un F.Bergmaņa aizsāktajā kritikas diskursā. Attiecīgi, tās galvenās pazīmes bija "uzdrīkstēšanās un drosme", tieksme pārvarēt garīgo provinciālismu un eiropeizēt gara dzīvi. Kustība veidojās ap F.Bergmaņa vadīto laikrakstu [[Dienas Lapa]], kur liela daļa t.s. jaunstrāvnieku līdzdarbojās, publicēja savus rakstus par jaunākajām tendencēm sabiedrības noskaņojumā, politikā, literatūrā, zinātnē, kultūrā un mākslā. Tā kā ''jaunā strāva'' bija izteikti tendēta uz pašizglītošanos un apziņas izkopšanu, tieksmi pēc jaunām atziņām, jaunām idejā° un dzīves frmām, sabiedrības izmaiņām, tai bija izteikts apgaismības kustības raksturs. Praktiskā darbība izpaudās kā publikācijas presē, aktīva darbība kultūrā, jautājumu vakari, studentu biedrības, strādnieku pašizglītības pulciņi u.tml. (tāpēc daudzi pētnieki to dēvē par "literāru kustību"). Politikā proponēja [[demokrātija]]s, [[Sociālisms|sociālisma]], cilvēka tiesību un brīvību, dzimumu līdztiesības idejas. Tērbatā studējošie jaunstrāvnieki izdeva trīs rakstu krājumus "Pūrs" (1891.-1893.), bet Maskavā studējošie - "Populārzinātnisku rakstu krājumu" (1892.). Jansons-Brauns vēlāk rakstīja, ka ''Jaunā strāva'' par savu mērķi izvirzīja tautas masu atsvabināšanu no konservatīvi zemnieciskās pagātnes tradīcijām, kas neļāva latviešiem kļūt par moderbu urbānu nāciju, iesaistīt latviešus Eiropas kultūras kopējā straumē, ar nesaudzīgu kritiku izārdot savu mūžu pārdzīvojušo tautiskumu, izdeldēt tautiskuma līdzšinējo gļēvo verdziskumu un lojalitāti Krievijas cara varai. Kritizēja [[Tautībnieki|tautībnieku]] turpināto [[Nacionālais romantisms|nacionālā romantisma]] kultivēšanu, atpalikšanu no dzīves realitātes un laika gara, lojalitāti Krievijai. Redzamākie jaunstrāvnieki bija [[Dauge Pauls|P.Dauge]], [[Jansons-Brauns Jānis|J.Jansons-Brauns]], [[Rainis|J.Pliekšāns]], [[Roziņš Fricis|F.Roziņš]], [[Stučka Pēteris|P.Stučka]], [[Valters Miķelis|M.Valters]]. 1896. un 1897. gadā sākās strādnieku streiki virknē rūnīcu Rīgā, pieprasot darba apstākļu uzlabošanu, emancipāciju, brīvības u.tml., ko varas iestādes sasaistīja arī ar jaunstrāvnieku darbību. 1897. gada vasarā lielāko daļu zināmāko jaunstrāvnieku varas iestādes arestēja par pretvalstisku aģitāciju un 1899. gadā tiesāja. Daļai izdevās no aresta izvairīties un emigrēt, vēlāk vairumam iekļaujoties sociāldemokrātiskajā kustībā, bet kustība kā tāda bija likvidēta. |
Historiogrāfijā ''jaunās strāvas'' raksturojums lielāko tiesu ir politizēts, līdz ar to vienpusīgs un subjektīvs. | Historiogrāfijā ''jaunās strāvas'' raksturojums lielāko tiesu ir politizēts, līdz ar to vienpusīgs un subjektīvs. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 05.31
Jaunā strāva (vc. Neue Strömung) - kritiski uz sabiedrības modernizāciju orientēta reformistiska latviešu literātu un mākslinieku sabiedriska kustība XIX gs. beigās Krievijas impērijas Baltijas guberņās, turpinot jaunlatviešu aizsākto tautas izglītošanas un modernizācijas virzienu (atbilstoši savas paaudzes izpratnei par to), E.veidenbauma un F.Bergmaņa aizsāktajā kritikas diskursā. Attiecīgi, tās galvenās pazīmes bija "uzdrīkstēšanās un drosme", tieksme pārvarēt garīgo provinciālismu un eiropeizēt gara dzīvi. Kustība veidojās ap F.Bergmaņa vadīto laikrakstu Dienas Lapa, kur liela daļa t.s. jaunstrāvnieku līdzdarbojās, publicēja savus rakstus par jaunākajām tendencēm sabiedrības noskaņojumā, politikā, literatūrā, zinātnē, kultūrā un mākslā. Tā kā jaunā strāva bija izteikti tendēta uz pašizglītošanos un apziņas izkopšanu, tieksmi pēc jaunām atziņām, jaunām idejā° un dzīves frmām, sabiedrības izmaiņām, tai bija izteikts apgaismības kustības raksturs. Praktiskā darbība izpaudās kā publikācijas presē, aktīva darbība kultūrā, jautājumu vakari, studentu biedrības, strādnieku pašizglītības pulciņi u.tml. (tāpēc daudzi pētnieki to dēvē par "literāru kustību"). Politikā proponēja demokrātijas, sociālisma, cilvēka tiesību un brīvību, dzimumu līdztiesības idejas. Tērbatā studējošie jaunstrāvnieki izdeva trīs rakstu krājumus "Pūrs" (1891.-1893.), bet Maskavā studējošie - "Populārzinātnisku rakstu krājumu" (1892.). Jansons-Brauns vēlāk rakstīja, ka Jaunā strāva par savu mērķi izvirzīja tautas masu atsvabināšanu no konservatīvi zemnieciskās pagātnes tradīcijām, kas neļāva latviešiem kļūt par moderbu urbānu nāciju, iesaistīt latviešus Eiropas kultūras kopējā straumē, ar nesaudzīgu kritiku izārdot savu mūžu pārdzīvojušo tautiskumu, izdeldēt tautiskuma līdzšinējo gļēvo verdziskumu un lojalitāti Krievijas cara varai. Kritizēja tautībnieku turpināto nacionālā romantisma kultivēšanu, atpalikšanu no dzīves realitātes un laika gara, lojalitāti Krievijai. Redzamākie jaunstrāvnieki bija P.Dauge, J.Jansons-Brauns, J.Pliekšāns, F.Roziņš, P.Stučka, M.Valters. 1896. un 1897. gadā sākās strādnieku streiki virknē rūnīcu Rīgā, pieprasot darba apstākļu uzlabošanu, emancipāciju, brīvības u.tml., ko varas iestādes sasaistīja arī ar jaunstrāvnieku darbību. 1897. gada vasarā lielāko daļu zināmāko jaunstrāvnieku varas iestādes arestēja par pretvalstisku aģitāciju un 1899. gadā tiesāja. Daļai izdevās no aresta izvairīties un emigrēt, vēlāk vairumam iekļaujoties sociāldemokrātiskajā kustībā, bet kustība kā tāda bija likvidēta.
Historiogrāfijā jaunās strāvas raksturojums lielāko tiesu ir politizēts, līdz ar to vienpusīgs un subjektīvs.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 151. lpp.
- Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. I daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2005., 532 lpp. ISBN 9984-15-765-2
- Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. II daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2006., 352 lpp. ISBN 9984157792
- Kārlis Ducmanis. Georgs Brandess un Jaunā strāva. - Valters un Rapa: Rīga, 1928., 298 lpp.
- Pāvils Gruzna. Jaunā strāva. (romāns) - Krolls: Augsburga, 1946., 208 lpp.
- Ilgvars Butulis, prof., Dr. hist. Jaunā strāva un 1905. gada revolūcija Latvijā. // 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskas konferences materiāli, 2005. gada 11.–12. janvāris, Rīga. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006.
- Jaunā strāva. // Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000., 474.-492. lpp.
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967
Resursi internetā par šo tēmu
- Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
- Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 1
- Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 3
- Politiskās dzīves apstākļi 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā - Latvijas mākslas vēsture
- Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
