Atšķirības starp "Rikerts Heinrihs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| (10 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rikerts | + | [[Attēls:Rickert.jpg|right|thumb|200px|1930.]] |
| + | '''Heinrihs Rikerts''' (''Heinrich John Rickert'', 1863.-1936.) – vēstures filosofs, Freiburgas skolas līderis, Bādenes [[Neokantiānisms|neokantiānisma]] skolas izveidotājs. | ||
| − | Dzimis 1863. gada 25. maijā Dancigā. Studējis vācu literatūru, vēsturi, filosofiju un ekonomiku Berlīnē, Strasbūrā, Cīrihē un Freiburgā. 1888 gadā Freiburgā aizstāvēja doktora disertāciju „Mācība par definīcijām“ (''Zur Lehre von der Definition''). Profesors Freiburgā (no 1894.) un Heidelbergā (no 1916.). Galvenie darbi ir „Izziņas priekšmets“ (1892.), „Jēdzienu dabaszinātniskās veidošanās robežas“ (1896.), „Filosofiskās metodoloģijas, ontoloģijas un antropoloģijas pamatproblēmas“ (1934.). Miris 1936. gada 25. jūlijā Heidelbergā. | + | Dzimis 1863. gada 25. maijā Dancigā (''Danzig''). Studējis vācu literatūru, vēsturi, filosofiju un ekonomiku Berlīnē, Strasbūrā, Cīrihē un Freiburgā. 1888 gadā Freiburgā aizstāvēja doktora disertāciju „Mācība par definīcijām“ (''Zur Lehre von der Definition''). Profesors Freiburgā (no 1894.) un Heidelbergā (no 1916.). Galvenie darbi ir „Izziņas priekšmets“ (1892.), „Jēdzienu dabaszinātniskās veidošanās robežas“ (1896.), „Filosofiskās metodoloģijas, ontoloģijas un antropoloģijas pamatproblēmas“ (1934.). Miris 1936. gada 25. jūlijā Heidelbergā. |
Rikerta filosofiskā pozīcija laika gaitā piedzīvoja visai lielas pārmaiņas: ja sākumā viņš vairāk pievērsās gnoseoloģiskām problēmām (izziņas priekšmets, zinātņu klasifikācija utt.), tad vēlāk jau centās veidot mācību par vērtību teoriju, bet mūža beigās centās veidot pamatot ontoloģiju un metafiziku. Par pētīšanas mērķi izvēlējās izziņas iespēju un metožu pētīšanu. Īpašu uzmanību veltīja vēstures zinātnes un filosofiskās pētīšanas metodoloģijai. Postulēja, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija dabaszinātnēs un individualizējošā abstrakcija vēstures zinātnē. Pirmā aptver objektu bezgalīgo daudzveidību un ļauj izveidot visaptverošu jēdzienu un likumu sistēmu, otrā metode palīdz konstatēt atsevišķo notikumu un parādību saistību ar morālām vērtībām, [[Platons|Platona]] mācībā sastopamajām ideālām būtībām, kuras cilvēks brīvi izvēlas. Uzskatīja, ka zinātnes atšķiras ne tik daudz ar pētāmo priekšmetu, cik ar ar izmantojamām metodēm. Atpazīstamību akadēmiskajā vidē ieguva ar savu fundamentālo darbu „Dabaszinātniskās jēdzienu veidošanās robežas“ (''Die Grenzen der naturwissenschaftlichen Begriffsbildung'', 1896.), kurā analizē sava laika analītisko skolu, kas attīstīja tālāk pozitīvisma tradīciju un pamatojās uz eksakto un humanitāro zinātņu metodoloģisko kopību. Kritizējot postulātu, ka vēstures notikuma skaidrojums slēpjas likumsakarībās (piemēram, absolūtā gara attīstīšanās likums Hēgelim), kā Kanta piekritējs, Rikerts pastāvēja uz cilvēka brīvo gribu, cilvēka rīcības nozīmīgumu vēstures procesā un apziņā. Tā kā cilvēks nav vis tikai akls ierocis augstāku likumu izpildē, bet gan brīvs indivīds, vēstures zinātnei īpaši svarīgas ir individualitāte, unikalitāte, neatkārtojamība. Pēc viņa domām, dabaszinātnēs un humanitārajās zinātnēs viena un tā pati pieeja nav iespējama jau tāpēc, ka dabaszinātnēs jēdzienu veidošanās metode kardināli atšķiras no vēstures jēdzienu veidošanās metodes. Jau pats sākotnējais zinātnieka mērķis eksaktajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs atšķiras. Izvēloties pētāmo vēstures notikumu, zinātnieks pamatojas tikai uz paša interesi, bet interesi raisa notikuma „nozīmīgums“ (''Wertbeziehungen''), kas Rikerta koncepcijā ieņem visai svarīgu vietu: „tikai pateicoties tam mēs notikumu pamanām, un neviens nepētītu Renesansi vai nacionālo romantismu, ja tie cilvēces vēsturē nebūtu īpaši nozīmīgi“. Pamatojoties uz tēzi, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija un individualizējošā abstrakcija, un pretstatot vērtējošo un nevērtējošo domāšanu humanitārajās un dabaszinātnēs, Rikerts iedalīja zinātni 4 pamatkategorijās: 1) vispārinošās nevērtējošās (klasiskās dabaszinātnes), 2) individualizējošās nevērtējošās (bioloģija, ģeoloģija u.tml.), 3) vispārinošās vērtējošās (ekonomika, socioloģija), 4) individualizējošās vērtējošās (vēsture). T.s. vēlīnais Rikerts raksturīgs ar savu ontoloģisko pavērsienu, izveidojot mācību par vērtību transcedentālo dabu („Filosofijas kopīgie pamati“). Tajā izvirzīja domu, ka pasaule sastāv no esamības sfēras un vērtību sfēras, līdzīgi kā esošā un nepieciešamā antitēze. Savukārt filosofijas lielākā problēma ir tieši šī pasaules pretruna starp esamību un vērtībām, kuras neeksistē kā empīrisks objekts, bet tāpēc cilvēkam nav mazāk nozīmīgas. Tikai pateicoties vērtībām, rodas iespēja atšķirt kultūras procesus no dabas parādībām. Kultūrā ietilpst tikumi, māksla, reliģija un zinātne. Abu sfēru sintēze notiek, cilvēkam radot spriedumu un vērtējumu sistēmu. Patiesība nav vis priekšstats par esamību, bet gan esošo apstiprinošu priekšstatu kopums, t.i. vērtība, nozīmīgums. Savos vēlīnajos darbos - „Filosofijas sistēma“ (''System der Philosophic'', 1921.), „Predikāta loģika un ontoloģijas problēma“ (''Die Logik des Pradikats und das Problem der Ontologie'', 1930.), „Filosofijas pamatproblēmas“ (''Grundprobleme der Philosophie'', 1934.) -, Rikerts veidoja koncepciju par iespējamo pasaules veselumu. Savā tā arī nepabeigtajā darbā „Filosofijas sistēma: kopējie filosofijas pamatnosacījumi“ izvirzīja domu, ka reālo, eksistējošo cilvēku vienmēr ierobežo tā privāto pārdzīvojumu, jūtu, apceres pasaule, tāpēc tas vienkārši nav spējīgs radīt visu esošo – gan esamību, gan vērtības -, visaptverošu jēdzienu. To spēj tikai teorētisks subjekts. Dvēseles un ķermeņa duālismu piedāvāja nomainīt ar uztveramā-saprotamā antitēzi, kur pirmais attiecas uz esošās pasaules uztveri, bet otrais – vērtību sfēras izpratni. Šī pāra vienotība izpaužas trešajā - subjekta esamībā. Attiecīgi, antropoloģijai neizbēgami jāpievēršas vērtību un nozīmīguma jautājumam, bet kā materiālu mācībai par vērtībām Rikerts piedāvā kultūru un tās tradicionālās vērtības: morāli, skaisto un patieso. Rikerta mācība ļoti ietekmēja socioloģiju, kāda tā attīstījās XX gs. vidū un otrajā pusē. | Rikerta filosofiskā pozīcija laika gaitā piedzīvoja visai lielas pārmaiņas: ja sākumā viņš vairāk pievērsās gnoseoloģiskām problēmām (izziņas priekšmets, zinātņu klasifikācija utt.), tad vēlāk jau centās veidot mācību par vērtību teoriju, bet mūža beigās centās veidot pamatot ontoloģiju un metafiziku. Par pētīšanas mērķi izvēlējās izziņas iespēju un metožu pētīšanu. Īpašu uzmanību veltīja vēstures zinātnes un filosofiskās pētīšanas metodoloģijai. Postulēja, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija dabaszinātnēs un individualizējošā abstrakcija vēstures zinātnē. Pirmā aptver objektu bezgalīgo daudzveidību un ļauj izveidot visaptverošu jēdzienu un likumu sistēmu, otrā metode palīdz konstatēt atsevišķo notikumu un parādību saistību ar morālām vērtībām, [[Platons|Platona]] mācībā sastopamajām ideālām būtībām, kuras cilvēks brīvi izvēlas. Uzskatīja, ka zinātnes atšķiras ne tik daudz ar pētāmo priekšmetu, cik ar ar izmantojamām metodēm. Atpazīstamību akadēmiskajā vidē ieguva ar savu fundamentālo darbu „Dabaszinātniskās jēdzienu veidošanās robežas“ (''Die Grenzen der naturwissenschaftlichen Begriffsbildung'', 1896.), kurā analizē sava laika analītisko skolu, kas attīstīja tālāk pozitīvisma tradīciju un pamatojās uz eksakto un humanitāro zinātņu metodoloģisko kopību. Kritizējot postulātu, ka vēstures notikuma skaidrojums slēpjas likumsakarībās (piemēram, absolūtā gara attīstīšanās likums Hēgelim), kā Kanta piekritējs, Rikerts pastāvēja uz cilvēka brīvo gribu, cilvēka rīcības nozīmīgumu vēstures procesā un apziņā. Tā kā cilvēks nav vis tikai akls ierocis augstāku likumu izpildē, bet gan brīvs indivīds, vēstures zinātnei īpaši svarīgas ir individualitāte, unikalitāte, neatkārtojamība. Pēc viņa domām, dabaszinātnēs un humanitārajās zinātnēs viena un tā pati pieeja nav iespējama jau tāpēc, ka dabaszinātnēs jēdzienu veidošanās metode kardināli atšķiras no vēstures jēdzienu veidošanās metodes. Jau pats sākotnējais zinātnieka mērķis eksaktajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs atšķiras. Izvēloties pētāmo vēstures notikumu, zinātnieks pamatojas tikai uz paša interesi, bet interesi raisa notikuma „nozīmīgums“ (''Wertbeziehungen''), kas Rikerta koncepcijā ieņem visai svarīgu vietu: „tikai pateicoties tam mēs notikumu pamanām, un neviens nepētītu Renesansi vai nacionālo romantismu, ja tie cilvēces vēsturē nebūtu īpaši nozīmīgi“. Pamatojoties uz tēzi, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija un individualizējošā abstrakcija, un pretstatot vērtējošo un nevērtējošo domāšanu humanitārajās un dabaszinātnēs, Rikerts iedalīja zinātni 4 pamatkategorijās: 1) vispārinošās nevērtējošās (klasiskās dabaszinātnes), 2) individualizējošās nevērtējošās (bioloģija, ģeoloģija u.tml.), 3) vispārinošās vērtējošās (ekonomika, socioloģija), 4) individualizējošās vērtējošās (vēsture). T.s. vēlīnais Rikerts raksturīgs ar savu ontoloģisko pavērsienu, izveidojot mācību par vērtību transcedentālo dabu („Filosofijas kopīgie pamati“). Tajā izvirzīja domu, ka pasaule sastāv no esamības sfēras un vērtību sfēras, līdzīgi kā esošā un nepieciešamā antitēze. Savukārt filosofijas lielākā problēma ir tieši šī pasaules pretruna starp esamību un vērtībām, kuras neeksistē kā empīrisks objekts, bet tāpēc cilvēkam nav mazāk nozīmīgas. Tikai pateicoties vērtībām, rodas iespēja atšķirt kultūras procesus no dabas parādībām. Kultūrā ietilpst tikumi, māksla, reliģija un zinātne. Abu sfēru sintēze notiek, cilvēkam radot spriedumu un vērtējumu sistēmu. Patiesība nav vis priekšstats par esamību, bet gan esošo apstiprinošu priekšstatu kopums, t.i. vērtība, nozīmīgums. Savos vēlīnajos darbos - „Filosofijas sistēma“ (''System der Philosophic'', 1921.), „Predikāta loģika un ontoloģijas problēma“ (''Die Logik des Pradikats und das Problem der Ontologie'', 1930.), „Filosofijas pamatproblēmas“ (''Grundprobleme der Philosophie'', 1934.) -, Rikerts veidoja koncepciju par iespējamo pasaules veselumu. Savā tā arī nepabeigtajā darbā „Filosofijas sistēma: kopējie filosofijas pamatnosacījumi“ izvirzīja domu, ka reālo, eksistējošo cilvēku vienmēr ierobežo tā privāto pārdzīvojumu, jūtu, apceres pasaule, tāpēc tas vienkārši nav spējīgs radīt visu esošo – gan esamību, gan vērtības -, visaptverošu jēdzienu. To spēj tikai teorētisks subjekts. Dvēseles un ķermeņa duālismu piedāvāja nomainīt ar uztveramā-saprotamā antitēzi, kur pirmais attiecas uz esošās pasaules uztveri, bet otrais – vērtību sfēras izpratni. Šī pāra vienotība izpaužas trešajā - subjekta esamībā. Attiecīgi, antropoloģijai neizbēgami jāpievēršas vērtību un nozīmīguma jautājumam, bet kā materiālu mācībai par vērtībām Rikerts piedāvā kultūru un tās tradicionālās vērtības: morāli, skaisto un patieso. Rikerta mācība ļoti ietekmēja socioloģiju, kāda tā attīstījās XX gs. vidū un otrajā pusē. | ||
| 7. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| + | * Anton C. Zijderveld. Rickert's Relevance. The Ontological Nature and Epistemological Functions of Values. - Leiden, 2006, ISBN 978-90-04-15173-4 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Peter-Ulrich Merz-Benz. Max Weber und Heinrich Rickert. Die erkenntniskritischen Grundlagen der verstehenden Soziologie. - Würzburg, 1990 | ||
| + | * Aus dem Leben eines Satyrs. Otto Erich Hartleben: Briefe und Postkarten an Heinrich Rickert. / Wolfgang Rasch (Hrsg.) - Bargfeld, 1997, ISBN 978-3928779-17-3 | ||
| + | * Briefe 1912 bis 1933 und andere Dokumente. / Alfred Denker (Hrsg.) - Klostermann, Frankfurt am Main, 2002, ISBN 9783465031482 | ||
| + | ---- | ||
* Риккерт Г. Границы естественнонаучного образования понятий. – Наука: СПб, 1997 | * Риккерт Г. Границы естественнонаучного образования понятий. – Наука: СПб, 1997 | ||
* Риккерт Г. Ценности жизни и культурные ценности. // ЭОН. Альманах старой и новой культуры. Вып.1 — Москва, 1994 | * Риккерт Г. Ценности жизни и культурные ценности. // ЭОН. Альманах старой и новой культуры. Вып.1 — Москва, 1994 | ||
| 13. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | * [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/502917/Heinrich-Rickert Heinrich Rickert. // Britannica Online Enciclopedia] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://www.bautz.de/bbkl/r/rickert_h.shtml Rickert Heinrich. // Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon] | ||
| + | * [http://daten.digitale-sammlungen.de/0001/bsb00016339/images/index.html?fip=193.174.98.30&id=00016339&seite=566 Rickert Heinrich. // Neue Deutsche Biographie (NDB)] | ||
| + | * [http://www.phil-fak.uni-duesseldorf.de/philo/rickert/ Heinrich Rickert-Forschungsstelle - Philosophisches Institut, Universitat Düsseldorf] | ||
| + | * [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118600605&method=simpleSearch Literatur von und über Heinrich Rickert im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek] | ||
| + | ---- | ||
* [http://www.krugosvet.ru/enc/gumanitarnye_nauki/filosofiya/RIKKERT_GENRIH.html Риккерт Генрих. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет] | * [http://www.krugosvet.ru/enc/gumanitarnye_nauki/filosofiya/RIKKERT_GENRIH.html Риккерт Генрих. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет] | ||
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/history_of_philosophy/434/РИККЕРТ Риккерт Генрих. // Словари и энциклопедии на Академике] | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/history_of_philosophy/434/РИККЕРТ Риккерт Генрих. // Словари и энциклопедии на Академике] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 25. novembris, plkst. 12.57
Heinrihs Rikerts (Heinrich John Rickert, 1863.-1936.) – vēstures filosofs, Freiburgas skolas līderis, Bādenes neokantiānisma skolas izveidotājs.
Dzimis 1863. gada 25. maijā Dancigā (Danzig). Studējis vācu literatūru, vēsturi, filosofiju un ekonomiku Berlīnē, Strasbūrā, Cīrihē un Freiburgā. 1888 gadā Freiburgā aizstāvēja doktora disertāciju „Mācība par definīcijām“ (Zur Lehre von der Definition). Profesors Freiburgā (no 1894.) un Heidelbergā (no 1916.). Galvenie darbi ir „Izziņas priekšmets“ (1892.), „Jēdzienu dabaszinātniskās veidošanās robežas“ (1896.), „Filosofiskās metodoloģijas, ontoloģijas un antropoloģijas pamatproblēmas“ (1934.). Miris 1936. gada 25. jūlijā Heidelbergā.
Rikerta filosofiskā pozīcija laika gaitā piedzīvoja visai lielas pārmaiņas: ja sākumā viņš vairāk pievērsās gnoseoloģiskām problēmām (izziņas priekšmets, zinātņu klasifikācija utt.), tad vēlāk jau centās veidot mācību par vērtību teoriju, bet mūža beigās centās veidot pamatot ontoloģiju un metafiziku. Par pētīšanas mērķi izvēlējās izziņas iespēju un metožu pētīšanu. Īpašu uzmanību veltīja vēstures zinātnes un filosofiskās pētīšanas metodoloģijai. Postulēja, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija dabaszinātnēs un individualizējošā abstrakcija vēstures zinātnē. Pirmā aptver objektu bezgalīgo daudzveidību un ļauj izveidot visaptverošu jēdzienu un likumu sistēmu, otrā metode palīdz konstatēt atsevišķo notikumu un parādību saistību ar morālām vērtībām, Platona mācībā sastopamajām ideālām būtībām, kuras cilvēks brīvi izvēlas. Uzskatīja, ka zinātnes atšķiras ne tik daudz ar pētāmo priekšmetu, cik ar ar izmantojamām metodēm. Atpazīstamību akadēmiskajā vidē ieguva ar savu fundamentālo darbu „Dabaszinātniskās jēdzienu veidošanās robežas“ (Die Grenzen der naturwissenschaftlichen Begriffsbildung, 1896.), kurā analizē sava laika analītisko skolu, kas attīstīja tālāk pozitīvisma tradīciju un pamatojās uz eksakto un humanitāro zinātņu metodoloģisko kopību. Kritizējot postulātu, ka vēstures notikuma skaidrojums slēpjas likumsakarībās (piemēram, absolūtā gara attīstīšanās likums Hēgelim), kā Kanta piekritējs, Rikerts pastāvēja uz cilvēka brīvo gribu, cilvēka rīcības nozīmīgumu vēstures procesā un apziņā. Tā kā cilvēks nav vis tikai akls ierocis augstāku likumu izpildē, bet gan brīvs indivīds, vēstures zinātnei īpaši svarīgas ir individualitāte, unikalitāte, neatkārtojamība. Pēc viņa domām, dabaszinātnēs un humanitārajās zinātnēs viena un tā pati pieeja nav iespējama jau tāpēc, ka dabaszinātnēs jēdzienu veidošanās metode kardināli atšķiras no vēstures jēdzienu veidošanās metodes. Jau pats sākotnējais zinātnieka mērķis eksaktajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs atšķiras. Izvēloties pētāmo vēstures notikumu, zinātnieks pamatojas tikai uz paša interesi, bet interesi raisa notikuma „nozīmīgums“ (Wertbeziehungen), kas Rikerta koncepcijā ieņem visai svarīgu vietu: „tikai pateicoties tam mēs notikumu pamanām, un neviens nepētītu Renesansi vai nacionālo romantismu, ja tie cilvēces vēsturē nebūtu īpaši nozīmīgi“. Pamatojoties uz tēzi, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija un individualizējošā abstrakcija, un pretstatot vērtējošo un nevērtējošo domāšanu humanitārajās un dabaszinātnēs, Rikerts iedalīja zinātni 4 pamatkategorijās: 1) vispārinošās nevērtējošās (klasiskās dabaszinātnes), 2) individualizējošās nevērtējošās (bioloģija, ģeoloģija u.tml.), 3) vispārinošās vērtējošās (ekonomika, socioloģija), 4) individualizējošās vērtējošās (vēsture). T.s. vēlīnais Rikerts raksturīgs ar savu ontoloģisko pavērsienu, izveidojot mācību par vērtību transcedentālo dabu („Filosofijas kopīgie pamati“). Tajā izvirzīja domu, ka pasaule sastāv no esamības sfēras un vērtību sfēras, līdzīgi kā esošā un nepieciešamā antitēze. Savukārt filosofijas lielākā problēma ir tieši šī pasaules pretruna starp esamību un vērtībām, kuras neeksistē kā empīrisks objekts, bet tāpēc cilvēkam nav mazāk nozīmīgas. Tikai pateicoties vērtībām, rodas iespēja atšķirt kultūras procesus no dabas parādībām. Kultūrā ietilpst tikumi, māksla, reliģija un zinātne. Abu sfēru sintēze notiek, cilvēkam radot spriedumu un vērtējumu sistēmu. Patiesība nav vis priekšstats par esamību, bet gan esošo apstiprinošu priekšstatu kopums, t.i. vērtība, nozīmīgums. Savos vēlīnajos darbos - „Filosofijas sistēma“ (System der Philosophic, 1921.), „Predikāta loģika un ontoloģijas problēma“ (Die Logik des Pradikats und das Problem der Ontologie, 1930.), „Filosofijas pamatproblēmas“ (Grundprobleme der Philosophie, 1934.) -, Rikerts veidoja koncepciju par iespējamo pasaules veselumu. Savā tā arī nepabeigtajā darbā „Filosofijas sistēma: kopējie filosofijas pamatnosacījumi“ izvirzīja domu, ka reālo, eksistējošo cilvēku vienmēr ierobežo tā privāto pārdzīvojumu, jūtu, apceres pasaule, tāpēc tas vienkārši nav spējīgs radīt visu esošo – gan esamību, gan vērtības -, visaptverošu jēdzienu. To spēj tikai teorētisks subjekts. Dvēseles un ķermeņa duālismu piedāvāja nomainīt ar uztveramā-saprotamā antitēzi, kur pirmais attiecas uz esošās pasaules uztveri, bet otrais – vērtību sfēras izpratni. Šī pāra vienotība izpaužas trešajā - subjekta esamībā. Attiecīgi, antropoloģijai neizbēgami jāpievēršas vērtību un nozīmīguma jautājumam, bet kā materiālu mācībai par vērtībām Rikerts piedāvā kultūru un tās tradicionālās vērtības: morāli, skaisto un patieso. Rikerta mācība ļoti ietekmēja socioloģiju, kāda tā attīstījās XX gs. vidū un otrajā pusē.
Literatūra par šo tēmu
- Anton C. Zijderveld. Rickert's Relevance. The Ontological Nature and Epistemological Functions of Values. - Leiden, 2006, ISBN 978-90-04-15173-4
- Peter-Ulrich Merz-Benz. Max Weber und Heinrich Rickert. Die erkenntniskritischen Grundlagen der verstehenden Soziologie. - Würzburg, 1990
- Aus dem Leben eines Satyrs. Otto Erich Hartleben: Briefe und Postkarten an Heinrich Rickert. / Wolfgang Rasch (Hrsg.) - Bargfeld, 1997, ISBN 978-3928779-17-3
- Briefe 1912 bis 1933 und andere Dokumente. / Alfred Denker (Hrsg.) - Klostermann, Frankfurt am Main, 2002, ISBN 9783465031482
- Риккерт Г. Границы естественнонаучного образования понятий. – Наука: СПб, 1997
- Риккерт Г. Ценности жизни и культурные ценности. // ЭОН. Альманах старой и новой культуры. Вып.1 — Москва, 1994
- Яковенко Б.В. К критике познания Г. Риккерта. // Вопросы философии и психологии. 1908, Т. 93 (III)
Resursi internetā par šo tēmu
- Rickert Heinrich. // Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Rickert Heinrich. // Neue Deutsche Biographie (NDB)
- Heinrich Rickert-Forschungsstelle - Philosophisches Institut, Universitat Düsseldorf
- Literatur von und über Heinrich Rickert im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Риккерт Генрих. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет
- Риккерт Генрих. // Словари и энциклопедии на Академике
- Риккерт Г. Ценность и действительность (1910)
- Риккерт Г. Науки о природе и науки о истории : Предисловие
- Риккерт Г. Философия жизни. - К., 1998. - С.269-447, 488-489. (.doc)
- Риккерт, Г. Границы естественнонаучного образования понятий: Логич. введ. в ист. науки. - Наука: СПб., 1997. - 532 с. ISBN 5-02-028335-5
