Atšķirības starp "Ruso Žans Žaks" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā. Miris 1778. gada 2. jūlijā Ermenonvilā, netālu no Parīzes. | Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā. Miris 1778. gada 2. jūlijā Ermenonvilā, netālu no Parīzes. | ||
| − | [[Deisms|Deists]]. Kopš mūžības pastāvot divi pamatprincipi: matērija un gars. Izziņas teorijā atzina [[ | + | [[Deisms|Deists]]. Kopš mūžības pastāvot divi pamatprincipi: matērija un gars. Izziņas teorijā atzina [[Sensualisms|sensualismu]], kā arī tikumisko ideju iedzimtību. Kā sociologs lielu vērību pievērsa sociālās nevienlīdzības jautājumam - "Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos un pamatiem" (1755.) un "Sabiedriskais līgums" (1762.). Cilvēks piedzimst brīvs: "brīvība ir pakārtošanās nedalītai gribai, t.i., sirdsapziņas balsij, kam sekojot cilvēks nav pretrunā pats ar sevi". Aizstāvēja domu, ka vienlīdzība ir augstākā vērtība. Cilvēks pēc savas dabas esot labs, un dabiskajā stāvoklī cilvēku starpā valdīja draudzība un harmonija. Ruso izpratnē pozitīva vērtība ir dabai, ''dabiskajam prātam'' , kam vajadzētu vadīt cilvēka dzīvi.Daba ir cilvēka nesamaitāta pirmatnējā vide, savukārt dabiskajam prātam piemīt vienkāršība un tikumība. Tam viņš pretstata kultūru - mākslu un zinātni ,- kas izraisa dvēseles pagrimumu. Pilnveidojoties darba rīkiem un paņēmieniem, radies privātīpašums un līdz ar to mantiskā nevienlīdzība. Apstākļu spiesti cilvēki atsvešinājušies no brīvības, nododot valstij kontroli pār savu darbību. Valsts rada politisko nevienlīdzību, kas augstāko pakāpi sasniedza despotiskā valstī, kurā visvarenā despota priekšā visi ir vienlīdz bezspēcīgi. Nokratot despota jūgu, paliek problēma: kā būt brīvam un vienlaicīgi radīt savienību? Problēmu var atrisināt, noslēdzot sabiedrības līgumu, kurā paredzēts, ka katrs savu personību un visu savu varu pakļauj kopīgai gribai. Rezultātā jārodas “morālai un kolektīva vienībai” – sabiedrības, valsts un tautas, kurai pieder augstākā vara, suverenitātei. Ar lēmumu, ko pieņem visa sabiedrība, jānosaka nepieciešamās tiesības (ticības, morāles, īpašuma), ņemot vērā, ka kopīgas intereses ir svarīgākas par tās atsevišķo daļu interesēm. Atšķirībā no [[Hobss Tomass|Hobsa]], uzskatīja, ka"dabiskā stāvoklī" ne tikai neesot bijis nekāds "visu karš pret visiem", bet gluži otrādi - cilvēku starpā valdījusi draudzība un harmonija. Pedagoģijai veltītajā darbā "Emīls, jeb par audzināšanu" (1762.) postulēja, ka audzināšanas mērķis un uzdevums ir sagatavot aktīvus pilsoņus, kas ciena darbu, kā ideālu ņemot godīgu un čaklu amatnieku. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/apgaism/teksts.htm Ruso. // Apgaismība - ailab.lv] | ||
[[Kategorija:R]] | [[Kategorija:R]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 14. decembris, plkst. 10.38
Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712.-1778.) - filosofs, publicists, apgaismotājs, viens no pedagoģijas teorētiķiem.
Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā. Miris 1778. gada 2. jūlijā Ermenonvilā, netālu no Parīzes.
Deists. Kopš mūžības pastāvot divi pamatprincipi: matērija un gars. Izziņas teorijā atzina sensualismu, kā arī tikumisko ideju iedzimtību. Kā sociologs lielu vērību pievērsa sociālās nevienlīdzības jautājumam - "Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos un pamatiem" (1755.) un "Sabiedriskais līgums" (1762.). Cilvēks piedzimst brīvs: "brīvība ir pakārtošanās nedalītai gribai, t.i., sirdsapziņas balsij, kam sekojot cilvēks nav pretrunā pats ar sevi". Aizstāvēja domu, ka vienlīdzība ir augstākā vērtība. Cilvēks pēc savas dabas esot labs, un dabiskajā stāvoklī cilvēku starpā valdīja draudzība un harmonija. Ruso izpratnē pozitīva vērtība ir dabai, dabiskajam prātam , kam vajadzētu vadīt cilvēka dzīvi.Daba ir cilvēka nesamaitāta pirmatnējā vide, savukārt dabiskajam prātam piemīt vienkāršība un tikumība. Tam viņš pretstata kultūru - mākslu un zinātni ,- kas izraisa dvēseles pagrimumu. Pilnveidojoties darba rīkiem un paņēmieniem, radies privātīpašums un līdz ar to mantiskā nevienlīdzība. Apstākļu spiesti cilvēki atsvešinājušies no brīvības, nododot valstij kontroli pār savu darbību. Valsts rada politisko nevienlīdzību, kas augstāko pakāpi sasniedza despotiskā valstī, kurā visvarenā despota priekšā visi ir vienlīdz bezspēcīgi. Nokratot despota jūgu, paliek problēma: kā būt brīvam un vienlaicīgi radīt savienību? Problēmu var atrisināt, noslēdzot sabiedrības līgumu, kurā paredzēts, ka katrs savu personību un visu savu varu pakļauj kopīgai gribai. Rezultātā jārodas “morālai un kolektīva vienībai” – sabiedrības, valsts un tautas, kurai pieder augstākā vara, suverenitātei. Ar lēmumu, ko pieņem visa sabiedrība, jānosaka nepieciešamās tiesības (ticības, morāles, īpašuma), ņemot vērā, ka kopīgas intereses ir svarīgākas par tās atsevišķo daļu interesēm. Atšķirībā no Hobsa, uzskatīja, ka"dabiskā stāvoklī" ne tikai neesot bijis nekāds "visu karš pret visiem", bet gluži otrādi - cilvēku starpā valdījusi draudzība un harmonija. Pedagoģijai veltītajā darbā "Emīls, jeb par audzināšanu" (1762.) postulēja, ka audzināšanas mērķis un uzdevums ir sagatavot aktīvus pilsoņus, kas ciena darbu, kā ideālu ņemot godīgu un čaklu amatnieku.
Literatūra par šo tēmu
- Ruso Žans Žakss. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 365. lpp.
