Atšķirības starp "Sokrats no Atēnām" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklids no Megaras|Eiklids]] u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. | Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklids no Megaras|Eiklids]] u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. | ||
| − | Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. | + | Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. |
Versija, kas saglabāta 2011. gada 1. februāris, plkst. 10.16
Sokrats no Atēnām (469.-399.g.p.m.ē.) – filosofs.
Dzimis Atēnās, kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija Platons, Antistens, Aristips, Eiklids u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un Aristoteļa pārstāsta.
Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta.
Literatūra par šo tēmu
- Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
