Atšķirības starp "Garantiju likums" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Garantiju likums''' - [[Itālijas karaliste]]s likums par [[Svētais krēsls|Svētā krēsla]] privilēģijām un valsts attiecībām ar [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]], nosakot laicīgo varu zaudējušā [[Pāvests|pāvesta]] tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. 1929. gada 11. februārī šis likums | + | '''Garantiju likums''' - [[Itālijas karaliste]]s likums par [[Svētais krēsls|Svētā krēsla]] privilēģijām un valsts attiecībām ar [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]], nosakot laicīgo varu zaudējušā [[Pāvests|pāvesta]] tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. 1929. gada 11. februārī šis likums zaudēja spēku, tā vietā spēkā stājoties [[Laterāna līgums|Laterāna līgumam]]. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 6. februāris, plkst. 16.24
Garantiju likums - Itālijas karalistes likums par Svētā krēsla privilēģijām un valsts attiecībām ar Baznīcu, nosakot laicīgo varu zaudējušā pāvesta tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. 1929. gada 11. februārī šis likums zaudēja spēku, tā vietā spēkā stājoties Laterāna līgumam.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.
