Atšķirības starp "Garantiju likums" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Garantiju likums''' - [[Itālijas karaliste]]s likums par [[Svētais krēsls|Svētā krēsla]] privilēģijām un valsts attiecībām ar [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]], nosakot laicīgo varu zaudējušā [[Pāvests|pāvesta]] tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts vienpusēji 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. Likums pasludināja pāvesta personas neaizskaramību, piešķīra viņam tādu pašu imunitāti un goda atribūtus kā Itālijas karalim, atzina viņa absolūto brīvību garīgos jautājumos, piešķīra viņam ikgadēju renti un valdījuma tiesības uz Vatikāna un Laterāna pilīm, apstiprināja Svētā Krēsla tiesības slēgt līgumus un uzturēt diplomātiskas attiecības ar ārvalstīm utt. Tomēr pāvests Pijs IX šīs garantijas uztvēra kā uzspiestas, noraidīja tās, pasludināja sevi par “gūstekni” un atteicās no jebkādām oficiālām attiecībām ar Itālijas valsti. Šo pozīciju uzturēja arī viņa pēcteči– Leons XIII, Pijs X un Benedikts XV, uzturot t.s. [[Romas jautājums|Romas jautājumu]] (it. ''La Questione romana''). | + | '''Garantiju likums''' (it. ''Legge delle Guarentigie'') - [[Itālijas karaliste]]s likums par [[Svētais krēsls|Svētā krēsla]] privilēģijām un valsts attiecībām ar [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīcu]], nosakot laicīgo varu zaudējušā [[Pāvests|pāvesta]] tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts vienpusēji 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. Likums pasludināja pāvesta personas neaizskaramību, piešķīra viņam tādu pašu imunitāti un goda atribūtus kā Itālijas karalim, atzina viņa absolūto brīvību garīgos jautājumos, piešķīra viņam ikgadēju renti un valdījuma tiesības uz Vatikāna un Laterāna pilīm, apstiprināja Svētā Krēsla tiesības slēgt līgumus un uzturēt diplomātiskas attiecības ar ārvalstīm utt. Tomēr pāvests Pijs IX šīs garantijas uztvēra kā uzspiestas, noraidīja tās, pasludināja sevi par “gūstekni” un atteicās no jebkādām oficiālām attiecībām ar Itālijas valsti. Šo pozīciju uzturēja arī viņa pēcteči– Leons XIII, Pijs X un Benedikts XV, uzturot t.s. [[Romas jautājums|Romas jautājumu]] (it. ''La Questione romana''). |
1929. gada 11. februārī šis likums zaudēja spēku, tā vietā spēkā stājoties [[Laterāna līgums|Laterāna līgumam]]. | 1929. gada 11. februārī šis likums zaudēja spēku, tā vietā spēkā stājoties [[Laterāna līgums|Laterāna līgumam]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 7. februāris, plkst. 13.51
Garantiju likums (it. Legge delle Guarentigie) - Itālijas karalistes likums par Svētā krēsla privilēģijām un valsts attiecībām ar Baznīcu, nosakot laicīgo varu zaudējušā pāvesta tiesisko statusu attiecībā pret valsts varu. Pieņemts vienpusēji 1871. gada 13. maijā. No starptautisko tiesību viedokļa uzskatāms par iekšzemes likumdošanas aktu, ar ko Itālijas valsts nodrošināja pāvestam brīvību reliģisko funkciju veikšanai un atstāja citām valstīm pilnu brīvību attiecībās ar Svēto krēslu. Saskaņā ar šo likumu pāvestam piemīt suverēnas valsts galvas statuss un privilēģijas. Šo likumu akceptējot citās valstīs, tas ieguva starptautisku nozīmi, tomēr kā iekšējo likumdošanas aktu Itālijas valsts varēja jebkurā laikā gozīt vai pat anulēt. Likums pasludināja pāvesta personas neaizskaramību, piešķīra viņam tādu pašu imunitāti un goda atribūtus kā Itālijas karalim, atzina viņa absolūto brīvību garīgos jautājumos, piešķīra viņam ikgadēju renti un valdījuma tiesības uz Vatikāna un Laterāna pilīm, apstiprināja Svētā Krēsla tiesības slēgt līgumus un uzturēt diplomātiskas attiecības ar ārvalstīm utt. Tomēr pāvests Pijs IX šīs garantijas uztvēra kā uzspiestas, noraidīja tās, pasludināja sevi par “gūstekni” un atteicās no jebkādām oficiālām attiecībām ar Itālijas valsti. Šo pozīciju uzturēja arī viņa pēcteči– Leons XIII, Pijs X un Benedikts XV, uzturot t.s. Romas jautājumu (it. La Questione romana).
1929. gada 11. februārī šis likums zaudēja spēku, tā vietā spēkā stājoties Laterāna līgumam.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.
