Atšķirības starp "Domkapituls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Domkapituls''' (vāc. ''Domkapitel'') - augstāko [[Garīdzniecība|garīdznieku]] kolēģija pie bīskapa vai | + | '''Domkapituls''' (vāc. ''Domkapitel'') jeb '''domkungi''' (vāc. ''Domherren'') - augstāko [[Garīdzniecība|garīdznieku]] kolēģija pie [[Bīskaps|bīskapa]] vai arhibīskapa galvenās baznīcas (doma), dēvēti arī par '''domkungiem'''. Domkapituls vēlēja jauno bīskapu vai arhibīskapu, piedalījās bīskapijas pārvaldē. |
| + | |||
| + | Šādi palīgi, kas piedalījās dievkalpojumu organizēšanā un draudžu pārvaldē, kā arī sastādīja doma garīdznieku padomi jeb ''bīskapa senātu'', bija jau pirmajiem kristiešu bīskapiem. Parasti domkapituli sastāvēja no 12 locekļiem, bet [[premonstrieši]]em no 13. Katram domkungam bij savi amata pienākumi pēc klostera iekārtas parauga: [[pagrabmeistars]] (''cellerarius'') bija kopdzīves saimniecības vadītājs, [[sholastiķis]] (''scholasticus'') bija Baznīcas skolu pārzinis, [[kantors]] (''cantor'') pārzināja dievkalpojuma liturģisko pusi, [[kamerārijs]] pārraudzīja finanšu jautājumus (pēc XIII gs. šīs funkcijas pārņēma [[fabrikators]]- ''fabricator''), par dārglietām bija atbildīgs [[tesaurārijs]], saimniecības pārzinis (''custos'') rūpējās par baznīcas mantu - sv. traukiem, drēbēm, zvaniem u.t.t. Viņiem bij kopēja ēdamā un guļamā istaba, kas tos vienoja klosterveidīgā kopdzīvē, ko sauca par ''kanonisku'' (''vita canonica''), bet pašus garīdzniekus par [[Kanoniķis|kanoniķiem]] (''canonici''), jo viņi dzīvoja pēc baznīcas likuma jeb ''kanona''. Plašāk šāds domkungu kopdzīves veids sāka ieviesties tikai VIII gs. otrā pusē. Tā kā domkapitula locekļi regulāri sapulcējās pārspriest [[diecēze]]s lietas, pie kam sapulces sākumā nolasīja nodaļu (''capitulum'') no bībeles vai statūtiem, tad pašu sapulci līdz ar telpām iesauca par '''kapitulu'''. Atšķirībā no ordeņu mūkiem, domkungiem bij tiesības uz privātīpašumu, tāpēc tie bieži apmetās uz dzīvi privātos namos. Jau XI gs. baznīcas autoritātes centās atdzīvināt kapitulu kopdzīvi, prasīdamas, lai kanoniķi atsakās no privātīpašuma un pieņem mūku ordeņu statūtus. XII gs. daudzi domkapituli pārvērtās par mūku biedrībām, kas sevišķi sakāms par Brēmenes un Hamburgas bīskapijām, kur visi domkapitulu garīdznieki bij cēlušies no misijas mūkiem, un centās veidot iekšējās attiecības pēc [[Mūku ordeņu uzskaitījums|mūku ordeņu]] parauga. | ||
Skat. arī [[Rīgas Domkapituls]], [[kapituls]], [[virskapituls]] | Skat. arī [[Rīgas Domkapituls]], [[kapituls]], [[virskapituls]] | ||
| 6. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 333. lpp. | * Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 333. lpp. | ||
| + | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174.-175. lpp. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 10. februāris, plkst. 06.15
Domkapituls (vāc. Domkapitel) jeb domkungi (vāc. Domherren) - augstāko garīdznieku kolēģija pie bīskapa vai arhibīskapa galvenās baznīcas (doma), dēvēti arī par domkungiem. Domkapituls vēlēja jauno bīskapu vai arhibīskapu, piedalījās bīskapijas pārvaldē.
Šādi palīgi, kas piedalījās dievkalpojumu organizēšanā un draudžu pārvaldē, kā arī sastādīja doma garīdznieku padomi jeb bīskapa senātu, bija jau pirmajiem kristiešu bīskapiem. Parasti domkapituli sastāvēja no 12 locekļiem, bet premonstriešiem no 13. Katram domkungam bij savi amata pienākumi pēc klostera iekārtas parauga: pagrabmeistars (cellerarius) bija kopdzīves saimniecības vadītājs, sholastiķis (scholasticus) bija Baznīcas skolu pārzinis, kantors (cantor) pārzināja dievkalpojuma liturģisko pusi, kamerārijs pārraudzīja finanšu jautājumus (pēc XIII gs. šīs funkcijas pārņēma fabrikators- fabricator), par dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs, saimniecības pārzinis (custos) rūpējās par baznīcas mantu - sv. traukiem, drēbēm, zvaniem u.t.t. Viņiem bij kopēja ēdamā un guļamā istaba, kas tos vienoja klosterveidīgā kopdzīvē, ko sauca par kanonisku (vita canonica), bet pašus garīdzniekus par kanoniķiem (canonici), jo viņi dzīvoja pēc baznīcas likuma jeb kanona. Plašāk šāds domkungu kopdzīves veids sāka ieviesties tikai VIII gs. otrā pusē. Tā kā domkapitula locekļi regulāri sapulcējās pārspriest diecēzes lietas, pie kam sapulces sākumā nolasīja nodaļu (capitulum) no bībeles vai statūtiem, tad pašu sapulci līdz ar telpām iesauca par kapitulu. Atšķirībā no ordeņu mūkiem, domkungiem bij tiesības uz privātīpašumu, tāpēc tie bieži apmetās uz dzīvi privātos namos. Jau XI gs. baznīcas autoritātes centās atdzīvināt kapitulu kopdzīvi, prasīdamas, lai kanoniķi atsakās no privātīpašuma un pieņem mūku ordeņu statūtus. XII gs. daudzi domkapituli pārvērtās par mūku biedrībām, kas sevišķi sakāms par Brēmenes un Hamburgas bīskapijām, kur visi domkapitulu garīdznieki bij cēlušies no misijas mūkiem, un centās veidot iekšējās attiecības pēc mūku ordeņu parauga.
Skat. arī Rīgas Domkapituls, kapituls, virskapituls
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 333. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174.-175. lpp.
