Atšķirības starp "Retabls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Toulon_Cathedral_Puget_Retable.jpg|right|thumb|200px|Altāra retabls Tulonas katedrālē (Pierre Paul Puget, 1669.)]] | [[Attēls:Toulon_Cathedral_Puget_Retable.jpg|right|thumb|200px|Altāra retabls Tulonas katedrālē (Pierre Paul Puget, 1669.)]] | ||
| − | '''Retabls''' (no lat. ''retro'' - "aiz" un ''tabula'' - "dēlis", sākotnēji ''retrotabulum'') - | + | '''Retabls''' (no lat. ''retro'' - "aiz" un ''tabula'' - "dēlis", sākotnēji ''retrotabulum'') - [[kristietība]]s kulta celtnēs aiz vai uz [[Altāris|altāra]] novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības) paaugstinājums jeb altāra ietvardekors. |
| + | |||
| + | Kā arhitektonisks elements parādās XII gs. Dienvidrietumeiropā. XVI gs. beigās ''retablu'' edikulā sāka ievietot [[Tabernākuls|tabernākula]] skapīti relikviju un Sv. Vakarēdiena uzglabāšanai. XVII gs. ''retabli'' ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā). | ||
'''Elementi:'''<br> | '''Elementi:'''<br> | ||
| − | + | ''Retabla'' pamatnes predellā parasti ievietots "Svētā Vakarēdiena" cilnis vai glezna, tematiski, liturģiski un kompozicionāli veidojot sasaisti ar svētā sakramenta norises vietu. Sākot ar XVII gs. par pirmā stāva kompozicionālo un satursiko akcentu kļuva pusaploces arka ar Golgātas attēlojumu. Kā dominējošā nostiprinājās krustā sišanas tēma, kas varēja būt skulpturāla vai gleznota. Tēlnieciskajā variantā tā visbiežāk reducēta līdz trīsfigūru grupai: [[krucifikss]] ar tā pakājē esošu Dievmāti un Sv. Jāni. Kristus parasti attēlots jau miris. Roku stāvoklim visbiežāk izvēlēts plats leņķis, kājas pārliktas viena pār otru kopš gotikas izplatītajā t.s. trīsnaglu variantā (taču ir sastopami arī četrnaglu krucifiksi). Ap centrālo triumfa arkas motīvu (kas aizgūts no pagāniskās antīkās kultūras un plaši izplatījās XVII gs., popularizēts teologu sacerējumos), izmantojot ordera formas, kolonnas (t.s. Zālamana kolonnas - motīvs no Vecās Derības) ar gludu vai vītu kātu un lauzītu dzegu ar vai bez ornamentālās frīzes, organizēts ''retabla'' konstruktīvais karkass. Klasiskais edikulas motīvs parasti netika uzsvērts, bet par tā klātbūtni atgādina segmentveida frontons virs dzegas, vai baroka variantā tas tika pārrauts un transformējies divās volūtās. Virs liektās dzegas vai frontona bieži attēlotas guļošas alegorijas vai enģeļi. Vēl lielāka variāciju daudzveidība skar ''retabla'' otro stāvu, kura centrālo daļu ietver kolonnas, hermas vai ornamenta joslas un ažūras glorijas kā dekors. Vidū vizbiežāk atrodas glezna. Tēlniecības paraugu vidū izplatīts ir "Kapā guldīšanas" cilnis. Ļoti bieži ''retablu'' noslēdz uz paaugstinājuma stāvoša Kristus - pasaules glābēja figūra ar uzvaras karogu rokās un uz dzegas sānu malām esoši enģeļi ar taurēm. Kā ''retabla'' obligāta sastāvdaļa ir malu ornaments, kas ne tikai kalpo kā dekoratīvi bagātinošs elements, bet arī piešķir ''retablam'' viengabalainību. Retāk sastopami arī trīsstāvu ''retabli''. | |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 12. marts, plkst. 17.07
Retabls (no lat. retro - "aiz" un tabula - "dēlis", sākotnēji retrotabulum) - kristietības kulta celtnēs aiz vai uz altāra novietots dekoratīvs (rotāts kokgriezumiem, metālkalumiem vai akmens griezumiem, freskām vai gleznojumiem - atkarībā no tapšanas laika modes tendencēm un dievnama konfesionālās piederības) paaugstinājums jeb altāra ietvardekors.
Kā arhitektonisks elements parādās XII gs. Dienvidrietumeiropā. XVI gs. beigās retablu edikulā sāka ievietot tabernākula skapīti relikviju un Sv. Vakarēdiena uzglabāšanai. XVII gs. retabli ieguva barokāli trīsdimensionālu struktūru, par svarīgiem to uzbūves pamatelementiem kļuva triumfa arka un edikula, ap kuru simetriski izkārtoti pārējie dekoratīvie motīvi: ordera formas (kolonnas, pilastri, hermas, lauztās un liektās dzegas, frīzes), figūras, ciļņi un ornaments. Ne mazāk svarīgas bija polihromija un zeltījums (Dienvideiropā šim nolūkam kalpoja dažādu krāsu marmors, bet ziemeļos marmora trūkumu kompensēja imitācijas stukā vai krāsotā kokā).
Elementi:
Retabla pamatnes predellā parasti ievietots "Svētā Vakarēdiena" cilnis vai glezna, tematiski, liturģiski un kompozicionāli veidojot sasaisti ar svētā sakramenta norises vietu. Sākot ar XVII gs. par pirmā stāva kompozicionālo un satursiko akcentu kļuva pusaploces arka ar Golgātas attēlojumu. Kā dominējošā nostiprinājās krustā sišanas tēma, kas varēja būt skulpturāla vai gleznota. Tēlnieciskajā variantā tā visbiežāk reducēta līdz trīsfigūru grupai: krucifikss ar tā pakājē esošu Dievmāti un Sv. Jāni. Kristus parasti attēlots jau miris. Roku stāvoklim visbiežāk izvēlēts plats leņķis, kājas pārliktas viena pār otru kopš gotikas izplatītajā t.s. trīsnaglu variantā (taču ir sastopami arī četrnaglu krucifiksi). Ap centrālo triumfa arkas motīvu (kas aizgūts no pagāniskās antīkās kultūras un plaši izplatījās XVII gs., popularizēts teologu sacerējumos), izmantojot ordera formas, kolonnas (t.s. Zālamana kolonnas - motīvs no Vecās Derības) ar gludu vai vītu kātu un lauzītu dzegu ar vai bez ornamentālās frīzes, organizēts retabla konstruktīvais karkass. Klasiskais edikulas motīvs parasti netika uzsvērts, bet par tā klātbūtni atgādina segmentveida frontons virs dzegas, vai baroka variantā tas tika pārrauts un transformējies divās volūtās. Virs liektās dzegas vai frontona bieži attēlotas guļošas alegorijas vai enģeļi. Vēl lielāka variāciju daudzveidība skar retabla otro stāvu, kura centrālo daļu ietver kolonnas, hermas vai ornamenta joslas un ažūras glorijas kā dekors. Vidū vizbiežāk atrodas glezna. Tēlniecības paraugu vidū izplatīts ir "Kapā guldīšanas" cilnis. Ļoti bieži retablu noslēdz uz paaugstinājuma stāvoša Kristus - pasaules glābēja figūra ar uzvaras karogu rokās un uz dzegas sānu malām esoši enģeļi ar taurēm. Kā retabla obligāta sastāvdaļa ir malu ornaments, kas ne tikai kalpo kā dekoratīvi bagātinošs elements, bet arī piešķir retablam viengabalainību. Retāk sastopami arī trīsstāvu retabli.
Literatūra par šo tēmu
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. - J.L.V.: Rīga, 2002., 237.-241. lpp.
- Durand, Jorge and Massey, Douglas S. Miracles on the Border: Retablos of Mexican Migrants to the United States. - The University of Arizona Press: Tucson, London, 1995
- Каптерева Т.П. Испания. История искусства. - Белый город: Москва, 2003, ISBN 978-5-7793-0610-2
Resursi internetā par šo tēmu
- Retable (religious art) - Britannica Online Encyclopedia
- Retable - the Merriam-Webster Online Dictionary
- Retable - Glossary of Medieval Art and Architecture
- Mexican Retablos 19th Century Devotional Art
