Atšķirības starp "Suņs Jatsens" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Suņs Jatsens''' (1866.-1925.) īstajā vārdā '''Suņs Veņs''' (孫文, ''Sūn Wén'') – ārsts, politiķis, publicists, revolucionārais demokrāts. | + | [[Attēls:SunJatsen.jpg|right|thumb|200px|]] |
| + | '''Suņs Jatsens''' (孫逸仙, ''Sūn Yìxiān'', 1866.-1925.) īstajā vārdā '''Suņs Veņs''' (孫文, ''Sūn Wén'') – ārsts, politiķis, publicists, revolucionārais demokrāts. | ||
| − | Dzimis 1866. gada 12. novembrī, Sjanšanas apriņķa | + | Dzimis 1866. gada 12. novembrī, Dienvidķīnā netalu no Kantonas (Guandžou) - Sjanšanas apriņķa Cuihenčunas (翠亨村, ''Cuìhéngcūn'') ciemā zemnieku Sunu ģimenē. Vecāki deva vārdu Veņs (vēlāk Demiņs - ''Sun Deming'', 孫德明). Pamatizglītību ieguva vietējā skolā, bet kad 13 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Havaju salās pie vecākā brāļa, turpināja mācīties tur anglikāņu misionāru skolā. Mācījās Honolulu medicīnas skolā. 1883. gadā atgriezās Ķīnā. Studēja medicīnu, 1892. gadā absolvējis koledžu Honkongā (''Hong Kong College of Medicine for Chinese''), iztiku pelnīja kā ārsts Makao. |
| − | 1894. gadā pēc izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt [[Cjin dinastija|Cjinu dinastiju]] un atjaunot [[Min dinastija|Minu dinastijas]] varu. 1895. gadā pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Šajā laikā sāk lietot | + | 1894. gadā, pēc varas iestāžu atteikuma izskatīt viņa piedāvāto valsts modernizācijas programmu, izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt [[Cjin dinastija|Cjinu dinastiju]] un atjaunot [[Min dinastija|Minu dinastijas]] varu. 1895. gadā pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Šajā laikā sāk lietot pseidonīmus "Rixin" (日新), "Jatsens" (逸仙, ''Yìxiān''). Savos uzskatos kļuva visai tuvs t.s. sociālrevolucionāriem. 1905. gadā viņam pēc Eiropas kreiso kustību parauga izdevās apvienot lielāko daļu pretvalstisko organizāciju vienā aliansē „Tunmenhui“ ("Apvienotā alianse"). Par kopīgu politisko platformu izvirzīja 3 principus: „nācijas princips“ (Ķīnas nacionālā neatkarība no lielvalstīm), „tautas varas princips“ (monarhijas gāšana un demokrātijas ieviešana) un „tautas labklājības princips“ (sociālās nevienlīdzības mazināšana), postulējot, ka Ķīna var izveidoties par labklājības valsti, izvairoties no kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas ieviešanas. Ekonomiskās programmas pamatprasība bija „ierobežot kapitālu“, t.i. nacionalizēt ārvalstu un vietējo lielkapitālu, veicinot sīkās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību. Aktīvi publicējās. Galvenais darbs ir „Sun Veņa mācība“. |
| − | Pēc 1911. gada [[Siņhajas revolūcija]]s uzvaras atgriezās Ķīnā, kur bija ievēlēts par tikko nodibinātās [[Ķīnas republika]]s pagaidu prezidentu. 14. februārī atteicās no amata par labu impērijas kādreizējam premjerministram ģenerālim [[Juaņs Šikajs|Juaņam Šikajam]]. 1912. gadā nodibināja [[Guomiņdans|Guomiņdana]] partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču | + | Pēc 1911. gada [[Siņhajas revolūcija]]s uzvaras, 1912. gada janvārī atgriezās Ķīnā, kur bija ievēlēts par tikko nodibinātās [[Ķīnas republika]]s pagaidu prezidentu. 14. februārī atteicās no amata par labu impērijas kādreizējam premjerministram ģenerālim [[Juaņs Šikajs|Juaņam Šikajam]]. 1912. gadā nodibināja [[Guomiņdans|Guomiņdana]] partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču viņa partija tika aizliegta, bet pašam nācās emigrēt uz Japānu. 1917. gadā no Pekinas padzītais parlaments Kantonā (Guandžou) pilsētā ģenerāļa [[Čeņa Dzjunmins|Čeņa Dzjunmina]] spēku aizsardzībā ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Jatsenu priekšgalā. Atgriezies dzimtenē, viņš tika pasludināts par “Dienvidķīnas ģenerālisimusu”, pēc tam Jatsenu ievelēja arī par Ķīnas republikas ārkārtas prezidentu. 1922. gadā Čeņs Dzjunmins un Suņs Jatsens no sabiedrotajiem kļuva par pretiniekiem un, kaut 1923. gadā valdībai uzticīgie karaspēki guva uzvaru, Jatsens uzskatīja, ka bez ārējās palīdzības nevarēs noturēt varu, un vēl vairāk – nevarēs īstenot sen lolotos ziemeļu karagājiena plānus, lai apvienotu visu valsti. Suņs Jatsens izšķīrās par „dienvidu valdības“ un Guomiņdana sadarbību ar [[PSRS]] un Ķīnas komunistisko partiju, Ķīnas kā spēcīgas lielvalsts izveidošanas vārdā. 1923. gadā Jatsens reorganizēja Guomindanu, izveidojot revolucionāro valdību, kas vēlāk tika pasludināta par Nacionālo valdību. |
Miris 1925. gada 12. martā Pekinā. | Miris 1925. gada 12. martā Pekinā. | ||
| 14. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
---- | ---- | ||
* Wells A. The political thought of Sun Yat-sen. Development and impact. - Palgrave: Basingstoke/Hampshire, 2001, ISBN 0-333-77787-5 | * Wells A. The political thought of Sun Yat-sen. Development and impact. - Palgrave: Basingstoke/Hampshire, 2001, ISBN 0-333-77787-5 | ||
| + | * Soong, Irma Tam. Sun Yat-sen's Christian Schooling in Hawai'i. // The Hawaiian Journal of History, vol. 31. 1997 | ||
---- | ---- | ||
* Sun Yat-sen. Founder and symbol of China's revolutionary nationbuilding. / Gottfried-Karl Kindermann (Hrsg.) - Olzog: München, 1982, ISBN 3-7892-9874-3 | * Sun Yat-sen. Founder and symbol of China's revolutionary nationbuilding. / Gottfried-Karl Kindermann (Hrsg.) - Olzog: München, 1982, ISBN 3-7892-9874-3 | ||
| 26. rindiņa: | 28. rindiņa: | ||
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118620045&method=simpleSearch Literatur von und über Sun Yat-sen im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek] | * [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118620045&method=simpleSearch Literatur von und über Sun Yat-sen im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek] | ||
* [http://www.zimmann.de/sino/mag/index.html Magisterarbeit zum Thema "Sun Wens autobiografische Schriften"] | * [http://www.zimmann.de/sino/mag/index.html Magisterarbeit zum Thema "Sun Wens autobiografische Schriften"] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/hist_dic/13654 Сунь Ятсен // Словари и энциклопедии на Академике] | ||
| + | * [http://www.krugosvet.ru/enc/istoriya/SUN_YATSEN.html Сунь Ятсен // Онлайн Энциклопедия Кругосвет] | ||
| + | * [http://hrono.ru/biograf/bio_s/sun_yatsen.php Сунь Ятсен - hrono.ru] | ||
| + | * [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Polit/Sem/07.php Сунь Ятсен // Семигин Г.Ю. Антология мировой политической мысли] | ||
| + | * [http://www.abirus.ru/content/564/623/625/647/836/11123.html Сунь Ятсен - abirus.ru] | ||
| + | * [http://bse.sci-lib.com/article107673.html Значение слова "Сунь Ят-сен" в Большой Советской Энциклопедии] | ||
[[Kategorija:S]] | [[Kategorija:S]] | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 17. marts, plkst. 14.44
Suņs Jatsens (孫逸仙, Sūn Yìxiān, 1866.-1925.) īstajā vārdā Suņs Veņs (孫文, Sūn Wén) – ārsts, politiķis, publicists, revolucionārais demokrāts.
Dzimis 1866. gada 12. novembrī, Dienvidķīnā netalu no Kantonas (Guandžou) - Sjanšanas apriņķa Cuihenčunas (翠亨村, Cuìhéngcūn) ciemā zemnieku Sunu ģimenē. Vecāki deva vārdu Veņs (vēlāk Demiņs - Sun Deming, 孫德明). Pamatizglītību ieguva vietējā skolā, bet kad 13 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Havaju salās pie vecākā brāļa, turpināja mācīties tur anglikāņu misionāru skolā. Mācījās Honolulu medicīnas skolā. 1883. gadā atgriezās Ķīnā. Studēja medicīnu, 1892. gadā absolvējis koledžu Honkongā (Hong Kong College of Medicine for Chinese), iztiku pelnīja kā ārsts Makao.
1894. gadā, pēc varas iestāžu atteikuma izskatīt viņa piedāvāto valsts modernizācijas programmu, izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt Cjinu dinastiju un atjaunot Minu dinastijas varu. 1895. gadā pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Šajā laikā sāk lietot pseidonīmus "Rixin" (日新), "Jatsens" (逸仙, Yìxiān). Savos uzskatos kļuva visai tuvs t.s. sociālrevolucionāriem. 1905. gadā viņam pēc Eiropas kreiso kustību parauga izdevās apvienot lielāko daļu pretvalstisko organizāciju vienā aliansē „Tunmenhui“ ("Apvienotā alianse"). Par kopīgu politisko platformu izvirzīja 3 principus: „nācijas princips“ (Ķīnas nacionālā neatkarība no lielvalstīm), „tautas varas princips“ (monarhijas gāšana un demokrātijas ieviešana) un „tautas labklājības princips“ (sociālās nevienlīdzības mazināšana), postulējot, ka Ķīna var izveidoties par labklājības valsti, izvairoties no kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas ieviešanas. Ekonomiskās programmas pamatprasība bija „ierobežot kapitālu“, t.i. nacionalizēt ārvalstu un vietējo lielkapitālu, veicinot sīkās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību. Aktīvi publicējās. Galvenais darbs ir „Sun Veņa mācība“.
Pēc 1911. gada Siņhajas revolūcijas uzvaras, 1912. gada janvārī atgriezās Ķīnā, kur bija ievēlēts par tikko nodibinātās Ķīnas republikas pagaidu prezidentu. 14. februārī atteicās no amata par labu impērijas kādreizējam premjerministram ģenerālim Juaņam Šikajam. 1912. gadā nodibināja Guomiņdana partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču viņa partija tika aizliegta, bet pašam nācās emigrēt uz Japānu. 1917. gadā no Pekinas padzītais parlaments Kantonā (Guandžou) pilsētā ģenerāļa Čeņa Dzjunmina spēku aizsardzībā ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Jatsenu priekšgalā. Atgriezies dzimtenē, viņš tika pasludināts par “Dienvidķīnas ģenerālisimusu”, pēc tam Jatsenu ievelēja arī par Ķīnas republikas ārkārtas prezidentu. 1922. gadā Čeņs Dzjunmins un Suņs Jatsens no sabiedrotajiem kļuva par pretiniekiem un, kaut 1923. gadā valdībai uzticīgie karaspēki guva uzvaru, Jatsens uzskatīja, ka bez ārējās palīdzības nevarēs noturēt varu, un vēl vairāk – nevarēs īstenot sen lolotos ziemeļu karagājiena plānus, lai apvienotu visu valsti. Suņs Jatsens izšķīrās par „dienvidu valdības“ un Guomiņdana sadarbību ar PSRS un Ķīnas komunistisko partiju, Ķīnas kā spēcīgas lielvalsts izveidošanas vārdā. 1923. gadā Jatsens reorganizēja Guomindanu, izveidojot revolucionāro valdību, kas vēlāk tika pasludināta par Nacionālo valdību.
Miris 1925. gada 12. martā Pekinā.
Literatūra par šo tēmu
- Sun Jat-sens / Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 399.-400. lpp.
- Wells A. The political thought of Sun Yat-sen. Development and impact. - Palgrave: Basingstoke/Hampshire, 2001, ISBN 0-333-77787-5
- Soong, Irma Tam. Sun Yat-sen's Christian Schooling in Hawai'i. // The Hawaiian Journal of History, vol. 31. 1997
- Sun Yat-sen. Founder and symbol of China's revolutionary nationbuilding. / Gottfried-Karl Kindermann (Hrsg.) - Olzog: München, 1982, ISBN 3-7892-9874-3
- Матвеева Г.С. Отец республики : Повесть о Сунь Ят-сене. - Политиздат: Москва, 1975. - 398 с.
- Ермашев И. Сунь Ят-сен. - Молодая гвардия: Москва, 1964
- Сунь Ят-сен (1866-1966) : К столетию со дня рождения (cборник статей, воспоминаний и материалов) - Гл. Редакция Восточной литературы: Москва, 1966
- Сунь Ятсен. Избранные произведения. - Наука: Москва, 1985
Resursi internetā par šo tēmu
- Literatur von und über Sun Yat-sen im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Magisterarbeit zum Thema "Sun Wens autobiografische Schriften"
