Atšķirības starp "Eiropas filozofija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Eiropiešu filosofija''' - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pamata, lielā [[kristietība]]s ietekmē. | '''Eiropiešu filosofija''' - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pamata, lielā [[kristietība]]s ietekmē. | ||
| − | Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar [[Pagānisms|pagānismu]], vēlāk [[Baznīcas tēvi|Baznīcas tēvu]] rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas [[Klosteris|klosteros]], kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās [[universitāte]]s, kur radās [[sholastika]] ([[Erigena Joanns Skots|Erigena]] kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] un [[Nominālisms|nominālisma]] koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās [[Abelārs]]. Sākot ar XII gs. vidu, kad [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un [[Peripatētiķi|peripatētiķu]] koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija [[ | + | Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar [[Pagānisms|pagānismu]], vēlāk [[Baznīcas tēvi|Baznīcas tēvu]] rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas [[Klosteris|klosteros]], kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās [[universitāte]]s, kur radās [[sholastika]] ([[Erigena Joanns Skots|Erigena]], ([[Roscelīns no Kompjēnas]], [[Dunss Skots]], [[Anselms no Kenterberijas]], [[Abelārs]], [[Avicenna]], [[Averoess]], [[Maimonids]] u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] un [[Nominālisms|nominālisma]] koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās [[Abelārs]]. Sākot ar XII gs. vidu, kad [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un [[Peripatētiķi|peripatētiķu]] koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija [[Okams Viljams|Viljamam no Okamas]], [[Alberts Lielais|Albertam Lielajam]], [[Toms no Akvīnas|Tomam no Akvīnas]] u.c. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 7. jūnijs, plkst. 14.21
Eiropiešu filosofija - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz antīkās filosofijas pamata, lielā kristietības ietekmē.
Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar pagānismu, vēlāk Baznīcas tēvu rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā Aurēlijs Augustīns (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no neoplatonisma koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas klosteros, kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās universitātes, kur radās sholastika (Erigena, (Roscelīns no Kompjēnas, Dunss Skots, Anselms no Kenterberijas, Abelārs, Avicenna, Averoess, Maimonids u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva reālisma un nominālisma koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās Abelārs. Sākot ar XII gs. vidu, kad Aristoteļa darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un peripatētiķu koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija Viljamam no Okamas, Albertam Lielajam, Tomam no Akvīnas u.c.
Literatūra
- Viduslaiku filozofija Rietumeiropas zemēs // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 440.-442. lpp.
