Atšķirības starp "Vācu klasiskā filosofija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vācu klasiskā filosofija''' - filosofijas pamatvirziens Centrāleiropā XVIII gs. otrajā pusē un XIX gs. pirmajā pusē, ko aizsāka ar saviem darbiem I.Kants. Viņa mācību, atmetot "lietu par sevi" un tādējādi maksimāli subjektivizējot filozofijas sfēru, turpināja [[Fihte Johans Gotlībs|Fihte]]. ''Vācu klasiskās filosofijas'' turpmākā attīstība saistās ar Šellingu un Hēgeli. Šellings atsvabināja filosofiju no Fihtes postulētajiem subjektīvā Es ierobežojumiem, bet Hēgeļa loģikā un dialektikā šis virziens sasniedza savu augstāko izpausmes formu. Pie ''vācu klasiskās filosofijas'' pārstāvjiem tiek pieskaitīts arī [[Feierbahs Ludvigs|Feierbahs]], taču viņš, atgriežoties jutekliskā vērojuma pozīcijās, noraidīja teorētisko dialektiku | + | '''Vācu klasiskā filosofija''' - filosofijas pamatvirziens Centrāleiropā XVIII gs. otrajā pusē un XIX gs. pirmajā pusē, ko aizsāka ar saviem darbiem I.Kants. Viņa mācību, atmetot "lietu par sevi" un tādējādi maksimāli subjektivizējot filozofijas sfēru, turpināja [[Fihte Johans Gotlībs|Fihte]]. ''Vācu klasiskās filosofijas'' turpmākā attīstība saistās ar Šellingu un Hēgeli. Šellings atsvabināja filosofiju no Fihtes postulētajiem subjektīvā Es ierobežojumiem, bet Hēgeļa loģikā un dialektikā šis virziens sasniedza savu augstāko izpausmes formu. Pie ''vācu klasiskās filosofijas'' pārstāvjiem tiek pieskaitīts arī [[Feierbahs Ludvigs|Feierbahs]], taču viņš, atgriežoties jutekliskā vērojuma pozīcijās, noraidīja teorētisko dialektiku un nostiprināja empīrisko materiālismu. Būtiski ietekmēja tālāko racionālās filosofijas turpmāko attīstību. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 13. jūnijs, plkst. 09.25
Vācu klasiskā filosofija - filosofijas pamatvirziens Centrāleiropā XVIII gs. otrajā pusē un XIX gs. pirmajā pusē, ko aizsāka ar saviem darbiem I.Kants. Viņa mācību, atmetot "lietu par sevi" un tādējādi maksimāli subjektivizējot filozofijas sfēru, turpināja Fihte. Vācu klasiskās filosofijas turpmākā attīstība saistās ar Šellingu un Hēgeli. Šellings atsvabināja filosofiju no Fihtes postulētajiem subjektīvā Es ierobežojumiem, bet Hēgeļa loģikā un dialektikā šis virziens sasniedza savu augstāko izpausmes formu. Pie vācu klasiskās filosofijas pārstāvjiem tiek pieskaitīts arī Feierbahs, taču viņš, atgriežoties jutekliskā vērojuma pozīcijās, noraidīja teorētisko dialektiku un nostiprināja empīrisko materiālismu. Būtiski ietekmēja tālāko racionālās filosofijas turpmāko attīstību.
