Atšķirības starp "Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsture" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsture''' jeb '''Hamburgas baznīcas virspriesteru (bīskapu) darbi''' (viduslat. ''Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum'') - hronika, Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas jeb Ziemeļeiropas kristīšanas vēsture, ko sarakstījis [[Ādams no Brēmenes]]. Darbu veido četras grāmatas, kā arī arhibīskapam Liemaram (''archiepiscopo Hammaburgensi Liemaro A.'', 1072.-1101.) veltīts ievads un epilogs dzejā.  
+
'''Hamburgas baznīcas virspriesteru (bīskapu) darbi''' (viduslat. ''Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum'') - hronika, Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas jeb Ziemeļeiropas kristīšanas vēsture, ko sarakstījis [[Ādams no Brēmenes]]. Darbu veido četras grāmatas, kā arī arhibīskapam Liemaram (''archiepiscopo Hammaburgensi Liemaro A.'', 1072.-1101.) veltīts ievads un epilogs dzejā.  
  
 
Pirmā grāmata - "Liber primus" - veltīta Austrumvācijas ģeogrāfijai un sakšu cilts izcelsmei (1.-10. nod.). Tālāk gan otrā grāmata "Liber secundus", gan trešā grāmata "Liber tertius" veltītas Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturei, sākot ar pirmo bīskapu Villehadu (IX gs. sākums), bīskapu Adaldagusu (''archiepiscopo Hammaburgensi Adaldagus'', 936.-988.). un beidzot ar Brēmenes Ādama patrona arhibīskapa Adalberta (''archiepiscopo Hammaburgensi Adalbertus'', 1043.-1072.) dzīvi, labajām un sliktajām īpašībām, un nāvi (lielākā daļa trešās grāmatas. Ceturtā grāmata "Ziemeļu salu apraksts" ("Descriptio insularum aquilonis") veltīta Ziemeļeiropas un ziemeļrietumu salu ģeogrāfijai un etnogrāfijai, acīmredzot domāta turpmāko misiju dalībniekiem. Spriežot pēc satura, autors labi pārzinājis citas sava laika hronikas, daudz ko aizguvis gan no "Fuldas klostera annālēm" (''Annales Fuldenses''), gan no [[Einhards|Einharda]] "Kārļa Lielā dzīves" (''Vita Karoli Magni''), gan [[Gregors no Tūras|Tūras Gregora]] "Franku vēstures" un [[Rimberts|Rimberta]] "Svētā Anskara dzīves" (''Vita sancti Anscarii''), ņemot no šiem autoriem pat veselas rindkopas. Par darba eklektisko rakstuiru liecina arī dažādā īpašvārdu rakstība dažādās manuskripta vietās, kas var atšķirties gan ar pāris burtiem, gan visai ievērojami, piemēram: Norvēģija (''Nordmannia, Nortmania, Norvegia, Nordvegia, Norgvegia''), Zviedrija (''Sueonia, Suevonia, Suedia''), zviedri (''Sueones, Suevones, Suedi''), Hēdebjū (''Heidiba, Sliaswig, Sliasvic''), Orhusa (''Harusa, Arhus, Arhusa''), Jitlande (''ludlant, ludland''), Sigtuna (''Sictona, Sictone''), Skone (''Sconia, Scone'') u.c. Vai, dažādas vietas var saukties vienā vārdā un to lokalizācija iespējama tikai pēc konteksta, piemēram, gan Lunda, gan Londona tiek dēvētas par ''Lundona'' u.tml. Pēc stila Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsture kopē Bībeli un klasiskos autorus. Izmantoti arī arhibīskapijas arhīva dokumenti, mutvārdu tradīcija un aculiecinieku liecības (jūrnieku, tirgotāju, amatpersonu stāstītais). Ziņas par Baltijas jūras austrumu krasta zemēm satur daudz teiksmaina un neticama.<ref>Fragments no hronikas, kurā stāstīts par kuršiem un kāda dāņu tirgotāja uzcelto baznīcu Kursā (1075.-1081.) ir nopublicēts "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 16. avots. (Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 1937., 12. lpp.)</ref> Stāstā par dāņu un zviedru militārajām sadursmēm ar kuršiem, informāciju pamatā ņēmis no Rimberta. Kā vēstures avots hronika ir tik vērtīga, ka tulkota praktiski visās Eiropas valodās. Par klasisku pamattulkojumu tiek uzskatīts vācu vēsturnieka Bernharda Šmaidlera (''Bernhard Schmeidler'') darbs. Šmaidlers izvirzīja hipotēzi, ka pastāvējušas 2 teksta redakcijas: vispirms radīta viena hronikas versija, bet pēc tam Ādams ķēries klāt tās papildinātajam variantam (kas izskaidro atšķirības hronikas norakstu versijās). Liela problēma ir manuskripta [[sholija]]s: jautājums, kuras sholijas ir paša Ādama veiktas, bet kuras - pārrakstītāju? Bez tam tiek apšaubīta trešās grāmatas autorība, konkrēti, vai tās beigās esošais bīskapa Adalberta dzīves apraksts ir Ādama darbs.
 
Pirmā grāmata - "Liber primus" - veltīta Austrumvācijas ģeogrāfijai un sakšu cilts izcelsmei (1.-10. nod.). Tālāk gan otrā grāmata "Liber secundus", gan trešā grāmata "Liber tertius" veltītas Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturei, sākot ar pirmo bīskapu Villehadu (IX gs. sākums), bīskapu Adaldagusu (''archiepiscopo Hammaburgensi Adaldagus'', 936.-988.). un beidzot ar Brēmenes Ādama patrona arhibīskapa Adalberta (''archiepiscopo Hammaburgensi Adalbertus'', 1043.-1072.) dzīvi, labajām un sliktajām īpašībām, un nāvi (lielākā daļa trešās grāmatas. Ceturtā grāmata "Ziemeļu salu apraksts" ("Descriptio insularum aquilonis") veltīta Ziemeļeiropas un ziemeļrietumu salu ģeogrāfijai un etnogrāfijai, acīmredzot domāta turpmāko misiju dalībniekiem. Spriežot pēc satura, autors labi pārzinājis citas sava laika hronikas, daudz ko aizguvis gan no "Fuldas klostera annālēm" (''Annales Fuldenses''), gan no [[Einhards|Einharda]] "Kārļa Lielā dzīves" (''Vita Karoli Magni''), gan [[Gregors no Tūras|Tūras Gregora]] "Franku vēstures" un [[Rimberts|Rimberta]] "Svētā Anskara dzīves" (''Vita sancti Anscarii''), ņemot no šiem autoriem pat veselas rindkopas. Par darba eklektisko rakstuiru liecina arī dažādā īpašvārdu rakstība dažādās manuskripta vietās, kas var atšķirties gan ar pāris burtiem, gan visai ievērojami, piemēram: Norvēģija (''Nordmannia, Nortmania, Norvegia, Nordvegia, Norgvegia''), Zviedrija (''Sueonia, Suevonia, Suedia''), zviedri (''Sueones, Suevones, Suedi''), Hēdebjū (''Heidiba, Sliaswig, Sliasvic''), Orhusa (''Harusa, Arhus, Arhusa''), Jitlande (''ludlant, ludland''), Sigtuna (''Sictona, Sictone''), Skone (''Sconia, Scone'') u.c. Vai, dažādas vietas var saukties vienā vārdā un to lokalizācija iespējama tikai pēc konteksta, piemēram, gan Lunda, gan Londona tiek dēvētas par ''Lundona'' u.tml. Pēc stila Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsture kopē Bībeli un klasiskos autorus. Izmantoti arī arhibīskapijas arhīva dokumenti, mutvārdu tradīcija un aculiecinieku liecības (jūrnieku, tirgotāju, amatpersonu stāstītais). Ziņas par Baltijas jūras austrumu krasta zemēm satur daudz teiksmaina un neticama.<ref>Fragments no hronikas, kurā stāstīts par kuršiem un kāda dāņu tirgotāja uzcelto baznīcu Kursā (1075.-1081.) ir nopublicēts "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 16. avots. (Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 1937., 12. lpp.)</ref> Stāstā par dāņu un zviedru militārajām sadursmēm ar kuršiem, informāciju pamatā ņēmis no Rimberta. Kā vēstures avots hronika ir tik vērtīga, ka tulkota praktiski visās Eiropas valodās. Par klasisku pamattulkojumu tiek uzskatīts vācu vēsturnieka Bernharda Šmaidlera (''Bernhard Schmeidler'') darbs. Šmaidlers izvirzīja hipotēzi, ka pastāvējušas 2 teksta redakcijas: vispirms radīta viena hronikas versija, bet pēc tam Ādams ķēries klāt tās papildinātajam variantam (kas izskaidro atšķirības hronikas norakstu versijās). Liela problēma ir manuskripta [[sholija]]s: jautājums, kuras sholijas ir paša Ādama veiktas, bet kuras - pārrakstītāju? Bez tam tiek apšaubīta trešās grāmatas autorība, konkrēti, vai tās beigās esošais bīskapa Adalberta dzīves apraksts ir Ādama darbs.

Pašreizējā versija, 2012. gada 12. janvāris, plkst. 08.32

Hamburgas baznīcas virspriesteru (bīskapu) darbi (viduslat. Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum) - hronika, Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas jeb Ziemeļeiropas kristīšanas vēsture, ko sarakstījis Ādams no Brēmenes. Darbu veido četras grāmatas, kā arī arhibīskapam Liemaram (archiepiscopo Hammaburgensi Liemaro A., 1072.-1101.) veltīts ievads un epilogs dzejā.

Pirmā grāmata - "Liber primus" - veltīta Austrumvācijas ģeogrāfijai un sakšu cilts izcelsmei (1.-10. nod.). Tālāk gan otrā grāmata "Liber secundus", gan trešā grāmata "Liber tertius" veltītas Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturei, sākot ar pirmo bīskapu Villehadu (IX gs. sākums), bīskapu Adaldagusu (archiepiscopo Hammaburgensi Adaldagus, 936.-988.). un beidzot ar Brēmenes Ādama patrona arhibīskapa Adalberta (archiepiscopo Hammaburgensi Adalbertus, 1043.-1072.) dzīvi, labajām un sliktajām īpašībām, un nāvi (lielākā daļa trešās grāmatas. Ceturtā grāmata "Ziemeļu salu apraksts" ("Descriptio insularum aquilonis") veltīta Ziemeļeiropas un ziemeļrietumu salu ģeogrāfijai un etnogrāfijai, acīmredzot domāta turpmāko misiju dalībniekiem. Spriežot pēc satura, autors labi pārzinājis citas sava laika hronikas, daudz ko aizguvis gan no "Fuldas klostera annālēm" (Annales Fuldenses), gan no Einharda "Kārļa Lielā dzīves" (Vita Karoli Magni), gan Tūras Gregora "Franku vēstures" un Rimberta "Svētā Anskara dzīves" (Vita sancti Anscarii), ņemot no šiem autoriem pat veselas rindkopas. Par darba eklektisko rakstuiru liecina arī dažādā īpašvārdu rakstība dažādās manuskripta vietās, kas var atšķirties gan ar pāris burtiem, gan visai ievērojami, piemēram: Norvēģija (Nordmannia, Nortmania, Norvegia, Nordvegia, Norgvegia), Zviedrija (Sueonia, Suevonia, Suedia), zviedri (Sueones, Suevones, Suedi), Hēdebjū (Heidiba, Sliaswig, Sliasvic), Orhusa (Harusa, Arhus, Arhusa), Jitlande (ludlant, ludland), Sigtuna (Sictona, Sictone), Skone (Sconia, Scone) u.c. Vai, dažādas vietas var saukties vienā vārdā un to lokalizācija iespējama tikai pēc konteksta, piemēram, gan Lunda, gan Londona tiek dēvētas par Lundona u.tml. Pēc stila Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsture kopē Bībeli un klasiskos autorus. Izmantoti arī arhibīskapijas arhīva dokumenti, mutvārdu tradīcija un aculiecinieku liecības (jūrnieku, tirgotāju, amatpersonu stāstītais). Ziņas par Baltijas jūras austrumu krasta zemēm satur daudz teiksmaina un neticama.[1] Stāstā par dāņu un zviedru militārajām sadursmēm ar kuršiem, informāciju pamatā ņēmis no Rimberta. Kā vēstures avots hronika ir tik vērtīga, ka tulkota praktiski visās Eiropas valodās. Par klasisku pamattulkojumu tiek uzskatīts vācu vēsturnieka Bernharda Šmaidlera (Bernhard Schmeidler) darbs. Šmaidlers izvirzīja hipotēzi, ka pastāvējušas 2 teksta redakcijas: vispirms radīta viena hronikas versija, bet pēc tam Ādams ķēries klāt tās papildinātajam variantam (kas izskaidro atšķirības hronikas norakstu versijās). Liela problēma ir manuskripta sholijas: jautājums, kuras sholijas ir paša Ādama veiktas, bet kuras - pārrakstītāju? Bez tam tiek apšaubīta trešās grāmatas autorība, konkrēti, vai tās beigās esošais bīskapa Adalberta dzīves apraksts ir Ādama darbs.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Fragments no hronikas, kurā stāstīts par kuršiem un kāda dāņu tirgotāja uzcelto baznīcu Kursā (1075.-1081.) ir nopublicēts "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 16. avots. (Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 1937., 12. lpp.)

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 13.-14. lpp.
  • Spekke A. Brēmenes Ādamu lasot ar latviešu tautas vēsturnieka acīm. // Latvijas Vēstures institūta žurnāls. 1937., Nr.1.
  • Švābe A. Senā Kursa. // Straumes un avoti. I - Rīga, 1938.
  • Adam of Bremen. History of the Archbishops of Hamburg-Bremen. / English translation by F.J. Tschan - Columbia University Press, 2002, ISBN 0-231-12575-5
  • History of the Archbishops of Hamburg-Bremen. / Transl., with an introd. and notes by F.J. Tschan. - New York, 1959
  • Hallencreutz C.F. Adam Bremensis and Sueonia. A fresh look at Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum. (Acta Universitatis Upsalensis. Skrifter rorande Uppsala universitet. C. organisation och historia. 47). - Uppsala, 1984
  • Wattenbach W. Deutschlands Geschichtsquellen im Mittelalter. I - Berlin, 1858
  • Adam von Bremen. Magistri Adam Bremensis gesta Hammburgensis ecclesiae pontificum: Hamburgische Kirchengeschichte. / Bernhard Schmeidler Hrsg., Schriften der Monumenta Germaniae Historica: SRG in usum scholarum separatim editi, 2, 3rd edn - Hahn: Hannover, 1917
  • Adamus Bremensis. Hamburgische Kirchengeschichte. / Johann Christian Moritz Laurent; Georg Heinrich Pertz; Wilhelm Wattenbach Hrsg. / Series: Geschichtschreiber der deutschen Vorzeit / nach den Texten der Monumenta Germaniae Historica in dt. Bearb. hrsg. von G.H. Pertz - Lorentz: Leipzig [u.a.], 1888
  • Аdam van Bremen. Hamburgische Kirchengeschichte / Ubers. von J.C.M. Laurent. Mit einem Vorworte von J.M. Lappenberg. - Berlin, 1850
  • Kristensen Anne K.G. Studien zur Adam von Bremen Ueberlieferung: Die Wiener Handschrift: Erst redaktion oder spater ver kurzte Fassung?: Eine Huitfeldt-Abschrift der Soror Handschrift. - Kebenhavn,1975
  • Nowak. Untersuchungen zum Gebrauch der Begriffe populus, gens und natio bei Adam von Bremen und Helmold von Bosau. - Muenster, 1971
  • Schmeidler B. Hamburg-Bremen und Nordost-Europa vom 9 bis. 11. Jahrh. Kritische Untersuchungen zur Hamburger Kirchengeschichte Adams von Bremen. - Leipzig, 1918
  • Svennung J. Belt und baltisch Ostseeische Namen-Studien mit besonderer Riicksicht auf Adam von Bremen. - Harrasovitz: Uppsala/Wiesbaden, 1953
  • Volker Scior. Das Eigene und das Fremde. Identität und Fremdheit in den Chroniken Adams von Bremen, Helmolds von Bosau und Arnolds von Lübeck. - Berlin, 2002, ISBN 3-05-003746-6
  • Вайнштейн О.Л., Западноевропейская средневековая историография. - Москва/Ленинград, 1964
  • Адам Бременский. Деяния архиепископов гамбургской церкви. // Латиноязычные источники по истории Древней Руси. Германия IX-первая половина XII вв. / Свердлов М.Б. - Москва/Ленинград, 1989
  • Назаренко А.В. Реальность и ученая традиция в представлениях Адама Бременского (XI в.) о Северной и Восточной Европе // XI Всесоюзная конференция по изучению... Скандинавских стран и Финляндии. - Москва, 1989. Ч. I. С. 114-115.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Hamburgas-Brēmenes_arhibīskapijas_vēsture&oldid=36148"