Atšķirības starp "Kordovas kalifāts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
[[Attēls:Spain_910-1492.jpg‎‎|right|thumb|200px|Pireneju pussala 910.-1492. gados]]
 
[[Attēls:Spain_910-1492.jpg‎‎|right|thumb|200px|Pireneju pussala 910.-1492. gados]]
 
'''Kordovas kalifāts''' (ar. الخلافة الأموية في الأ, angl. ''Caliphate of Cordoba'', vāc. ''Kalifat von Córdoba'', fr. ''Califat de Cordoue'', sp. ''Califato de Córdoba'', kr. ''Кордовский халифат'') - [[valsts]] Pireneju pussalas dienvidrietumos laikā no 929. līdz 1031. gadam. Pirms tam '''Kordovas emirāts''', kuru izveidoja [[Omeijādu dinastija|Omeijādu]] pēctecis ([[kalifs|kalifa]] Hišima mazdēls) Abd ar-Rahmans, kurš 756. gadā sagrāba Kordovu un pieņēma titulu "[[emīrs]]". Viņam sekoja citi sīriešu klani, glābjoties no [[Abasīdu dinastija|Abasīdu]] varas Bagdādē, tā izveidojot Pireneju pussalā jaunu valdošo slāni. Lielāko uzplaukumu, kļūstot par kultūras un ekonomikas ziņā attīstītāko valsti Eiropā, emirāts piedzīvoja X gs., kad 929. gadā Abdarrahmans III (''an-Nasirs lidinillahs Abu Mutarrifs Abd ar-Rahmans ibn Muhammads ibn AbdAllahs''), pakļāvis pārējos mauru emirātus Pireneju pussalā, pasludināja sevi par [[Kalifs|kalifu]], kā arī viņa dēla Al Hakama II laikā (961.-976.). Šie kalifi sūtīja savus emisārus pa visu tā laika zināmo pasauli, uzpirkt rokrakstus Kordovas bibliotēkai (kurā bijis savākts vairāk nekā 400 000 manuskriptu). Kordovas akadēmija kļuva par Rietumu pasaules zinātņu centru, kurp studēt devās zinātnieki gan no Centrāleiropas, gan Centrālāzijas un Āfrikas, tai sacenšoties par lielākā zinātņu centra statusu ar Bagdādi. [[Monarhs|Monarhu]] paraugam sekoja [[aristokrātija]], kļūstot par mākslinieku un litarātu mecenātiem. Uzplauka literatūra, mūzika, arhitektūra, tiesības. Tikai pašā Kordovā tai laikā bija vairāk nekā 500 000 iedzīvotāju un 100 000 ēku. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija kristieši, tiesību ziņā pielīdzināti musulmaņiem. Valdošo eliti veidoja [[Mauri|mauru]] un islamu pieņēmušo (ar. ''muvalladi'', sp. ''renegados'') vai piederību kristietībai saglabājušu (t.s. ''mozarābi'' - no ar. ''mustarab'' - "kļuvis par brāli") [[Goti|vestgotu]] aristokrātija. Kā uz vietu, kur valda reliģiju brīvība, uz Kordovu pārcēlās arī liels skaits ebreju, veidojot plašas kopienas. Ēnas puses šai politikai bija valsts militārā potenciāla mazināšanās un politiskās intrigas (laikā no 1009. līdz 1031. gadam viens otru tronī nomainīja 6 kalifi, no kuriem nevienam nebija reālas varas). 1031. gadā pēdējo kalifu Hišamu III gāza no troņa valstī iebrukušie [[berberi]] un valsts beidza pastāvēt, atkal sašķeļoties daudzos emirātos.
 
'''Kordovas kalifāts''' (ar. الخلافة الأموية في الأ, angl. ''Caliphate of Cordoba'', vāc. ''Kalifat von Córdoba'', fr. ''Califat de Cordoue'', sp. ''Califato de Córdoba'', kr. ''Кордовский халифат'') - [[valsts]] Pireneju pussalas dienvidrietumos laikā no 929. līdz 1031. gadam. Pirms tam '''Kordovas emirāts''', kuru izveidoja [[Omeijādu dinastija|Omeijādu]] pēctecis ([[kalifs|kalifa]] Hišima mazdēls) Abd ar-Rahmans, kurš 756. gadā sagrāba Kordovu un pieņēma titulu "[[emīrs]]". Viņam sekoja citi sīriešu klani, glābjoties no [[Abasīdu dinastija|Abasīdu]] varas Bagdādē, tā izveidojot Pireneju pussalā jaunu valdošo slāni. Lielāko uzplaukumu, kļūstot par kultūras un ekonomikas ziņā attīstītāko valsti Eiropā, emirāts piedzīvoja X gs., kad 929. gadā Abdarrahmans III (''an-Nasirs lidinillahs Abu Mutarrifs Abd ar-Rahmans ibn Muhammads ibn AbdAllahs''), pakļāvis pārējos mauru emirātus Pireneju pussalā, pasludināja sevi par [[Kalifs|kalifu]], kā arī viņa dēla Al Hakama II laikā (961.-976.). Šie kalifi sūtīja savus emisārus pa visu tā laika zināmo pasauli, uzpirkt rokrakstus Kordovas bibliotēkai (kurā bijis savākts vairāk nekā 400 000 manuskriptu). Kordovas akadēmija kļuva par Rietumu pasaules zinātņu centru, kurp studēt devās zinātnieki gan no Centrāleiropas, gan Centrālāzijas un Āfrikas, tai sacenšoties par lielākā zinātņu centra statusu ar Bagdādi. [[Monarhs|Monarhu]] paraugam sekoja [[aristokrātija]], kļūstot par mākslinieku un litarātu mecenātiem. Uzplauka literatūra, mūzika, arhitektūra, tiesības. Tikai pašā Kordovā tai laikā bija vairāk nekā 500 000 iedzīvotāju un 100 000 ēku. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija kristieši, tiesību ziņā pielīdzināti musulmaņiem. Valdošo eliti veidoja [[Mauri|mauru]] un islamu pieņēmušo (ar. ''muvalladi'', sp. ''renegados'') vai piederību kristietībai saglabājušu (t.s. ''mozarābi'' - no ar. ''mustarab'' - "kļuvis par brāli") [[Goti|vestgotu]] aristokrātija. Kā uz vietu, kur valda reliģiju brīvība, uz Kordovu pārcēlās arī liels skaits ebreju, veidojot plašas kopienas. Ēnas puses šai politikai bija valsts militārā potenciāla mazināšanās un politiskās intrigas (laikā no 1009. līdz 1031. gadam viens otru tronī nomainīja 6 kalifi, no kuriem nevienam nebija reālas varas). 1031. gadā pēdējo kalifu Hišamu III gāza no troņa valstī iebrukušie [[berberi]] un valsts beidza pastāvēt, atkal sašķeļoties daudzos emirātos.
 +
 +
==== Kordovas emīri (756.-929.) ====
 +
 +
* Abd ar-Rahmans I, valda 756.-788. g.
 +
* Hišams I (''Abu-l-Valids Hišam ibn Abd ar-Rahman''), valda 788.-796. g.
 +
* Hakams I (''al-Muzafar Abu-l-As Hakam ibn Hišam''), valda 796.-822. g.
 +
* Abd ar-Rahmans II (''an-Nasir Abu Mutarif Abd ar-Rahman ibn Hakam''), valda 822.-852. g.
 +
* Muhamads I (''Abu Abdallahs Muhamads ibn Abd ar-Rahmans''), valda 852.-886. g.
 +
* al-Munzirs (''Abu-l-Hakam Munzir ibn Muhamad''), valda 886.-888. g.
 +
* Abdallahs (''Abu Muhamad Abdallah ibn Muhamad''), valda 888.-912. g.
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2008. gada 27. oktobris, plkst. 15.06

Kordovas emirāta teritorija ap 910. gadu
Pireneju pussala 910.-1492. gados

Kordovas kalifāts (ar. الخلافة الأموية في الأ, angl. Caliphate of Cordoba, vāc. Kalifat von Córdoba, fr. Califat de Cordoue, sp. Califato de Córdoba, kr. Кордовский халифат) - valsts Pireneju pussalas dienvidrietumos laikā no 929. līdz 1031. gadam. Pirms tam Kordovas emirāts, kuru izveidoja Omeijādu pēctecis (kalifa Hišima mazdēls) Abd ar-Rahmans, kurš 756. gadā sagrāba Kordovu un pieņēma titulu "emīrs". Viņam sekoja citi sīriešu klani, glābjoties no Abasīdu varas Bagdādē, tā izveidojot Pireneju pussalā jaunu valdošo slāni. Lielāko uzplaukumu, kļūstot par kultūras un ekonomikas ziņā attīstītāko valsti Eiropā, emirāts piedzīvoja X gs., kad 929. gadā Abdarrahmans III (an-Nasirs lidinillahs Abu Mutarrifs Abd ar-Rahmans ibn Muhammads ibn AbdAllahs), pakļāvis pārējos mauru emirātus Pireneju pussalā, pasludināja sevi par kalifu, kā arī viņa dēla Al Hakama II laikā (961.-976.). Šie kalifi sūtīja savus emisārus pa visu tā laika zināmo pasauli, uzpirkt rokrakstus Kordovas bibliotēkai (kurā bijis savākts vairāk nekā 400 000 manuskriptu). Kordovas akadēmija kļuva par Rietumu pasaules zinātņu centru, kurp studēt devās zinātnieki gan no Centrāleiropas, gan Centrālāzijas un Āfrikas, tai sacenšoties par lielākā zinātņu centra statusu ar Bagdādi. Monarhu paraugam sekoja aristokrātija, kļūstot par mākslinieku un litarātu mecenātiem. Uzplauka literatūra, mūzika, arhitektūra, tiesības. Tikai pašā Kordovā tai laikā bija vairāk nekā 500 000 iedzīvotāju un 100 000 ēku. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju bija kristieši, tiesību ziņā pielīdzināti musulmaņiem. Valdošo eliti veidoja mauru un islamu pieņēmušo (ar. muvalladi, sp. renegados) vai piederību kristietībai saglabājušu (t.s. mozarābi - no ar. mustarab - "kļuvis par brāli") vestgotu aristokrātija. Kā uz vietu, kur valda reliģiju brīvība, uz Kordovu pārcēlās arī liels skaits ebreju, veidojot plašas kopienas. Ēnas puses šai politikai bija valsts militārā potenciāla mazināšanās un politiskās intrigas (laikā no 1009. līdz 1031. gadam viens otru tronī nomainīja 6 kalifi, no kuriem nevienam nebija reālas varas). 1031. gadā pēdējo kalifu Hišamu III gāza no troņa valstī iebrukušie berberi un valsts beidza pastāvēt, atkal sašķeļoties daudzos emirātos.

Kordovas emīri (756.-929.)

  • Abd ar-Rahmans I, valda 756.-788. g.
  • Hišams I (Abu-l-Valids Hišam ibn Abd ar-Rahman), valda 788.-796. g.
  • Hakams I (al-Muzafar Abu-l-As Hakam ibn Hišam), valda 796.-822. g.
  • Abd ar-Rahmans II (an-Nasir Abu Mutarif Abd ar-Rahman ibn Hakam), valda 822.-852. g.
  • Muhamads I (Abu Abdallahs Muhamads ibn Abd ar-Rahmans), valda 852.-886. g.
  • al-Munzirs (Abu-l-Hakam Munzir ibn Muhamad), valda 886.-888. g.
  • Abdallahs (Abu Muhamad Abdallah ibn Muhamad), valda 888.-912. g.

Literatūra

  • Ulrich Haarmann (Hrsg.). Geschichte der Arabischen Welt. - 4. Auflage, C.H. Beck, München, 2004, ISBN 3-406-47486-1
  • Arnold Hottinger. Die Mauren. Arabische Kultur in Spanien. - Reprint der 3. Auflage, Wilhelm Fink Verlag, München, 2005, ISBN 3-7705-3075-6
  • Крачковский И. Ю., Арабская культура в Испании. - Москва-Ленинград, 1937
  • Леви-Провансаль Э., Арабская культура в Испании. - Москва, 1967
  • Codera F., Estudios críticos de historia árabe-espaňola. [v. 1—3] - Saragosse, 1903-17
  • Gonzáles Palencia A., Historia de la Espana musulmana. 4 ed., Barcelona-B.Aires, 1940

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kordovas_kalifāts&oldid=3723"