Atšķirības starp "Sigismunda Augusta privilēģija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sigismunda Augusta privilēģija''' (''Privilegium Sigismundi Augusti'') - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas [[karalis]] un Lietuvas [[lielkņazs]] Sigismunds II Augusts bija paredzējis [[Livonija]]s [[muižniecība]]i civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti [[Padošanās līgumi|Padošanās līgumos]], t.i. garantētas [[Kurzemes bruņniecība]]s tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (''deutsche Obrigkeit''). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.<ref>Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - teksts | + | '''Sigismunda Augusta privilēģija''' (''Privilegium Sigismundi Augusti'') - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas [[karalis]] un Lietuvas [[lielkņazs]] Sigismunds II Augusts bija paredzējis [[Livonija]]s [[muižniecība]]i civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti [[Padošanās līgumi|Padošanās līgumos]], t.i. garantētas [[Kurzemes bruņniecība]]s tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (''deutsche Obrigkeit''). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.<ref>Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - vispārpieņemtais teksts nāk no Codex diplomaticus regni Poloniae et magni ducatus Litvaniae. // Tomus V, Quo ut universae Livoniae ita speciatim Curlandiae et Semigalliae Ducatuum res continentur. / hrsg. Von Matthias Dogiel - Wilna, 1759</ref> Privilēģijās bija paredzēta [[Evanģēliski Luteriskā Baznīca|luterāņu]] baznīcu uzturēšana, muižnieku atbrīvošana no nodokļiem, zemnieku [[klaušas|klaušu]] darba izmantošanas tiesības, tiesības atprasīt no muižas aizbēgušos zemniekus, tiesības ieņemt valsts amatus, pilsētu tirgotāju rīcības brīvības ierobežojumi u.c. privilēģijas. Ne Sigismunda Augusta pēctecis Polijas-Lietuvas tronī Stefans Batorijs, ne vēlāk Zviedrijas karaļi (kas vēlāk valdīja Vidzemē) šo privilēģiju netika apstiprinājuši.<ref>Stefans Batorijs 1582. gadā atsacījās apstiprināt livoniešu atvesto privilēģijas tekstu, bet Sigismunds III Vāsa pat pavēlēja tekstu izņemt no Hitreja grāmatas atkārtotā izdevuma.</ref> Privilēģijas oriģināls nav saglabājies - kas ļāva tās eksistenci apšaubīt,<ref>Ir divas pamatversijas: 1) zināmais privilēģijas teksts ir Livonijas ordeņa bruņniecības iesniegts projekts (par ko liecina lūguma veida valoda dokumentā), ko karalis nekad tā arī nav apstiprinājis; 2) privilēģija ir gadu pēc Padošanās līgumiem izstrādāts teksts, kuru Nikolajs Radzivils Melnais 1562. gadā atvedis uz bijušo Livoniju, taču vairs nebija adresāta, kam to pasniegt - daļa bruņniecības piederēja pie Pārdaugavas, daļa pie Kurzemes hercogistes, un teksts meratificēts aizvests atpakaļ un pazudis kancelejās.</ref> - taču Kurzemes hercogistē Sigismunda Augusta privilēģijas likumība netika apšaubīta. Kad Vidzemes bruņiecība pakļāvās Krievijas caram Pēterim I, kurš bija ar mieru privilēģiju apstiprināt, varēja uzrādīt tikai publicētu kļūdainu privilēģijas norakstu Dāvida Hitreja (''Chyträus'', 1530.-1600.) 1593. gadā Rostokā izdotajā grāmatā "Chronicon Saxoniae ab a. 1500 ad a. 1595". |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 21. augusts, plkst. 13.42
Sigismunda Augusta privilēģija (Privilegium Sigismundi Augusti) - 1561. gada 28. novembrī publicēts likumprojekts, ko Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts bija paredzējis Livonijas muižniecībai civilo un juridisko attiecību papildus reglamentizācijai, kurā tika vēlreiz tika apstiprināti pamatprincipi, kas jau bija formulēti Padošanās līgumos, t.i. garantētas Kurzemes bruņniecības tiesības, brīvības un privilēģijas, vācu tiesības un kundzība (deutsche Obrigkeit). Dokumentu lielā mērā veidoja karaļa solījumi attiecībā uz valdošo aprindu privilēģiju saglabāšanu un palielināšanu pēc kara beigām.[1] Privilēģijās bija paredzēta luterāņu baznīcu uzturēšana, muižnieku atbrīvošana no nodokļiem, zemnieku klaušu darba izmantošanas tiesības, tiesības atprasīt no muižas aizbēgušos zemniekus, tiesības ieņemt valsts amatus, pilsētu tirgotāju rīcības brīvības ierobežojumi u.c. privilēģijas. Ne Sigismunda Augusta pēctecis Polijas-Lietuvas tronī Stefans Batorijs, ne vēlāk Zviedrijas karaļi (kas vēlāk valdīja Vidzemē) šo privilēģiju netika apstiprinājuši.[2] Privilēģijas oriģināls nav saglabājies - kas ļāva tās eksistenci apšaubīt,[3] - taču Kurzemes hercogistē Sigismunda Augusta privilēģijas likumība netika apšaubīta. Kad Vidzemes bruņiecība pakļāvās Krievijas caram Pēterim I, kurš bija ar mieru privilēģiju apstiprināt, varēja uzrādīt tikai publicētu kļūdainu privilēģijas norakstu Dāvida Hitreja (Chyträus, 1530.-1600.) 1593. gadā Rostokā izdotajā grāmatā "Chronicon Saxoniae ab a. 1500 ad a. 1595".
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Ne dokumenta oriģināla, ne apstiprināta noraksta nekur nav - vispārpieņemtais teksts nāk no Codex diplomaticus regni Poloniae et magni ducatus Litvaniae. // Tomus V, Quo ut universae Livoniae ita speciatim Curlandiae et Semigalliae Ducatuum res continentur. / hrsg. Von Matthias Dogiel - Wilna, 1759
- ↑ Stefans Batorijs 1582. gadā atsacījās apstiprināt livoniešu atvesto privilēģijas tekstu, bet Sigismunds III Vāsa pat pavēlēja tekstu izņemt no Hitreja grāmatas atkārtotā izdevuma.
- ↑ Ir divas pamatversijas: 1) zināmais privilēģijas teksts ir Livonijas ordeņa bruņniecības iesniegts projekts (par ko liecina lūguma veida valoda dokumentā), ko karalis nekad tā arī nav apstiprinājis; 2) privilēģija ir gadu pēc Padošanās līgumiem izstrādāts teksts, kuru Nikolajs Radzivils Melnais 1562. gadā atvedis uz bijušo Livoniju, taču vairs nebija adresāta, kam to pasniegt - daļa bruņniecības piederēja pie Pārdaugavas, daļa pie Kurzemes hercogistes, un teksts meratificēts aizvests atpakaļ un pazudis kancelejās.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 640. f., 3. apr., 625. l.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 16. lpp.
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 95.-96. lpp.
- Kurland. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Dokumente zur Verfassungsgeschichte 1661 – 1795. / hrsg.von Erwin Oberländer und Volker Keller. - Paderborn, 2008
