Atšķirības starp "Bulak-Balahoviča vienība" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas arijai un kļuva par [[Ziemeļlatvijas partizānu pulks|Ziemeļlatvijas partizānu pulka]] komandieri, Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, u.c. | Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas arijai un kļuva par [[Ziemeļlatvijas partizānu pulks|Ziemeļlatvijas partizānu pulka]] komandieri, Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, u.c. | ||
| + | |||
| + | === === | ||
| + | <center><gallery> | ||
| + | Attēls:Bulak_Pskov_1919.jpg|Pleskavā, 1919. gada vasara | ||
| + | </gallery></center> | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 5. novembris, plkst. 08.16
Bulaka-Balahoviča vienība (kr. отряд Булак-Балаховича) - Krievijas Tautas brīvprātīgo armijas vienība, kuras komandieris bija ģenerālis S.Bulak-Balahovičs. 18.02.1920. vienībā bija 884 karavīri (pēc etniskā sadalījuma: 41% krievi, 23% ukraiņi, 21% baltkrievi, 8% poļi, 4% zviedri un somi, 3% latvieši un igauņi) un 110 zirgi.
Pēc cīņām pret Sarkano armiju Ziemeļkrievijā un Igaunijā, 1920. gada sākumā vienība atkāpās uz Alūksni (saskaņā ar ar 31.12.1919. Igaunijas un Padomju Krievijas pamieru, Igaunijas teritorijā nedrīkstēja atrasties citu valstu karaspēka daļas). Igaunija bija pārtraukusi vienības apgādi ar pārtiku, pieprasot tās izformēšanu. Lai kā uzturētu sevi, vienība uz vairākiem mēnešiem pārgāja Latvijas armijas pakļautībā, piedaloties Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē Latgales divīzijas kreisajā spārnā (~10 km garš frontes sektors). Tā kā ar Latvijas Pagaidu valdību nesanāca vienoties par vienības statusu, apgādi un pakļautību militārā ziņā, vienības komandieris vienojās ar Polijas armijas vadību, ka pāriet Polijas dienestā.
Sākotnēji vienības sastāvā bija visai daudz etnisko latviešu, kuri vēlāk pārgāja Latvijas armijas dienestā, piemēram, 06.12.1918. Pagaidu valdības dienestā stājās inženierdaļu poručiks A.Aparnieks, kurš vadīja diversantu vienības ienaidnieka aizmugurē (10.05.1919. viņš ar 30 jātniekiem pievienojās Ziemeļlatvijas arijai un kļuva par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri, Ziemeļlatvijas armijā 1919. gada 1. aprīlī Tērbatā iestājās 40 kavalēristi horunžija A.Lejnieka vadībā, u.c.
Pleskavā, 1919. gada vasara
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 92. lpp.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
