Atšķirības starp "Lēvings Aleksandrs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Aleksandrs Lēvings''' (''Alexander Lui Toivo Löfving'', 1894.-1975.), ari '''Lefvings''' - virsnieks. | '''Aleksandrs Lēvings''' (''Alexander Lui Toivo Löfving'', 1894.-1975.), ari '''Lefvings''' - virsnieks. | ||
| − | Dzimis 1894. gada 17. maijā Goldingenā (mūsd. Kuldīga). Absolvējis pilsētas ģimnāziju. Brīvi pārvaldīja zviedru (dzimtā valoda), vācu, latviešu, krievu, angļu un poļu valodas. 1914. gada augustā iestājies Viļņas karaskolā, septembrī pārcelts uz Nikolaja kavalērijas skolu Petrogradā, kuru absolvēja 1915. gada februārī. Kā [[praporščiks]] dienēja 2. Petrogradas kavalērijas robežsargu divīzijā. [[Poručiks]], [[sotņa]]s un robežsardzes iecirkņa priekšnieks. [[Poručiks]]. 1918. gadā, armijai izjūkot, demobilizēts. | + | Dzimis 1894. gada 17. maijā Goldingenā (mūsd. Kuldīga). Absolvējis pilsētas ģimnāziju. Brīvi pārvaldīja zviedru (dzimtā valoda), vācu, latviešu, krievu, angļu un poļu valodas. 1914. gada augustā iestājies Viļņas karaskolā, septembrī pārcelts uz Nikolaja kavalērijas skolu (''Николаевское кавалерийское училище'') Petrogradā, kuru absolvēja 1915. gada februārī kā [[kornets]]. Kā [[praporščiks]] dienēja 2. Petrogradas kavalērijas robežsargu divīzijā. [[Poručiks]], [[sotņa]]s un robežsardzes iecirkņa priekšnieks. [[Poručiks]]. 1918. gadā, armijai izjūkot, demobilizēts. |
1918. gada 28. novembrī iestājās [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. landesvērā), ieskaitīts Tukuma kavalērijas vienībā (kom. G.Baumanis) kā 1. vada komandieris. No 1919. gada 15. janvāra [[Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība]]s sastāvā kā 1. vada (30 jātnieki) komandieris. 24.01. devās uz fronti, kur karoja [[Kalpaka bataljons|Atsevišķā latviešu bataljona]] sastāvā. No 12.03. jātnieku izlūku vienības komandieris. Ar apsardzības ministra pavēli iecelts par karalauka tiesas locekli Tukuma komandantūrā. Tur nonācis konfliktā ar Vācijas armijas pārstāvjiem, 16.04. arestēts, bet 24.04. atbrīvots un turpināja pildīt savus pienākumus. No 15. maija [[Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku divizions|Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona]] komandieris, [[ritmeistars]]. Pēc diviziona izformēšanas, 06.09. pārcelts dienēt uz [[Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]], kur 29.10. saformēja diversantu-izlūku eskadronu. [[Bermontiāde]]s laikā piedalījās Liepājas aizstāvēšanā un Lejaskurzemes atbrīvošanā. Pēc eskadrona izformēšanas 5. decembrī, pārcelts uz Virspavēlnieka štāba inspekcijas daļu. Atvaļināts no aktīvā dienesta 1920. gada 1. maijā. | 1918. gada 28. novembrī iestājās [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. landesvērā), ieskaitīts Tukuma kavalērijas vienībā (kom. G.Baumanis) kā 1. vada komandieris. No 1919. gada 15. janvāra [[Artuma-Hartmaņa jātnieku vienība]]s sastāvā kā 1. vada (30 jātnieki) komandieris. 24.01. devās uz fronti, kur karoja [[Kalpaka bataljons|Atsevišķā latviešu bataljona]] sastāvā. No 12.03. jātnieku izlūku vienības komandieris. Ar apsardzības ministra pavēli iecelts par karalauka tiesas locekli Tukuma komandantūrā. Tur nonācis konfliktā ar Vācijas armijas pārstāvjiem, 16.04. arestēts, bet 24.04. atbrīvots un turpināja pildīt savus pienākumus. No 15. maija [[Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku divizions|Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona]] komandieris, [[ritmeistars]]. Pēc diviziona izformēšanas, 06.09. pārcelts dienēt uz [[Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]], kur 29.10. saformēja diversantu-izlūku eskadronu. [[Bermontiāde]]s laikā piedalījās Liepājas aizstāvēšanā un Lejaskurzemes atbrīvošanā. Pēc eskadrona izformēšanas 5. decembrī, pārcelts uz Virspavēlnieka štāba inspekcijas daļu. Atvaļināts no aktīvā dienesta 1920. gada 1. maijā. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. marts, plkst. 12.21
Aleksandrs Lēvings (Alexander Lui Toivo Löfving, 1894.-1975.), ari Lefvings - virsnieks.
Dzimis 1894. gada 17. maijā Goldingenā (mūsd. Kuldīga). Absolvējis pilsētas ģimnāziju. Brīvi pārvaldīja zviedru (dzimtā valoda), vācu, latviešu, krievu, angļu un poļu valodas. 1914. gada augustā iestājies Viļņas karaskolā, septembrī pārcelts uz Nikolaja kavalērijas skolu (Николаевское кавалерийское училище) Petrogradā, kuru absolvēja 1915. gada februārī kā kornets. Kā praporščiks dienēja 2. Petrogradas kavalērijas robežsargu divīzijā. Poručiks, sotņas un robežsardzes iecirkņa priekšnieks. Poručiks. 1918. gadā, armijai izjūkot, demobilizēts.
1918. gada 28. novembrī iestājās Latvijas zemessardzē (t.s. landesvērā), ieskaitīts Tukuma kavalērijas vienībā (kom. G.Baumanis) kā 1. vada komandieris. No 1919. gada 15. janvāra Artuma-Hartmaņa jātnieku vienības sastāvā kā 1. vada (30 jātnieki) komandieris. 24.01. devās uz fronti, kur karoja Atsevišķā latviešu bataljona sastāvā. No 12.03. jātnieku izlūku vienības komandieris. Ar apsardzības ministra pavēli iecelts par karalauka tiesas locekli Tukuma komandantūrā. Tur nonācis konfliktā ar Vācijas armijas pārstāvjiem, 16.04. arestēts, bet 24.04. atbrīvots un turpināja pildīt savus pienākumus. No 15. maija Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona komandieris, ritmeistars. Pēc diviziona izformēšanas, 06.09. pārcelts dienēt uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku, kur 29.10. saformēja diversantu-izlūku eskadronu. Bermontiādes laikā piedalījās Liepājas aizstāvēšanā un Lejaskurzemes atbrīvošanā. Pēc eskadrona izformēšanas 5. decembrī, pārcelts uz Virspavēlnieka štāba inspekcijas daļu. Atvaļināts no aktīvā dienesta 1920. gada 1. maijā.
Laikā no 1920. gada 4. maija līdz 1921. gada 21. maijam bija Latvijas militārā atašeja palīgs un atašeja v.i. Polijā. Vairākkārt ceļojis pa Āfriku. No 1932. gada 8. augusta Ilūkstes robežapsardzības apgabala 1. rajona robežuzraugs. No 01.06.1934. Liepājas-Aizputes robežapsardzības apgādes dienestā (atvaļināts 24.02.1935. veselības dēļ). 1939. gada 25.septembrī sācis darbu Apgādes pārvaldē, pēc tam vada komandieris Jātnieku pulkā. No 1940. gada 5. februāra Armijas štāba bibliotēkas pārzinis.
1941. gadā izceļoja no Latvijas. Dienējis vērmahtā kā kā sevišķu uzdevumu virsnieks Melnās jūras flotē. No 1943. gada sakaru virsnieks latviešu leģionā. Kara beigas sagaidīja Vācijā. Mūža nogali pavadīja veco ļaužu pansionātā Delmenhorstā, kur miris 1975. gada 10. februārī.
Apbalvojumi:
- Sv. Vladimira ordenis, IV šķira
- Sv. Annas ordenis, IV šķira
- Sv. Staņislava ordenis, III šķira
- Lāčplēša Kara ordenis (par kauju pie Carnikavas muižas 24.05.1919.)
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 369. lpp. ISBN 9984-00-395-7
