Atšķirības starp "Tautiskums" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautībnieki''' (vc. ''Volkskundler'', an. ''Lettophiles or ethnicists'', kr. ''народовцы'') - nosacīts apzīmējums latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] (nacionālā romantisma) kustībai XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešiem]] pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju - Fridrihs Veinbergs, Ernests Blanks u.c. -, nosacīts centrs bija Rīgas Latviešu biedrība. Uzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, tradīciju apzināšanu un saglabāšanu, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gadu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem, apelējot pēc tradicionālā dzīvesveida, bija pret sieviešu emancipāciju u.c. sabiedrības modernizācijas tendencēm, un [[Krievijas impērija]]s varai paužot maksimālu lojalitāti. Piemēram, [[Māters Juris|J.Māters]] aicināja: "Mēs nevaram būt valsts valstī, tāpēc jāmācās krievu valoda. (..) Baltijas guberņa pieder pie Krievijas kā kura katra guberņa, un mūsu pavalstnieku pienākums spiež mūs tuvoties krievu tautai." 1878. gadā, kad tika apspriesti projekti par [[Landtāgs|landtāga]] reformēšanu, Māters prasīja ievest krievu [[zemste]]s, apgalvodams, ka: "Latvieši nekad nekops citādu garu nekā valdība vēlas, nekā tas tiek kopts visā Krievijā."<ref>Švābe A. Latvijas Vēsture 1800 – 1914. – Daugava: Upsala, 1962., 511. lpp.</ref> No šīm pozīcijām ''tautībnieki'' presē centās aktīvi apkarot [[Jaunā strāva|jaunstrāvniekus]], kurus uztvēra kā galvenos ideoloģiskos pretiniekus. Spēcīgu harismātisku līderu kustībai nebija. XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, ''tautiskuma'' ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot [[Pilsonība|pilsonisko]] aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.
+
'''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautībnieki''' (vc. ''Volkskundler'', an. ''Lettophiles or ethnicists'', kr. ''народовцы'') - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] (nacionālā romantisma) kustības XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē apzīmējums, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešu]] pirms un latviešu politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju - [[Veinbergs Fricis|Fr.Veinbergs]], Ernests Blanks u.c. -, centrs bija [[Rīgas Latviešu biedrība]]. Uzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, tradīciju apzināšanu un saglabāšanu, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gadu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem, apelējot pēc tradicionālā dzīvesveida. Tradicionāli bija pret sieviešu emancipāciju u.c. sabiedrības modernizācijas tendencēm, paužot [[Krievijas impērija]]s varai maksimālu lojalitāti. Piemēram, [[Māters Juris|J.Māters]] aicināja: "Mēs nevaram būt valsts valstī, tāpēc jāmācās krievu valoda. (..) Baltijas guberņa pieder pie Krievijas kā kura katra guberņa, un mūsu pavalstnieku pienākums spiež mūs tuvoties krievu tautai." 1878. gadā, kad tika apspriesti projekti par [[Landtāgs|landtāga]] reformēšanu, Māters prasīja ievest krievu [[zemste]]s, apgalvodams, ka: "Latvieši nekad nekops citādu garu nekā valdība vēlas, nekā tas tiek kopts visā Krievijā."<ref>Švābe A. Latvijas Vēsture 1800 – 1914. – Daugava: Upsala, 1962., 511. lpp.</ref> No šīm pozīcijām ''tautībnieki'' presē centās aktīvi apkarot [[Jaunā strāva|jaunstrāvniekus]], kurus uztvēra kā galvenos ideoloģiskos pretiniekus. Spēcīgu harismātisku līderu kustībai nebija. XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, ''tautiskuma'' ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot latviešu [[Pilsonība|pilsonisko]] aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====

Pašreizējā versija, 2013. gada 21. marts, plkst. 20.42

Tautiskums, tautiskā kustība, tautībnieki (vc. Volkskundler, an. Lettophiles or ethnicists, kr. народовцы) - latviešu nacionālisma (nacionālā romantisma) kustības XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē apzīmējums, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām jaunlatviešu pirms un latviešu politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju - Fr.Veinbergs, Ernests Blanks u.c. -, centrs bija Rīgas Latviešu biedrība. Uzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, tradīciju apzināšanu un saglabāšanu, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gadu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem, apelējot pēc tradicionālā dzīvesveida. Tradicionāli bija pret sieviešu emancipāciju u.c. sabiedrības modernizācijas tendencēm, paužot Krievijas impērijas varai maksimālu lojalitāti. Piemēram, J.Māters aicināja: "Mēs nevaram būt valsts valstī, tāpēc jāmācās krievu valoda. (..) Baltijas guberņa pieder pie Krievijas kā kura katra guberņa, un mūsu pavalstnieku pienākums spiež mūs tuvoties krievu tautai." 1878. gadā, kad tika apspriesti projekti par landtāga reformēšanu, Māters prasīja ievest krievu zemstes, apgalvodams, ka: "Latvieši nekad nekops citādu garu nekā valdība vēlas, nekā tas tiek kopts visā Krievijā."[1] No šīm pozīcijām tautībnieki presē centās aktīvi apkarot jaunstrāvniekus, kurus uztvēra kā galvenos ideoloģiskos pretiniekus. Spēcīgu harismātisku līderu kustībai nebija. XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, tautiskuma ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot latviešu pilsonisko aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Švābe A. Latvijas Vēsture 1800 – 1914. – Daugava: Upsala, 1962., 511. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • "Tauta" un "tautiskums" J. Raiņa lugā "Pusideālists". // Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1981. gadam / galv. red. Velta Rūķe-Draviņa - RAF: Rīga, 1980. - 168 lpp.
  • Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. I daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2005., 532 lpp. ISBN 9984-15-765-2
  • Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. II daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2006., 352 lpp. ISBN 9984157792
  • Jaunā strāva. // Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000., 474.-492. lpp.
  • Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp.
  • Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp.
  • Ernests Blanks. Latvju tautiskā kustība. - Zvaigzne: Rīga, 1994. - 302 lpp.
  • Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Tautiskums&oldid=43589"