Atšķirības starp "Vunta tautu psiholoģijas teorija" versijām

Pašreizējā versija, 2013. gada 13. maijs, plkst. 08.08

Tautu psiholoģijas teorija - vācu psihologa, fiziologa, filozofa un valodnieka V.Vunta (W.Wundt, 1832.-1920.) izveidota teorija par individuālās psiholoģijas un tautu psiholoģijas savstarpējo saikņu principiem, etniskās psiholoģijas izpētes priekšmetu un procedūru.

. Savas zinātniskās karjeras sākumā V.Vunts izvirzīja fizioloģiskās psiholoģijas programmu un tās galvenās atziņas realizēja 1879. gadā Leipcigas Universitātē viņa paša atklātajā pirmajā psiholoģijas laboratorijā. Ņemot vērā tā laika tradīcijas, kuras nosacīja, ka laboratorijas apstākļos var izpētīt tikai «zemākos» psihiskos procesus, tika organizēti sajūtu, reakcijas laika, asociatīvo sakaru, uzmanības, cilvēka vienkāršāko jūtu pētījumi. «Augstākos» psihiskos procesus, pēc tā laika zinātnieku priekšstatiem, laboratorijas apstākļos eksperimentāli izpētīt nav iespējams.

Šāds viedoklis pamudināja V.Vuntu izstrādāt programmu augstāko psihisko procesu - domāšanas, runas, vērtību, gribas un citu - izpētei. No 1900. līdz 1920. gadam viņš teorētiski pamatoja sociālās psiholoģijas programmu - «Tautu psiholoģija». Analizējot jautājumu par atsevišķas «personības kā progresa radītājas» lomu, zinātnieks uzsver, ka jau pirmatnējā mitoloģijā ir izveidots «cilvēces glābēja» tēls, kurš cilvēkiem izgudrojis uguni, ieročus un darba rīkus, izdomājis reliģiozās ceremonijas un kultu. V.Vunts parāda, ka agrīnajos ķīniešu filozofiskajos uzskatos prevalē varoņa, radītāja personība, no kuriem viens izgudroja valodu, otrs - rakstību, trešais - zemkopību. Antīkās pasaules vēlākajā posmā vērojams akcentu - viena cilvēka - varoņa - nozīmīgums un izraudzītās tautas nozīmīgums - sajaukums. V.Vunts analizē Izraēlas, Ēģiptes un Babilonijas lomu reliģijas, mākslas un zinātnes izveidošanā. Analizējot viduslaiku uzskatus, tieši Hobsa biedrības individuālistisko teoriju, vēlākos M.Lacarusa (M.Lazarus) un Hēgeļa (G.F.Hegel) darbus psiholoģijā, V.Vunts secina, ka cilvēces sabiedrības vēstures pamatposms bijis nevis atsevišķs cilvēks, bet gan cilvēku kopa. Savā darbā «Tautu psiholoģijas problēmas» viņš raksta: «No ģints, no radinieku loka pakāpeniskas individualizācijas ceļā izdalās patstāvīga personība pretēji racionālās izglītošanas hipotēzēm, atbilstoši kurām īpatņi daļēji vajadzību žņaugos, daļēji pārdomu ceļā apvienojas sabiedrībā.» Sabiedrības kā cilvēces sākotnējās filoģenēzes atzīšana noveda V. Vuntu pie «tautas dvēseles» jēdziena izdalīšanas. Savukārt atsevišķa cilvēka individuālā dvēsele šajā gadījumā ir sekundāra. Tādēļ īstenībā tautu psiholoģija attiecībā pret individuālo, vispārīgo psiholoģiju ir primāra, bet starp individuālo psiholoģiju un tautu psiholoģiju pastāv sakarība - vispār nav tādu faktu tautu psiholoģijas jomā, kuri tajā pašā laikā nebūtu arī individuālās psiholoģijas fakti. Apgalvodams, ka individuālā psiholoģija eksperimentāli nosaka atsevišķas dvēseles likumu, V.Vunts loģiski turpina: tautu psiholoģijai jānosaka tautu dvēseles likumi.

Pētījumu organizēšana abos gadījumos būs atšķirīga. Individuālo dvēseli var izpētīt uz psihofizioloģisko eksperimentu izmantošanas pamata, toties «tautas dvēseli» - uz valodas, mītu, paradumu, tiesību un citu attīstības likumu pētījumu pamata. Te par svarīgāko metodi var kļūt filoloģiskās izpētes metode. Analizējot šīs metodes specifiku, kura dod iespēju izzināt cilvēku augstākās psihiskās funkcijas, kas identiskas viengabalainai «tautas dvēselei», V.Vunts nonāk pie secinājuma: valoda bieži vien ir individuālo vārdu summa. Šis viedoklis radās tādēļ, ka dominē pieņēmums - visa sākumā eksistējis atsevišķi dzīvojošs cilvēks. Pirmoreiz sastapdamies ar saviem tuvajiem, viņš izgudrojis valodu. Tieši tāpat iztēlots mīts. Mīts - nezināma vēstītāja vēstījums un teiksmu summa. Lai nodrošinātu savu drošību, šis atsevišķais cilvēks pēc vienošanās ar citiem ļaudīm izveidojis valdi un tiesības, iedibinājis reliģisko kultu. Šādi priekšstati uzreiz orientē psihologu izpētīt individuālo cilvēku, nevis sabiedriskās dzīves vispārīgo, viengabalaino fenomenu. No otras puses, V.Vunts nepiekrīt tam, ka filoloģiskā metode ir tikai filoloģiskās interpretācijas būtība, kā cilvēka refleksija, kā tās izskaidrošana, ko teksta autors gribējis paust lasītājiem. Šajā gadījumā zinātnieks uzsver: «Aiz kokiem mežu neredz.» Speciālists, kurš filoloģiskās pētīšanas metodi izprot tikai šādā veidā, ir pārņemts ar «atsevišķa koka pētīšanu un vispār nepamana, ka ir mežā». Tāda literāro darbu filoloģiskās izpētes procedūras satura mehāniska pārnešana uz citiem «cilvēciskās dvēseles veidojumiem», kā teiksmas, mīti, paradumi un, beidzot, pati valoda, var būt tikai individuālistiska metode. Pārvarot šīs šaurās vietas filoloģiskās izpētes metodes pielietošanā, V.Vunts uzsver nepieciešamību izpētīt vienotas cilvēku kopības sabiedriskās dzīves, «tautas dvēseles» vēsturiski viengabalainos fenomenus un likumus. Ar zinātnieka izvirzītajiem viedokļiem saprotama akcenta pārnešana no atsevišķa cilvēka izpētes uz cilvēku nacionālās kopas izpēti. «Tautas dvēsele» kā vienots veidojums izpaudīs katra kopas locekļa personības īpatnības. Tādējādi tiek apstiprināta sociālās psiholoģijas prioritāte attiecībā pret individuālo psiholoģiju. Tāpat tiek apstiprināta sociālpsiholoģiskās izpētes metodes specifika un tās prioritāte salīdzinājumā ar laboratorijas psihofizioloģisko metodi.

Galvenais grupas kā viengabalainas klasifikācijas kritērijs ir nacionālie raksturojumi - valoda, mīti, tēli, paradumi, normas, tiesības utt.

Literatūra par šo tēmu

• V.Vunta «Tautu psiholoģija» // Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Teorētiskie pamati. (Eksperimentāls mācību līdzeklis) - Izglītības soļi: Rīga, 2002., 234.-235. lpp. ISBN 9984-712-33-8