Atšķirības starp "Sefardi" versijām
m |
m |
||
| (10 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:sefardi_map.jpg|right|thumb|250px|sefardu migrācijas virzieni]] | [[Attēls:sefardi_map.jpg|right|thumb|250px|sefardu migrācijas virzieni]] | ||
| − | '''Sefardi''' (''sephardim'') - subetnoss, Pireneju pussalas (''Sfarad'') ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ''ladino | + | '''Sefardi''' (''sephardim'') - [[Ebreji|ebreju]] subetnoss, Pireneju pussalas (''Sfarad'') ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ''ladino''). |
| − | Kaut pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., par ''sefardu'' ģenēzes sākumu jāuzskata VII gs, kad 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots [[Zimmi|zimmu]] statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma [[Talmuds|Babilonas Talmudu]]. X gs. Pireneju pussala bija izveidojusies par svarīgāko ebreju civilizācijas centru, kurā to saimnieciskā darbība, kultūra un zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojot no perifērijas atšķirīgu sabiedrību. Izglītotā elite visai harmoniski apvienoja reliģisko un laicīgo dzīvi, kas lielā mērā ietekmēja tālāko ''sefardu'' mentalitātes ģenēzi. | + | Kaut pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., par ''sefardu'' ģenēzes sākumu jāuzskata VII gs, kad 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots [[Zimmi|zimmu]] statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma [[Talmuds|Babilonas Talmudu]]. X gs. Pireneju pussala bija izveidojusies par svarīgāko ebreju civilizācijas centru, kurā to saimnieciskā darbība, kultūra un zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojot no perifērijas atšķirīgu sabiedrību. Izglītotā elite visai harmoniski apvienoja reliģisko un laicīgo dzīvi, kas lielā mērā ietekmēja tālāko ''sefardu'' mentalitātes ģenēzi. Par spīti ortodoksālo reliģijas autoritāšu - Nahmanīda, Jonas ben Abrahama Herondi u.c. - pretestībai, liela ietekme ''sefardu'' intelektuālajā kultūrā bija [[Maimonids|Maimonīda]] mācībai, kuras pamatā pamatā bija jūdaisma teoloģijas un [[Aristotels|Aristoteļa]] mācības sintēze. Laika gaitā pilnveidojās un savas specifiskas iezīmes ieguva ebreju kopienu pašpārvalde, strauji attīstījās teoloģija, skolu tīkls, izveidots ebreju rakstība (t.s. ''Raši alfabēts'' jeb ''rabīnu alfabēts'') utt. Sarunvaloda, pēc tam arī literārā valoda bija jūdeosenspāņu (''judeoespañol''), kurai kā dialekti blakus pastāvēja jūdeosenportugāļu un jūdeokatalāņu valodas. Ap XII gs. Pireneju pussalas ''sefardiem'' bija izveidojušies aktīvi sakari ar ebreju kopienām citās pasaules malās, kas uz Pireneju pussalu pamatoti raudzījās kā uz ebreju intelektuālās un teoloģiskās domas centru. XIII-XV gs. galīgi nostiprinājās virkne ārēju pazīmju dzīvesveidā, ar ko ''sefardi'' atšķīrās no Austrumeiropas ebrejiem. Teoloģiski tas pirmkārt attiecās uz ''galaha'' traktējumu: ''sefardi'' drīkstēja ēst rīsu un zirņus ''Pasā'' laikā (jūdu Lieldienās), ēst olas kopā ar piena produktiem. Arī aizliegumu ēst sēžas nervu (''kašrut'') ''sefardi'' traktēja daudz brīvāk - nevis neēda dzīvnieka gurnu, bet tikai izgrieza nervu, pārējo lietojot pārtikā. ''Sefardi'' bija daudz iecietīgāki ticības jautājumos un nekādi nerepresēja tos, kas atsacījās no senču reliģijas, bet vēlāk atgriezās tajā. ''Sefardu'' teologi visai kategoriski nosodīja Austrumeiropas ebreju vidū plaši izplatīto ''kaparota'' rituālu, uzskatot to par pagānisku. Bija acīmredzamas atšķirības arī sinagogu iekārtojumā un liturģijā. Atšķīrās arī sadzīves paražu reglamentācija, piemēram, ''sefardiem'' nebija spēkā rabīna Geršoma ben Jehudas Meora ha-Golas aizliegums šķirt laulību pret sievas gribu un daudzsievības aizliegums, līdz ar to apņemt otru sievu ''sefardiem'' liedza tikai laicīgās varas likumi (bet, piemēram Aragonā daudzsievība ''sefardu'' vidū bija legāla). |
| − | XVI gs. izraidīti no Spānijas, ''sefardi'' | + | XVI gs. izraidīti no Spānijas, ''sefardi'' daļa kristījās (t.s. [[marani]]), bet lielākā daļa emigrēja, izveidojot savu kopienu tīklu Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Rietumeiropas lielākajos centros. Līdz 1493. gadam 120 000 ''sefardu'' pārcēlās uz Portugāli (kur 1497. gada pavasarī tika izdots likums par ebreju kristīšanu - tie devās tālāk), 50 000 pārcēlās uz Ziemeļāfriku. Laikā no 1500. līdz 1545. gadam ''sefardus'' izraidīja no Provansas, [[Neapoles karaliste]]s. Jaunās ''sefardu'' kopienas veidojās Fesā, Tanžerā, Alžīrā, Orānā, Aleksandrijā, Kairā, Damaskā, halebā, Stambulā, Izmirā, Edirnē, Sofijā, Dubrovnikos, Belgradā, Romā, Venēcijā u.c. XVI-XVII gs. mijā izveidojās ''sefardu'' kopienas Splitā, Sarajevā, Budapeštā, Krakovā, Antverpenē, Bordo, Baijonā, Parīzē, Ruānā, Amsterdamā, Hāgā, Roterdamā, Hamburgā, Glikštatē, Kopenhāgenā, Londonā. XVIII gs. - Vīnē (sāka arī atgriezties Pireneju pussalā). [[Palestīna|Palestīnā]] ''sefardi'' apmetās Jeruzalemē, Gazā, Aškelonā, Akonā, Tibērijā un Cfatā, izveidojot vairākumu [[Levante]]s ebreju vidū, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz citiem ebreju subetnosiem ([[aškenazi]], [[romanioti]], [[magribi]]), praktiski visur, pateicoties savai izglītībai un prasmēm, ātri ieņēma visai priviliģētu stāvokli, veidojot ebreju sabiedrības intelektuālo un finanšu eliti (tikai XIX gs. otrajā pusē ebreju saimnieciskajā dzīvē sāka dominēt aškenazi). XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā [[Izraēla]]s valstī pie ''sefardiem'' pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. [[Magribi|magribus]]), Kaukāzā un Tuvajos austrumos ([[Levante]]) dzīvojošos ebrejus, jo arī šīs grupas reliģiozajā dzīvē ievēro ''sefardu'' kanonu. |
| − | == | + | ==== LIteratūra par šo tēmu ==== |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | == LIteratūra par šo tēmu == | ||
* Ashtor Eliyahu. The Jews of Moslem Spain, Vol. 2 - Jewish Publication Society of America: Philadelphia, 1979 | * Ashtor Eliyahu. The Jews of Moslem Spain, Vol. 2 - Jewish Publication Society of America: Philadelphia, 1979 | ||
| 28. rindiņa: | 24. rindiņa: | ||
* Schlomo Svirsky, Devorah Bernstein, Karlheinz Schneider. Sefarden in Israel. Zur sozialen und politischen Situation der Jüdisch-Orientalischen Bevölkerung. // Deutsch-Israelischer Arbeitskreis für Frieden im Nahen Osten. - Hamburg, 1999, ISBN 3-925031-02-2 | * Schlomo Svirsky, Devorah Bernstein, Karlheinz Schneider. Sefarden in Israel. Zur sozialen und politischen Situation der Jüdisch-Orientalischen Bevölkerung. // Deutsch-Israelischer Arbeitskreis für Frieden im Nahen Osten. - Hamburg, 1999, ISBN 3-925031-02-2 | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.esefarad.com/ Noticias del Mundo Sefaradi] | * [http://www.esefarad.com/ Noticias del Mundo Sefaradi] | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 17. maijs, plkst. 08.46
Sefardi (sephardim) - ebreju subetnoss, Pireneju pussalas (Sfarad) ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ladino).
Kaut pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., par sefardu ģenēzes sākumu jāuzskata VII gs, kad 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots zimmu statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma Babilonas Talmudu. X gs. Pireneju pussala bija izveidojusies par svarīgāko ebreju civilizācijas centru, kurā to saimnieciskā darbība, kultūra un zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojot no perifērijas atšķirīgu sabiedrību. Izglītotā elite visai harmoniski apvienoja reliģisko un laicīgo dzīvi, kas lielā mērā ietekmēja tālāko sefardu mentalitātes ģenēzi. Par spīti ortodoksālo reliģijas autoritāšu - Nahmanīda, Jonas ben Abrahama Herondi u.c. - pretestībai, liela ietekme sefardu intelektuālajā kultūrā bija Maimonīda mācībai, kuras pamatā pamatā bija jūdaisma teoloģijas un Aristoteļa mācības sintēze. Laika gaitā pilnveidojās un savas specifiskas iezīmes ieguva ebreju kopienu pašpārvalde, strauji attīstījās teoloģija, skolu tīkls, izveidots ebreju rakstība (t.s. Raši alfabēts jeb rabīnu alfabēts) utt. Sarunvaloda, pēc tam arī literārā valoda bija jūdeosenspāņu (judeoespañol), kurai kā dialekti blakus pastāvēja jūdeosenportugāļu un jūdeokatalāņu valodas. Ap XII gs. Pireneju pussalas sefardiem bija izveidojušies aktīvi sakari ar ebreju kopienām citās pasaules malās, kas uz Pireneju pussalu pamatoti raudzījās kā uz ebreju intelektuālās un teoloģiskās domas centru. XIII-XV gs. galīgi nostiprinājās virkne ārēju pazīmju dzīvesveidā, ar ko sefardi atšķīrās no Austrumeiropas ebrejiem. Teoloģiski tas pirmkārt attiecās uz galaha traktējumu: sefardi drīkstēja ēst rīsu un zirņus Pasā laikā (jūdu Lieldienās), ēst olas kopā ar piena produktiem. Arī aizliegumu ēst sēžas nervu (kašrut) sefardi traktēja daudz brīvāk - nevis neēda dzīvnieka gurnu, bet tikai izgrieza nervu, pārējo lietojot pārtikā. Sefardi bija daudz iecietīgāki ticības jautājumos un nekādi nerepresēja tos, kas atsacījās no senču reliģijas, bet vēlāk atgriezās tajā. Sefardu teologi visai kategoriski nosodīja Austrumeiropas ebreju vidū plaši izplatīto kaparota rituālu, uzskatot to par pagānisku. Bija acīmredzamas atšķirības arī sinagogu iekārtojumā un liturģijā. Atšķīrās arī sadzīves paražu reglamentācija, piemēram, sefardiem nebija spēkā rabīna Geršoma ben Jehudas Meora ha-Golas aizliegums šķirt laulību pret sievas gribu un daudzsievības aizliegums, līdz ar to apņemt otru sievu sefardiem liedza tikai laicīgās varas likumi (bet, piemēram Aragonā daudzsievība sefardu vidū bija legāla).
XVI gs. izraidīti no Spānijas, sefardi daļa kristījās (t.s. marani), bet lielākā daļa emigrēja, izveidojot savu kopienu tīklu Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Rietumeiropas lielākajos centros. Līdz 1493. gadam 120 000 sefardu pārcēlās uz Portugāli (kur 1497. gada pavasarī tika izdots likums par ebreju kristīšanu - tie devās tālāk), 50 000 pārcēlās uz Ziemeļāfriku. Laikā no 1500. līdz 1545. gadam sefardus izraidīja no Provansas, Neapoles karalistes. Jaunās sefardu kopienas veidojās Fesā, Tanžerā, Alžīrā, Orānā, Aleksandrijā, Kairā, Damaskā, halebā, Stambulā, Izmirā, Edirnē, Sofijā, Dubrovnikos, Belgradā, Romā, Venēcijā u.c. XVI-XVII gs. mijā izveidojās sefardu kopienas Splitā, Sarajevā, Budapeštā, Krakovā, Antverpenē, Bordo, Baijonā, Parīzē, Ruānā, Amsterdamā, Hāgā, Roterdamā, Hamburgā, Glikštatē, Kopenhāgenā, Londonā. XVIII gs. - Vīnē (sāka arī atgriezties Pireneju pussalā). Palestīnā sefardi apmetās Jeruzalemē, Gazā, Aškelonā, Akonā, Tibērijā un Cfatā, izveidojot vairākumu Levantes ebreju vidū, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz citiem ebreju subetnosiem (aškenazi, romanioti, magribi), praktiski visur, pateicoties savai izglītībai un prasmēm, ātri ieņēma visai priviliģētu stāvokli, veidojot ebreju sabiedrības intelektuālo un finanšu eliti (tikai XIX gs. otrajā pusē ebreju saimnieciskajā dzīvē sāka dominēt aškenazi). XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā Izraēlas valstī pie sefardiem pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. magribus), Kaukāzā un Tuvajos austrumos (Levante) dzīvojošos ebrejus, jo arī šīs grupas reliģiozajā dzīvē ievēro sefardu kanonu.
LIteratūra par šo tēmu
- Ashtor Eliyahu. The Jews of Moslem Spain, Vol. 2 - Jewish Publication Society of America: Philadelphia, 1979
- Assis Yom Tov. The Jews of Spain: From Settlement to Expulsion. - The Hebrew University of Jerusalem: Jerusalem, 1988
- Baer Yitzhak. A History of the Jews of Christian Spain. 2 vols. - Jewish Publication Society of America, 1966
- Dan Joseph. The Epic of a Millennium: Judeo-Spanish Culture's Confrontation // Judaism Vol. 41, No. 2, Spring 1992
- Gampel Benjamin R. Jews, Christians, and Muslims in Medieval Iberia: Convivencia through the Eyes of Sephardic Jews. // Convivencia: Jews, Muslims, and Christians in Medieval Spain. /ed. Vivian B. Mann, Thomas F. Glick, and Jerrilynn D. Dodds - George Braziller Inc.: New York, 1992
- Kaplan Yosef. An Alternative Path to Modernity: The Sephardi Diaspora in Western Europe. - Brill Publishers, 2000. ISBN 9004117423
- Spain and the Jews: The Sephardi Experience 1492 and After. / Kedourie Elie ed. - Thames & Hudson, 1992
- Stillman Norman. Aspects of Jewish Life in Islamic Spain. // Aspects of Jewish Culture in the Middle Ages. / ed. Paul E. Szarmach - State University of New York Press: Albany, 1979
- Swetschinski Daniel. Reluctant Cosmopolitans: The Portuguese Jews of Seventeenth-Century Amsterdam. - Litmann Library of Jewish Civilization, 2000
- Georg Bossong. Die Sepharden. Geschichte und Kultur der spanischen Juden. - Beck: München, 2008, ISBN 978-3-406-56238-9
- Mein Vater war portugiesischer Jude... : Die sefardische Einwanderung nach Norddeutschland um 1600 und ihre Auswirkungen auf unsere Kultur. / Sabine Kruse, Bernt Engelmann (Hrsg.) - Steidl: Göttingen, 1992, ISBN 3-929076-11-X
- Die Sefarden in Hamburg. Zur Geschichte einer Minderheit; die Grabinschriften des Portugiesenfriedhofs an der Königstraße in Hamburg. Band 1. / Michael Studemund-Halévy (Hrsg.) - Buske: Hamburg, 1994, ISBN 3-87548-048-1
- Die Sefarden in Hamburg. Zur Geschichte einer Minderheit; die Grabinschriften des Portugiesenfriedhofs an der Königstraße in Hamburg. Band 2. / Michael Studemund-Halévy (Hrsg.) - Buske: Hamburg, 1997, ISBN 3-87548-099-6
- Schlomo Svirsky, Devorah Bernstein, Karlheinz Schneider. Sefarden in Israel. Zur sozialen und politischen Situation der Jüdisch-Orientalischen Bevölkerung. // Deutsch-Israelischer Arbeitskreis für Frieden im Nahen Osten. - Hamburg, 1999, ISBN 3-925031-02-2
Resursi internetā par šo tēmu
- Noticias del Mundo Sefaradi
- Institut Sepharade Europeen – E.S.I.
- Sephardic Studies and Culture
- Timeline : Sephardic Jewish History - Iberian Peninsula
- Daniel J. Elazar. The Special Character of Sephardi Tolerance
- Zolitor Jeff. The Jews of Sepharad.
