Atšķirības starp "Nacionālie partizāni Latvijā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Latvian_partisan_1946.jpg‎|right|thumb|300px|Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs]]
 
[[Attēls:Latvian_partisan_1946.jpg‎|right|thumb|300px|Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs]]
−
'''Latvijas nacionālie partizāni''' jeb '''mežabrāļi''' (an. ''Latvian national partisans'', kr. ''Латышские национальные партизаны, Лесные братья'') - bruņota [[Partizāni|partizānu]] kara pret [[PSRS]] [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas režīmu]] Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: bijušie [[Latviešu brīvprātīgo leģions|leģionāri]], kas negribēja padoties [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] daļām zinot, ka viņus gaida [[filtrācijas nometne]]s, dezertieri un tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, un kas īstenoja partizānu karu pret PSRS. [[LKP CK]] orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. <ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> 1953. gada [[LPSR]] iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. ''mežabrāļi'' (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/pec_kara.htm Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.]</ref>
+
'''Latvijas nacionālie partizāni''' jeb '''mežabrāļi''' (an. ''Latvian national partisans'', kr. ''Латышские национальные партизаны, Лесные братья'') - bruņota [[Partizāni|partizānu]] kara pret [[PSRS]] [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas režīmu]] Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: kādi bijušie [[Latviešu brīvprātīgo leģions|leģionāri]], dezertieri, tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju režīma apstākļos, un kas īstenoja partizānu taktikas pret vietējās varas pārstāvjiem un atbalstītājiem.  
 +
 
 +
[[LKP CK]] orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. <ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> 1953. gada [[LPSR]] iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. ''mežabrāļi'' (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/pec_kara.htm Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.]</ref>
  
 
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0"
 
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0"

Versija, kas saglabāta 2013. gada 4. jūnijs, plkst. 07.49

Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi (an. Latvian national partisans, kr. Латышские национальные партизаны, Лесные братья) - bruņota partizānu kara pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: kādi bijušie leģionāri, dezertieri, tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju režīma apstākļos, un kas īstenoja partizānu taktikas pret vietējās varas pārstāvjiem un atbalstītājiem.

LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. [1] 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. mežabrāļi (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[2] Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijai (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.[3]

Latvijas nacionālo partizānu nogalinātie un ievainotie padomju varas pārstāvji, atbalstītāji un to ģimeņu locekļi
(1944.g. jūlijs - 1953.g. oktobris)[4]
Kategorija Nogalināti  % Ievainoti  % Kopā
NKGB, VDM, VDK štata darbinieki 569 25,8 377 36,4 946
NKVD, VDM karaspēka karavīri un tehniskais personāls 259 11,7 222 21,5 481
NKVD, IeM štata darbinieki 111 5,0 46 4,5 157
Iznīcinātāju bataljonu karavīri 199 9,0 109 10,5 308
Civilpersonas: ierēdņi, atbalstītāji, to ģimenes locekļi (sievas, vīri, bērni, vecāki, u.c. radinieki) 1070 48,5 281 27,1 1351
Kopā 2208 100 1035 100 3243


Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
  2. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
  3. ↑ Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.
  4. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis

Attēlos

  • Partizani.jpg
  • Partizani 2.jpg

  • Valdis Bebris („Šoferis") un Pēteris Tirzītis („Vecais") pie ugunskura. Gulbenes apriņķis, 1949. gada rudens.

  • Kārlis Zariņš („Kārlēns") ar savas 28. dzimšanas dienas torti. Cēsu apriņķis, 1951. gada vasara.

  • Partizani 4.jpg
  • Partizani 5.jpg

  • Nautrēnu-Nūrmernes grupa

  • 1952.

  • 1949.

  • Pēteris Ābols (1950.)

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. - Rīga: Preses nams, 1999.
  • Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara: Starptautiskās konferences materiāli, 2005. gada 7.–8. jūnijs, Rīga. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 287 lpp. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 17. sēj.)
  • Ainārs Bambals. PSRS Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljonu darbība Kurzemes piekrastē. // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 359 lpp. (7.-28. lpp.)
  • Biezais Haralds. Nacionālie partizāni. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 132.-144. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nacionālie_partizāni_Latvijā&oldid=47111"