Atšķirības starp "Duhanovs Maksims" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Maksims Duhanovs''' (1921.-2001.) - vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs. | '''Maksims Duhanovs''' (1921.-2001.) - vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs. | ||
| − | Dzimis 1921. gada 4. jūnijā Petrogradā. 1928. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 1939. gadā absolvēja vidusskolu. Pēc skolas strādāja par strādnieku skrūvju un uzgriežņu rūpnīcā, pēc tam – par kurjeru laikraksta «Segodņa» redakcijā. 1940. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara sākumā līdz ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem evakuējās uz PSRS, strādāja par skolotāju Molotova apgabala (mūsd. Permas apgabals) Gurinas sādžas vidusskolā. 1942. gadā mobilizēts [[Sarkanā Armija|Sarkanajā armijā]], karoja gvardes mīnmetēju daļās, bijis lielgabala apkalpes komandieris. | + | Dzimis 1921. gada 4. jūnijā Petrogradā. 1928. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 1939. gadā absolvēja vidusskolu. Pēc skolas strādāja par strādnieku skrūvju un uzgriežņu rūpnīcā, pēc tam – par kurjeru laikraksta «Segodņa» redakcijā. 1940. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara sākumā līdz ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem evakuējās uz PSRS, strādāja par skolotāju Molotova apgabala (mūsd. Permas apgabals) Gurinas sādžas vidusskolā. 1942. gadā mobilizēts [[Sarkanā Armija|Sarkanajā armijā]], karoja gvardes mīnmetēju daļās, bijis lielgabala apkalpes komandieris. 1943. gadā pēc smaga ievainojuma frontē demobilizēts un uzsāka vēstures studijas Maskavas Valsts universitātē, 1948. gadā ieguva zinātniskā līdzstrādnieka kvalifikāciju vēstures zinātņu jomā, augstskolas, arodskolas un vidusskolas pasniedzēja nosaukumu. No 1948. līdz 1956. gadam strādāja LPSR Republikāniskajā partijas skolā par jaunās un jaunākās vēstures un PSRS ārpolitikas vecāko pasniedzēju. 1956. līdz 1965. gadam Maksims Duhanovs bija Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultātes Vispārējās vēstures katedras pasniedzējs (no 1965. gada līdz 1969. gadam LU studiju un mācību darba prorektors). 1962. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju tēmā «Россия и Балтийский вопрос в конце 60-х годов 19 века» („Krievija un Baltijas jautājums 19. gadsimta 60. gadu beigās”). No 1966. gada Jaunās un jaunākās vēstures katedras docents. No 1970. līdz 1972. gadam studēja doktorantūrā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. 1974. gadā aizstāvēja doktora disertāciju «Политика остзейского дворянства в 50-70-е годы 19 века и критика ее апологетической историографии» ("Vācbaltiešu muižniecības politika 19. gadsimta 50.-70. gados un tās apoloģētiskās historiogrāfijas kritika”). 1975. gadā ieguva vēstures zinātņu doktora zinātnisko grādu, bet 1976. gadā kļuva par LVU Jaunās un jaunākās vēstures katedras profesoru. No 1991. līdz 1997. gadam M. Duhanovs bija LU Centrālās un Austrumeiropas jaunās un jaunākās vēstures katedras рrofesors. 1992. gadā viņam tika piešķirts emeritētā profesora statuss. Miris Maskavā, 2001. gada 24. septembrī. |
| − | |||
| − | 1943. gadā pēc smaga ievainojuma frontē demobilizēts un uzsāka vēstures studijas Maskavas Valsts universitātē, 1948. gadā ieguva zinātniskā līdzstrādnieka kvalifikāciju vēstures zinātņu jomā, augstskolas, arodskolas un vidusskolas pasniedzēja nosaukumu. No 1948. līdz 1956. gadam strādāja LPSR Republikāniskajā partijas skolā par jaunās un jaunākās vēstures un PSRS ārpolitikas vecāko pasniedzēju. 1956. līdz 1965. gadam Maksims Duhanovs bija Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultātes Vispārējās vēstures katedras pasniedzējs (no 1965. gada līdz 1969. gadam LU studiju un mācību darba prorektors). 1962. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju tēmā «Россия и Балтийский вопрос в конце 60-х годов 19 века» („Krievija un Baltijas jautājums 19. gadsimta 60. gadu beigās”). No 1966. gada Jaunās un jaunākās vēstures katedras docents. No 1970. līdz 1972. gadam studēja doktorantūrā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. 1974. gadā aizstāvēja doktora disertāciju «Политика остзейского дворянства в 50-70-е годы 19 века и критика ее апологетической историографии» ("Vācbaltiešu muižniecības politika 19. gadsimta 50.-70. gados un tās apoloģētiskās historiogrāfijas kritika”). 1975. gadā ieguva vēstures zinātņu doktora zinātnisko grādu, bet 1976. gadā kļuva par LVU Jaunās un jaunākās vēstures katedras profesoru. No 1991. līdz 1997. gadam M. Duhanovs bija LU Centrālās un Austrumeiropas jaunās un jaunākās vēstures katedras рrofesors. 1992. gadā viņam tika piešķirts emeritētā profesora statuss. Miris Maskavā, 2001. gada 24. septembrī. | ||
Viņa pētījumu galvenā tēma bija attiecības starp [[vācbaltieši]]em (jo īpaši bruņniecību), igauņiem un latviešiem un [[Krievijas impērija]]s valdību XIX gadsimta otrajā pusē. Šai tēmai veltīti ne vien daudzi raksti, bet arī viņa galvenais darbs (pirmoreiz publicēts 1970. gadā, 1978. gadā izdots papildinātā variantā) – grāmata “Остзейцы: Политика oстзейского дворянства в 50–70-х гг. XIX в. и критика его апологетической историографии”. Citas tēmas, kam pievērsās savā pētniecības un pasniedzēja darbā, bija starptautiskās attiecības starpkaru periodā, nacionālsociālisma ideju uzplaukums, Ā.Hitlera biogrāfija. | Viņa pētījumu galvenā tēma bija attiecības starp [[vācbaltieši]]em (jo īpaši bruņniecību), igauņiem un latviešiem un [[Krievijas impērija]]s valdību XIX gadsimta otrajā pusē. Šai tēmai veltīti ne vien daudzi raksti, bet arī viņa galvenais darbs (pirmoreiz publicēts 1970. gadā, 1978. gadā izdots papildinātā variantā) – grāmata “Остзейцы: Политика oстзейского дворянства в 50–70-х гг. XIX в. и критика его апологетической историографии”. Citas tēmas, kam pievērsās savā pētniecības un pasniedzēja darbā, bija starptautiskās attiecības starpkaru periodā, nacionālsociālisma ideju uzplaukums, Ā.Hitlera biogrāfija. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 10. jūlijs, plkst. 13.28
Maksims Duhanovs (1921.-2001.) - vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs.
Dzimis 1921. gada 4. jūnijā Petrogradā. 1928. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 1939. gadā absolvēja vidusskolu. Pēc skolas strādāja par strādnieku skrūvju un uzgriežņu rūpnīcā, pēc tam – par kurjeru laikraksta «Segodņa» redakcijā. 1940. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara sākumā līdz ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem evakuējās uz PSRS, strādāja par skolotāju Molotova apgabala (mūsd. Permas apgabals) Gurinas sādžas vidusskolā. 1942. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, karoja gvardes mīnmetēju daļās, bijis lielgabala apkalpes komandieris. 1943. gadā pēc smaga ievainojuma frontē demobilizēts un uzsāka vēstures studijas Maskavas Valsts universitātē, 1948. gadā ieguva zinātniskā līdzstrādnieka kvalifikāciju vēstures zinātņu jomā, augstskolas, arodskolas un vidusskolas pasniedzēja nosaukumu. No 1948. līdz 1956. gadam strādāja LPSR Republikāniskajā partijas skolā par jaunās un jaunākās vēstures un PSRS ārpolitikas vecāko pasniedzēju. 1956. līdz 1965. gadam Maksims Duhanovs bija Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultātes Vispārējās vēstures katedras pasniedzējs (no 1965. gada līdz 1969. gadam LU studiju un mācību darba prorektors). 1962. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju tēmā «Россия и Балтийский вопрос в конце 60-х годов 19 века» („Krievija un Baltijas jautājums 19. gadsimta 60. gadu beigās”). No 1966. gada Jaunās un jaunākās vēstures katedras docents. No 1970. līdz 1972. gadam studēja doktorantūrā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. 1974. gadā aizstāvēja doktora disertāciju «Политика остзейского дворянства в 50-70-е годы 19 века и критика ее апологетической историографии» ("Vācbaltiešu muižniecības politika 19. gadsimta 50.-70. gados un tās apoloģētiskās historiogrāfijas kritika”). 1975. gadā ieguva vēstures zinātņu doktora zinātnisko grādu, bet 1976. gadā kļuva par LVU Jaunās un jaunākās vēstures katedras profesoru. No 1991. līdz 1997. gadam M. Duhanovs bija LU Centrālās un Austrumeiropas jaunās un jaunākās vēstures katedras рrofesors. 1992. gadā viņam tika piešķirts emeritētā profesora statuss. Miris Maskavā, 2001. gada 24. septembrī.
Viņa pētījumu galvenā tēma bija attiecības starp vācbaltiešiem (jo īpaši bruņniecību), igauņiem un latviešiem un Krievijas impērijas valdību XIX gadsimta otrajā pusē. Šai tēmai veltīti ne vien daudzi raksti, bet arī viņa galvenais darbs (pirmoreiz publicēts 1970. gadā, 1978. gadā izdots papildinātā variantā) – grāmata “Остзейцы: Политика oстзейского дворянства в 50–70-х гг. XIX в. и критика его апологетической историографии”. Citas tēmas, kam pievērsās savā pētniecības un pasniedzēja darbā, bija starptautiskās attiecības starpkaru periodā, nacionālsociālisma ideju uzplaukums, Ā.Hitlera biogrāfija.
Literatūra par šo tēmu
- Zenta Zelmene. Professors Maksims Duhanovs: personālais literatūras rādītājs. - P.Stučkas Latvijas Valsts universitāte: Rīga, 1981 - 39 lpp.
- Vita Zelče. Maksims Duhanovs - vēsturnieks un skolotājs : [sakarā ar M. Duhanova 80.dz.d.] // Latvijas Arhīvi. - Nr.2 (2001.), 141.-146. lpp.
