Atšķirības starp "Zīverss Joahims Johanns II fon" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Baron_Sievers_Wappen.png|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Baron_Sievers_Wappen.png|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Joahims Johanns II fon Zīverss ''' (1699.-1770.) - Baltijas muižnieks, Holšteinas kancelejas padomnieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks. | + | '''Joahims Johanns II fon Zīverss ''' (vc. ''Joachim Johann von Sievers''; 1699.-1770.) - Baltijas muižnieks, Holšteinas kancelejas padomnieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks. |
Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna [[Zīversi|fon Zīversa]] (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (''Eckermann'', 1671.-1710.) ģimenē, mātes Satsu (Satsu, Satzo) muižā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un [[Zīverss Karls fon|Karls]]. Ziemeļu kara laikā audzis Somijā. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Joahims Johanns stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par ekanomiju inspektoru (''Oekonomieinspektor''). 1730. gadā precēja māsīcu Annu fon Zīversi. Pēc gada Rakverē piedzima viņu pirmais dēls [[Zīverss Jakobs Johans fon|Jakobs Johans]] - no trīspadsmit laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Jakobs Johans, Joahims Johans (1740.–1815.), Karls Eberhards (1745.–1821.), Anna Magdalēna (1746.–1790.), Marija Helēne (1751.–1782.) un Peters Kristiāns (1754.–1827.). Drīz Joahims Johanns atstāja brīvkunga fon Tīzenhauzena muižu pārvaldnieka dienestu un pārcēlās uz Vidzemi, kur vispirms ģimene apmetās brāļa Karla nesen iegādātajā Bērzaunes muižā, bet pēc tam pārcēlās uz Burtnieku novadu, kur 1744. gadā imperatore bija uzdāvinājusi grāfam Aleksandram Rumjancevam (1684.-1749.) Burtnieku ekanomiju, kurā minētajā laikā ietilpa vēl Pučurgas, Bauņu, Vilzēnu un citas apkārtējās muižas, kuru pārvaldīt uzticēja, domājams ar brāļa starpniecību, Joahimam Johannam fon Zīversam. 1742. gadā, kad viņa brālis Karls fon Zīverss Mēmelē sagaidīja Holšteinas hercogu Peteru (nākošo imperatoru Pēteri III), viņš panāca, ka Joahimam Johannam tika piešķirts Holšteinas kancelejas padomnieka goda tituls. Jaunais Burtnieku pārvaldnieks drīz vien, izmantojot kopējās ekanomijas atsevišķu centru ģeogrāfisko savrupību, ar brāļa finansiālo palīdzību atpirka no Rumjanceviem Bauņu, Vilzēnu un Vīķu muižas. 1752. gadā Joahims Johanns fon Zīverss tika uzņemts Vidzemes bruņniecībā. 1755.gadā viņš nopirka Vecates muižu, 1756. gada 9. februārī - Vilzēnu muižu, uz neilgu laiku vēl iegādājās nelielās Paipustes un Tediņu muižas, bet tā kā abi īpašumi atradās ezera pretējā krastā, tad zemju pārzināšana bija problemātiska un saimnieciskā lietderība niecīga, abas muižas drīz tika pārdotas. Laikabiedru raksturots pat kā skarbs, kara laika notikumos rūdīts, bet taisnīgs vīrs, kuram nebija sveši arī savstarpējie konflikti. Par to liecina viņa nesaskaņas ar pusbrāli Dāvidu Reinholdu, kurš savā dienasgrāmatā pusbrāli ir attēlojis neticami negatīvi. Ļoti asas domstarpības izvērtās starp J.J. fon Zīversu Matīšu baznīcas luterāņu mācītāju Jakobu Reinholdu Bušu (''Busch''). Bauņu muižas īpašnieks, būdams baznīcas patrons, apsūdzēja mācītāju incestā un atbrīvoja no amata. Atbrīvotais sludinātājs devas uz Pēterburgu, lai žēlotos ķeizarienei. Pārsteidzošā veidā Bušam izdevās tikties ar valdnieci, bet Joahimam Johannam fon Zīversam pēc četru gadu pārtraukuma bija jāatjauno ar to darba saistības. Joahims Johanns ļoti rūpējies par vietējo Matīšu baznīcu, kuru dažkārt dēvē arī par Bauņu baznīcu, 1750. gadā viņš dāvināja Matīšu baznīcai skaistu Tērbatas cunftes meistaru darināto Svētā vakarēdiena kausu greznotu ar saviem iniciāļiem. Baznīcā tika izveidotas dzimtas kapenes, kurās ne tikai apglabāja mirušos dzimtas locekļus, bet arī pārapglabāja jau citās kapenēs guldītos radiniekus. Miris 1770. gadā - vecākais dēls Jakobs Johanns mantoja Bauņu un Vīķu muižas, otrs dēls Joahims Johanns III mantoja vēlāk apstrīdētās Pučurgas un Seķu muižas, Karls un Eberhards kopā mantoja Vecati, bet jaunākais dēls Peters Kristians, kurš tēva nāves laikā nebija sasniedzis pilngadību, mantoja Vilzēnus. Meitas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.) saņēma mantojumu naudā. | Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna [[Zīversi|fon Zīversa]] (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (''Eckermann'', 1671.-1710.) ģimenē, mātes Satsu (Satsu, Satzo) muižā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un [[Zīverss Karls fon|Karls]]. Ziemeļu kara laikā audzis Somijā. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Joahims Johanns stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par ekanomiju inspektoru (''Oekonomieinspektor''). 1730. gadā precēja māsīcu Annu fon Zīversi. Pēc gada Rakverē piedzima viņu pirmais dēls [[Zīverss Jakobs Johans fon|Jakobs Johans]] - no trīspadsmit laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Jakobs Johans, Joahims Johans (1740.–1815.), Karls Eberhards (1745.–1821.), Anna Magdalēna (1746.–1790.), Marija Helēne (1751.–1782.) un Peters Kristiāns (1754.–1827.). Drīz Joahims Johanns atstāja brīvkunga fon Tīzenhauzena muižu pārvaldnieka dienestu un pārcēlās uz Vidzemi, kur vispirms ģimene apmetās brāļa Karla nesen iegādātajā Bērzaunes muižā, bet pēc tam pārcēlās uz Burtnieku novadu, kur 1744. gadā imperatore bija uzdāvinājusi grāfam Aleksandram Rumjancevam (1684.-1749.) Burtnieku ekanomiju, kurā minētajā laikā ietilpa vēl Pučurgas, Bauņu, Vilzēnu un citas apkārtējās muižas, kuru pārvaldīt uzticēja, domājams ar brāļa starpniecību, Joahimam Johannam fon Zīversam. 1742. gadā, kad viņa brālis Karls fon Zīverss Mēmelē sagaidīja Holšteinas hercogu Peteru (nākošo imperatoru Pēteri III), viņš panāca, ka Joahimam Johannam tika piešķirts Holšteinas kancelejas padomnieka goda tituls. Jaunais Burtnieku pārvaldnieks drīz vien, izmantojot kopējās ekanomijas atsevišķu centru ģeogrāfisko savrupību, ar brāļa finansiālo palīdzību atpirka no Rumjanceviem Bauņu, Vilzēnu un Vīķu muižas. 1752. gadā Joahims Johanns fon Zīverss tika uzņemts Vidzemes bruņniecībā. 1755.gadā viņš nopirka Vecates muižu, 1756. gada 9. februārī - Vilzēnu muižu, uz neilgu laiku vēl iegādājās nelielās Paipustes un Tediņu muižas, bet tā kā abi īpašumi atradās ezera pretējā krastā, tad zemju pārzināšana bija problemātiska un saimnieciskā lietderība niecīga, abas muižas drīz tika pārdotas. Laikabiedru raksturots pat kā skarbs, kara laika notikumos rūdīts, bet taisnīgs vīrs, kuram nebija sveši arī savstarpējie konflikti. Par to liecina viņa nesaskaņas ar pusbrāli Dāvidu Reinholdu, kurš savā dienasgrāmatā pusbrāli ir attēlojis neticami negatīvi. Ļoti asas domstarpības izvērtās starp J.J. fon Zīversu Matīšu baznīcas luterāņu mācītāju Jakobu Reinholdu Bušu (''Busch''). Bauņu muižas īpašnieks, būdams baznīcas patrons, apsūdzēja mācītāju incestā un atbrīvoja no amata. Atbrīvotais sludinātājs devas uz Pēterburgu, lai žēlotos ķeizarienei. Pārsteidzošā veidā Bušam izdevās tikties ar valdnieci, bet Joahimam Johannam fon Zīversam pēc četru gadu pārtraukuma bija jāatjauno ar to darba saistības. Joahims Johanns ļoti rūpējies par vietējo Matīšu baznīcu, kuru dažkārt dēvē arī par Bauņu baznīcu, 1750. gadā viņš dāvināja Matīšu baznīcai skaistu Tērbatas cunftes meistaru darināto Svētā vakarēdiena kausu greznotu ar saviem iniciāļiem. Baznīcā tika izveidotas dzimtas kapenes, kurās ne tikai apglabāja mirušos dzimtas locekļus, bet arī pārapglabāja jau citās kapenēs guldītos radiniekus. Miris 1770. gadā - vecākais dēls Jakobs Johanns mantoja Bauņu un Vīķu muižas, otrs dēls Joahims Johanns III mantoja vēlāk apstrīdētās Pučurgas un Seķu muižas, Karls un Eberhards kopā mantoja Vecati, bet jaunākais dēls Peters Kristians, kurš tēva nāves laikā nebija sasniedzis pilngadību, mantoja Vilzēnus. Meitas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.) saņēma mantojumu naudā. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 27. augusts, plkst. 07.59
Joahims Johanns II fon Zīverss (vc. Joachim Johann von Sievers; 1699.-1770.) - Baltijas muižnieks, Holšteinas kancelejas padomnieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks.
Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna fon Zīversa (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (Eckermann, 1671.-1710.) ģimenē, mātes Satsu (Satsu, Satzo) muižā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un Karls. Ziemeļu kara laikā audzis Somijā. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Joahims Johanns stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par ekanomiju inspektoru (Oekonomieinspektor). 1730. gadā precēja māsīcu Annu fon Zīversi. Pēc gada Rakverē piedzima viņu pirmais dēls Jakobs Johans - no trīspadsmit laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Jakobs Johans, Joahims Johans (1740.–1815.), Karls Eberhards (1745.–1821.), Anna Magdalēna (1746.–1790.), Marija Helēne (1751.–1782.) un Peters Kristiāns (1754.–1827.). Drīz Joahims Johanns atstāja brīvkunga fon Tīzenhauzena muižu pārvaldnieka dienestu un pārcēlās uz Vidzemi, kur vispirms ģimene apmetās brāļa Karla nesen iegādātajā Bērzaunes muižā, bet pēc tam pārcēlās uz Burtnieku novadu, kur 1744. gadā imperatore bija uzdāvinājusi grāfam Aleksandram Rumjancevam (1684.-1749.) Burtnieku ekanomiju, kurā minētajā laikā ietilpa vēl Pučurgas, Bauņu, Vilzēnu un citas apkārtējās muižas, kuru pārvaldīt uzticēja, domājams ar brāļa starpniecību, Joahimam Johannam fon Zīversam. 1742. gadā, kad viņa brālis Karls fon Zīverss Mēmelē sagaidīja Holšteinas hercogu Peteru (nākošo imperatoru Pēteri III), viņš panāca, ka Joahimam Johannam tika piešķirts Holšteinas kancelejas padomnieka goda tituls. Jaunais Burtnieku pārvaldnieks drīz vien, izmantojot kopējās ekanomijas atsevišķu centru ģeogrāfisko savrupību, ar brāļa finansiālo palīdzību atpirka no Rumjanceviem Bauņu, Vilzēnu un Vīķu muižas. 1752. gadā Joahims Johanns fon Zīverss tika uzņemts Vidzemes bruņniecībā. 1755.gadā viņš nopirka Vecates muižu, 1756. gada 9. februārī - Vilzēnu muižu, uz neilgu laiku vēl iegādājās nelielās Paipustes un Tediņu muižas, bet tā kā abi īpašumi atradās ezera pretējā krastā, tad zemju pārzināšana bija problemātiska un saimnieciskā lietderība niecīga, abas muižas drīz tika pārdotas. Laikabiedru raksturots pat kā skarbs, kara laika notikumos rūdīts, bet taisnīgs vīrs, kuram nebija sveši arī savstarpējie konflikti. Par to liecina viņa nesaskaņas ar pusbrāli Dāvidu Reinholdu, kurš savā dienasgrāmatā pusbrāli ir attēlojis neticami negatīvi. Ļoti asas domstarpības izvērtās starp J.J. fon Zīversu Matīšu baznīcas luterāņu mācītāju Jakobu Reinholdu Bušu (Busch). Bauņu muižas īpašnieks, būdams baznīcas patrons, apsūdzēja mācītāju incestā un atbrīvoja no amata. Atbrīvotais sludinātājs devas uz Pēterburgu, lai žēlotos ķeizarienei. Pārsteidzošā veidā Bušam izdevās tikties ar valdnieci, bet Joahimam Johannam fon Zīversam pēc četru gadu pārtraukuma bija jāatjauno ar to darba saistības. Joahims Johanns ļoti rūpējies par vietējo Matīšu baznīcu, kuru dažkārt dēvē arī par Bauņu baznīcu, 1750. gadā viņš dāvināja Matīšu baznīcai skaistu Tērbatas cunftes meistaru darināto Svētā vakarēdiena kausu greznotu ar saviem iniciāļiem. Baznīcā tika izveidotas dzimtas kapenes, kurās ne tikai apglabāja mirušos dzimtas locekļus, bet arī pārapglabāja jau citās kapenēs guldītos radiniekus. Miris 1770. gadā - vecākais dēls Jakobs Johanns mantoja Bauņu un Vīķu muižas, otrs dēls Joahims Johanns III mantoja vēlāk apstrīdētās Pučurgas un Seķu muižas, Karls un Eberhards kopā mantoja Vecati, bet jaunākais dēls Peters Kristians, kurš tēva nāves laikā nebija sasniedzis pilngadību, mantoja Vilzēnus. Meitas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.) saņēma mantojumu naudā.
Literatūra par šo tēmu
- Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. // Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. - Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs: Cēsis, 2005.
