Atšķirības starp "Lāčplēša Kara ordenis" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 20. jūlijs, plkst. 19.26

Lāčplēša Kara ordenis - pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums, kuru piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu.

Pirmoreiz apbalvošana ar šo ordeni notika tikai 1920. gada 11. novembrī, kad Satversmes sapulce jau bija pieņēmusi likumu par Lāčplēša Kara ordeni (1920. g.18. septembrī). Pirmie ordeņi 1920. g. 13. augustā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem – ģenerālim Pēterim Radziņam, pulkvežiem Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Jūlijam Jansonam, Jānim Apinim, pulkvežleitnantiem Oskaram Dankeram un Jānim Puriņam. Viņi arī tika apstiprināti par ordeņa domes locekļiem. Vēlāk domi papildināja ar septiņiem Saeimas deputātiem. Tie bija Jānis Goldmanis, Kārlis Kasparsons, Rainis, Jūlijs Celms, Voldemārs Zāmuēls, Jānis Rubulis, un Markus Gailītis. Domes priekšsēdētājs bija Valsts prezidents. Pirmais šo amatu ieņēma Jānis Čakste.

Ordenim bija trīs šķiras – I, II un III. Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru, un augstāko II un I pakāpi varēja piešķirt tikai pēc tam (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus).

Apraksts

Lāčplēša Kara ordeņa zīme ir balti emaljēts ugunskrusts ar sarkanu un zelta apmalojumu. Aversā centra medaljonā – Lāčplēsis, kas cīnās ar lāci. Krusta stūros – sakrustoti zobeni. Reversā medaljonā ir datums – „11.novembris 1919”. Krusta zaros iegravēts – „Par Latviju”. Krusta galos iegravēti iniciāļi H.B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme. Ordenim ir daudzstaru sudraba zvaigzne, tās centrā ir ordeņa zīme. Muarē lente ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām. Lāčplēša Kara ordeņa meta autors bija J.Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī R.Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts varoņdarbs, par ko piešķirts ordenis.

Statūti

Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris A.Stalbe. Tiem bija 62 punkti, kuros tika noteikta gan ordeņa piešķiršanas kārtība, gan tā izskats, gan ordeņa kavalieru pienākumi un tiesības. Ordenim bija trīs šķiras, kuras bija piešķiramas vienīgi par kara nopelniem tiem, kas izpildījuši pienākumu pret valsti ar grūtiem un izciliem varoņdarbiem. Ar augstāku šķiru varēja apbalvot tikai tad, ja bija saņemta zemāka. Sešdesmit statūtu apakšpunktos sīki tika norādīts, par kāda veida nopelniem ordenis piešķirams.

Ordeņa statūtos tika noteiktas arī dažas priekšrocības, ko baudīja ordeņa kavalieri. Viņi drīkstēja ordeņa zīmes saņemt par velti, to attēlus izmantot saviem zīmogiem, papīriem utt., nēsāt karavīra tērpu, neatrodoties aktīvā dienestā, saņemts bezmaksas medicīnisko palīdzību. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem bija priekšrocības, iegūstot militāru izglītību; izskatot citādi vienlīdzīgas kandidatūras augstiem amatiem armijā vai flotē, priekšroka tika dota ordeņa kavalieriem. Viņiem pienācās arī divtik ilgs atvaļinājums, un, uzrādot ordeņa apliecību, viņi pa dzelzceļu varēja braukt par puscenu. Ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pēdējā gaitā pavadīja ar militāru godu.

Pirmo reizi Lāčplēša Kara ordeni pasniedza Rīgā Esplanādes laukumā 1920.gada 11.novembrī Jānis Čakste. Pēdējā Ordeņa domes sēde, kurā tika lemts par ordeņa piešķiršanu, notika 1928.gada 1.novembrī. Pēdējā ordeņa piešķiršana notika 1928.gada 11.novembrī Liepājā. Tos pasniedza Valsts prezidents Gustavs Zemgals.

Šajos astoņos gados I šķiras Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 11 personām – ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim, pulkvežiem Fridriham Briedim un Oskaram Kalpakam, igauņu ģenerālim Johanam Laidoneram, poļu maršalam Juzefam Pilsudskim, franču maršalam Ferdinandam Fošam un ģenerālim Eiženam Žanenam, Itālijas karalim Viktoram Emanuelam un Ministru prezidentam Benito Musolini, kā arī Beļģijas karalim Albertam I. II šķiras ordenis piešķirts 61 personai (18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem), savukārt III šķiras – 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).

1929.gada 11.novembra svinībās tika ierosināts nodibināt Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību. Tā pilnīgi noformējās 1931.gada 19.novembrī. Biedrība darbojās līdz padomju okupācijai. Biedrības darbība tika atjaunota 1947.gadā Vācijā Eslingenā. Vēlāk biedrības valde savu darbību pārcēla uz ASV. Biedrības nodaļas darbojās arī Anglijā, Austrālijā, Kanādā, Šveicē, Vācijā un Zviedrijā. Šobrīd biedrība ir izbeigusi darbību.

Ik pēc pieciem gadiem Valsts prezidents rīkoja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru ģimeņu tuvināšanās vakaru ar banketu un vērtīgu dāvanu pasniegšanu (piemēram, servīze ar ordeņa simboliku), uz Ziemassvētkiem ordeņa kavalieru bērni saņēma nelielas dāvaniņas. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība no 1933.gada 11.novembra izdeva žurnālu „Lāčplēsis”.

Ordeni saņēmuši: 11 lietuvieši, 47 vācieši, 15 krievi, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi. Ar III šķiras ordeni apbalvotas arī trīs sievietes – Valija Veščunas-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglevica. Ar ordeni apbalvoti Igaunijas, Polijas, Somijas, Francijas, Čehoslovākijas, Lietuvas, Dānijas, Itālijas, Beļģijas, ASV un Japānas armijas karavīri. Ar ordeni apbalvotas ne tikai personas, bet arī Verdenas cietoksnis par tā aizstāvju varonību Pirmajā pasaules karā.

Ieteicamā literatūra

• Latviešu konversācijas vārdnīca. 19741.–19745.
• Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995

Resursi internetā par šo tēmu

• Lāčplēša Kara ordenis - prezidenta mājas lapa
• Lāčplēša Kara Ordenis - historia.lv