Atšķirības starp "Iznīcinātāju bataljoni" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Iznīcinātāju bataljoni''' jeb '''iznīcinātāji''', sarunvalodā arī '''istrebiķeļi''' vai '''strebuki''' (no kr. ''истребители'') - PSRS VDM Iekšējā karaspēka paramilitāras palīgvienības reģionos, kurus PSRS anektēja 2. Pasaules kara rezultātā. Parasti sastāvēja no vietējā pagasta vai pilsētas iedzīvotājiem. Mūsdienu Latvijas teritorijā šajās vienībās sāka organizēt 1944. gada 13. maijā, katrā apriņķī izveidojot iznīcinātāju bataljonu 100-200 cilvēku sastāvā. Personālsastāvs tika veidots galvenokārt no neiesaucamā vecuma pilsoņiem: pirmsiesaukuma vecuma, vecāku gadu, personām, kurām ir iesaukšanas pagarinājums, kara invalīdiem. Iznīcinātāju uzdevums bija: apkarot ienaidnieka spiegus un diversantus, apsargāt aizsardzības uzņēmumu apkārtni, dzelzceļu mezglus un līnijas, elektrostacijas, tiltus un citus objektus, apdzīvotajās vietās palīdzēt milicijai kārtības sargāšanā un nodrošināšanā, palīdzēt IeTK apriņķu un pilsētu daļām (nodaļām) apkarot [[Nacionālie partizāni Latvijā|nacionālo partizānus]]. | '''Iznīcinātāju bataljoni''' jeb '''iznīcinātāji''', sarunvalodā arī '''istrebiķeļi''' vai '''strebuki''' (no kr. ''истребители'') - PSRS VDM Iekšējā karaspēka paramilitāras palīgvienības reģionos, kurus PSRS anektēja 2. Pasaules kara rezultātā. Parasti sastāvēja no vietējā pagasta vai pilsētas iedzīvotājiem. Mūsdienu Latvijas teritorijā šajās vienībās sāka organizēt 1944. gada 13. maijā, katrā apriņķī izveidojot iznīcinātāju bataljonu 100-200 cilvēku sastāvā. Personālsastāvs tika veidots galvenokārt no neiesaucamā vecuma pilsoņiem: pirmsiesaukuma vecuma, vecāku gadu, personām, kurām ir iesaukšanas pagarinājums, kara invalīdiem. Iznīcinātāju uzdevums bija: apkarot ienaidnieka spiegus un diversantus, apsargāt aizsardzības uzņēmumu apkārtni, dzelzceļu mezglus un līnijas, elektrostacijas, tiltus un citus objektus, apdzīvotajās vietās palīdzēt milicijai kārtības sargāšanā un nodrošināšanā, palīdzēt IeTK apriņķu un pilsētu daļām (nodaļām) apkarot [[Nacionālie partizāni Latvijā|nacionālo partizānus]]. | ||
| − | Kopumā | + | Kopumā iznīcinātāju bataljonos bijuši iesaistīti ~ 40 000 cilvēku. |
Skat. arī: [[1949. gada 25. marta deportācija]] | Skat. arī: [[1949. gada 25. marta deportācija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 15. janvāris, plkst. 09.55
Iznīcinātāju bataljoni jeb iznīcinātāji, sarunvalodā arī istrebiķeļi vai strebuki (no kr. истребители) - PSRS VDM Iekšējā karaspēka paramilitāras palīgvienības reģionos, kurus PSRS anektēja 2. Pasaules kara rezultātā. Parasti sastāvēja no vietējā pagasta vai pilsētas iedzīvotājiem. Mūsdienu Latvijas teritorijā šajās vienībās sāka organizēt 1944. gada 13. maijā, katrā apriņķī izveidojot iznīcinātāju bataljonu 100-200 cilvēku sastāvā. Personālsastāvs tika veidots galvenokārt no neiesaucamā vecuma pilsoņiem: pirmsiesaukuma vecuma, vecāku gadu, personām, kurām ir iesaukšanas pagarinājums, kara invalīdiem. Iznīcinātāju uzdevums bija: apkarot ienaidnieka spiegus un diversantus, apsargāt aizsardzības uzņēmumu apkārtni, dzelzceļu mezglus un līnijas, elektrostacijas, tiltus un citus objektus, apdzīvotajās vietās palīdzēt milicijai kārtības sargāšanā un nodrošināšanā, palīdzēt IeTK apriņķu un pilsētu daļām (nodaļām) apkarot nacionālo partizānus.
Kopumā iznīcinātāju bataljonos bijuši iesaistīti ~ 40 000 cilvēku.
Skat. arī: 1949. gada 25. marta deportācija
Literatūra par šo tēmu
- Strods M. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. - Rīga, 1996
Resursi internetā par šo tēmu
- Iznīcinātāju bataljoni // Latvijas vēstures enciklopēdija
- Heinrihs Strods. Latvijas cilvēku izvedēji 1949.gada 25.martā. // Diena. 1999. gada 25. marts
- Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāra Jāņa Kalnbērziņa un LPSR IeTK tautas komisāra, valsts drošības komisāra Augusta Eglīša pavēle Par iznīcinātāju bataljonu organizēšanu.
