Atšķirības starp "Dzelzs ceplis" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Dzelzs ceplis''' jeb '''dzelzs āmurs''', arī '''dzelzsāmurs''' (vc. ''Eisenhammer'', kr. ''вагранка'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura). | + | '''Dzelzs ceplis''' jeb '''dzelzs āmurs''', arī '''dzelzsāmurs''' (vc. ''Eisenhammer'', kr. ''вагранка'') - [[manufaktūra]]s tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura). |
| − | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Tomēr vietējā rūda bija samērā trausla, tādēļ lielāko tiesu to pārstrādāja čugunā (čuguna kvalitāti uzlaboja, pievienojot kaļķi, ko ražoja [[Kaļķu ceplis|kaļķu cepļos]]). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā. | + | [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Kā izejvielas izmantoja purva rūdā esošo limonītu (Fe2O3 • nH2O) un kokogles. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Tomēr vietējā rūda bija samērā trausla, tādēļ lielāko tiesu to pārstrādāja čugunā (čuguna kvalitāti uzlaboja, pievienojot kaļķi, ko ražoja [[Kaļķu ceplis|kaļķu cepļos]]). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā. |
Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā. Cepļi darbojās nepārtraukti. Lai dienā ražotu 6 mucas čuguna, izlietoja 72 mucas ogļu. Naglu un ieroču kaltuves vajadzīgo dzelzi saņēma no Talsiem, pa daļai no Zviedrijas. Galvenie ražojumi bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes. Preci pārdeva iekšzemes tirgos, kā arī sūtīja uz ārzemēm. | Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā. Cepļi darbojās nepārtraukti. Lai dienā ražotu 6 mucas čuguna, izlietoja 72 mucas ogļu. Naglu un ieroču kaltuves vajadzīgo dzelzi saņēma no Talsiem, pa daļai no Zviedrijas. Galvenie ražojumi bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes. Preci pārdeva iekšzemes tirgos, kā arī sūtīja uz ārzemēm. | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 10. februāris, plkst. 08.41
Dzelzs ceplis jeb dzelzs āmurs, arī dzelzsāmurs (vc. Eisenhammer, kr. вагранка) - manufaktūras tipa ražotne dzelzs, čuguna vai tērauda ieguvei viduslaikos un jaunajos laikos. Dažkārt dēvēta par "dzelzsāmuru" (no ar ūdens spēku darbināma lielā āmura).
Kurzemes un Zemgales hercogistē aktīva dzelzs cepļu būvniecība un izmantošanas norisa XVII gs. Kā izejvielas izmantoja purva rūdā esošo limonītu (Fe2O3 • nH2O) un kokogles. Pie cepļiem ierīkoja enkura un naglu kaltuves, lielgabalu un zvanu lietuves, šauteņu darbnīcas un virpotavas. Pamatā izmantoja vietējo purva rūdu, ko raka, žāvēja un pieveda dzelzs cepļiem vasarā visam gadam (tā saturēja 30,0-45,0 % Fe un 0,1-3,0 % P2O5; visaugstākais P205 % sastāvs 1,24-1,32 % bija Baldones dzelzs āmuros pielietotai dzelzs rūdai; arī Engures dzelzs rūdai bija dažāds P205 % saturs, sākot no 0,10-0,23 līdz pat 1,32-3,05 [12, 25]). Tomēr vietējā rūda bija samērā trausla, tādēļ lielāko tiesu to pārstrādāja čugunā (čuguna kvalitāti uzlaboja, pievienojot kaļķi, ko ražoja kaļķu cepļos). Kā darbaspēku izmantoja ārzemju meistarus, bet klaušu darbos - dzimtcilvēkus. Dzelzs cepļi bija: Baldonē, Edē, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsos, Turlavā, Engures Uguņciemā; čuguna cepļi - Vecmuižas Riežos, Biržos; tērauda ceplis - Jelgavā.
Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā. Cepļi darbojās nepārtraukti. Lai dienā ražotu 6 mucas čuguna, izlietoja 72 mucas ogļu. Naglu un ieroču kaltuves vajadzīgo dzelzi saņēma no Talsiem, pa daļai no Zviedrijas. Galvenie ražojumi bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes. Preci pārdeva iekšzemes tirgos, kā arī sūtīja uz ārzemēm.
