Atšķirības starp "Kapela" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kapela''' ( | + | '''Kapela''' (no lat ''cappa'' - [[garīdznieks|garīdznieka]] [[Habits|habita]] kapuce; lat. ''cappella'', kr. ''капелла, часовня'') - sākotnēji svēto relikviju uzglabāšanai paredzēta neliela [[baznīca]], baznīcas ēkas piebūve, vai laicīgā ēkā ([[Pils|pilī]], [[Cietoksnis|cietoksnī]], [[Muiža|muižā]] u.tml.) lokāliem dievkalpojumiem un lūgšanām atvēlēta īpaša iesvētīta telpa. Kā vēsta leģenda, 338. gadā Sv. Martins, būdams vēl leģionārs, noplēsa pusi sava apmetņa, lai dalītos ar pārsalušu ubagu, kurš vēlāk izrādījies pats Kristus. Pēc Martina nāves 397. gadā tā pusapmetnis - ''cappa'' - kļuva par franku karaļu relikviju, un tās uzglabāšanai Parīzē tika uzcelta īpaša baznīca, kapela. Pēc analoģijas, šādi sāka dēvēt svēto relikviju glabāšanas vietas arī citur Eiropā. |
Skat. arī: [[kapelāns]] | Skat. arī: [[kapelāns]] | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 21. februāris, plkst. 07.29
Kapela (no lat cappa - garīdznieka habita kapuce; lat. cappella, kr. капелла, часовня) - sākotnēji svēto relikviju uzglabāšanai paredzēta neliela baznīca, baznīcas ēkas piebūve, vai laicīgā ēkā (pilī, cietoksnī, muižā u.tml.) lokāliem dievkalpojumiem un lūgšanām atvēlēta īpaša iesvētīta telpa. Kā vēsta leģenda, 338. gadā Sv. Martins, būdams vēl leģionārs, noplēsa pusi sava apmetņa, lai dalītos ar pārsalušu ubagu, kurš vēlāk izrādījies pats Kristus. Pēc Martina nāves 397. gadā tā pusapmetnis - cappa - kļuva par franku karaļu relikviju, un tās uzglabāšanai Parīzē tika uzcelta īpaša baznīca, kapela. Pēc analoģijas, šādi sāka dēvēt svēto relikviju glabāšanas vietas arī citur Eiropā.
Skat. arī: kapelāns
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992., 333. lpp.
