Atšķirības starp "Ideālisms" versijām
(jauns ieraksts) |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Ideālisms''' (no fr. ''idéalisme'') - viens no virzieniem [[Eiropiešu filosofija|Rietumu filosofijā]] XIX-XX gs. | '''Ideālisms''' (no fr. ''idéalisme'') - viens no virzieniem [[Eiropiešu filosofija|Rietumu filosofijā]] XIX-XX gs. | ||
| − | [[Ļeņinisms|Ļeņinismā]] tika traktēts kā: reakcionārs, pretzinātnisks filozofijas virziens, kas pretēji [[Materiālisms|materiālismam]] maldīgi uzskata ideju, apziņu, garu par primāru, bet dabu, esamību, matēriju - par sekundāru. Ir naidīgs īstai zinātnei, cieši saistīts ar reliģiju, un savā cīņā pret materiālismu visā filozofijas vēstures gaitā tam ir bijusi un ir reakcionāro šķiru ideoloģijas loma. '''Subjektīvais ideālisms''' (berkliānisms, mahisms u.c.) noliedz materiālās pasaules objektīvo esamību, atzīstot individuālo apziņu, subjektīvās sajūtas par vienīgo realitāti; savā konsekventajā attīstībā neizbēgami noved pie solipsisma. '''Objektīvais ideālisms''' (Šellings, hēgelisms u.c.) apgalvo, ka visa esošā pamatā ir absolūtā ideja, pasaules gars, beigu beigās Dievs. Zinātniskais pasaules uzskats - [[dialektiskais materiālisms]] - nav savienojams ne ar kādu ideālismu. [[Marksisms-ļeņinisms]] atmaskoja ideālisma reakcionāros šķiriskos pamatus un atklāja tā viltusmācības gnozeoloģiskās saknes. Līdz ar to, personas raksturošana par "ideālistu" vai "ideālisma piekritēju" [[PSRS]] u.c. t.s. padomju bloka zemēs automātiski nozīmēja tā apzīmēšanu par nelojālu, pretvalstisku, no sabiedrības izstumjamu. | + | [[Ļeņinisms|Ļeņinismā]] tika traktēts kā: reakcionārs, pretzinātnisks filozofijas virziens, kas pretēji [[Materiālisms|materiālismam]] maldīgi uzskata ideju, apziņu, garu par primāru, bet dabu, esamību, matēriju - par sekundāru. Ir naidīgs īstai zinātnei, cieši saistīts ar reliģiju, un savā cīņā pret materiālismu visā filozofijas vēstures gaitā tam ir bijusi un ir reakcionāro šķiru ideoloģijas loma. '''Subjektīvais ideālisms''' (berkliānisms, mahisms u.c.) noliedz materiālās pasaules objektīvo esamību, atzīstot individuālo apziņu, subjektīvās sajūtas par vienīgo realitāti; savā konsekventajā attīstībā neizbēgami noved pie solipsisma. '''Objektīvais ideālisms''' (Šellings, hēgelisms u.c.) apgalvo, ka visa esošā pamatā ir absolūtā ideja, pasaules gars, beigu beigās Dievs. Zinātniskais pasaules uzskats - [[dialektiskais materiālisms]] - nav savienojams ne ar kādu ideālismu. [[Marksisms-ļeņinisms]] atmaskoja ideālisma reakcionāros šķiriskos pamatus un atklāja tā viltusmācības gnozeoloģiskās saknes. Līdz ar to, personas raksturošana par "ideālistu" vai "ideālisma piekritēju" [[PSRS]] u.c. t.s. padomju bloka zemēs automātiski nozīmēja tā apzīmēšanu par nelojālu, pretvalstisku, no sabiedrības izstumjamu. Ja šāds vērtējums tika izteikts pietiekami oficiālā līmenī, ar to pietika, lai liegtu personai jebkādas karjeras iespējas, vai pat to sagrautu. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Svešvārdu vārdnīca. - Latvijas valsts izdevneicība: Rīga, 1951. - 135.-136. lpp. | * Svešvārdu vārdnīca. - Latvijas valsts izdevneicība: Rīga, 1951. - 135.-136. lpp. | ||
| + | * I. Cera, Z. Lapiņa, A. Priedīte-Kleinhofa, J. Prikulis, M.Vecvagars. Pēteris Zālīte: kantiskais ideālisms un laicīgie ideāli. - Vītola izd.: Rīga, 2008., 254 lpp. ISBN 9789984624594 | ||
| + | * Frīdrihs Šellings. Transcendentālā ideālisma sistēma. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 48 lpp. ISBN 978-9984-40-040-2 | ||
| + | * Karpovics E. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965. - 265 lpp. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
[[Kategorija:Filosofijas vēsture]] | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 18. augusts, plkst. 11.28
Ideālisms (no fr. idéalisme) - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX-XX gs.
Ļeņinismā tika traktēts kā: reakcionārs, pretzinātnisks filozofijas virziens, kas pretēji materiālismam maldīgi uzskata ideju, apziņu, garu par primāru, bet dabu, esamību, matēriju - par sekundāru. Ir naidīgs īstai zinātnei, cieši saistīts ar reliģiju, un savā cīņā pret materiālismu visā filozofijas vēstures gaitā tam ir bijusi un ir reakcionāro šķiru ideoloģijas loma. Subjektīvais ideālisms (berkliānisms, mahisms u.c.) noliedz materiālās pasaules objektīvo esamību, atzīstot individuālo apziņu, subjektīvās sajūtas par vienīgo realitāti; savā konsekventajā attīstībā neizbēgami noved pie solipsisma. Objektīvais ideālisms (Šellings, hēgelisms u.c.) apgalvo, ka visa esošā pamatā ir absolūtā ideja, pasaules gars, beigu beigās Dievs. Zinātniskais pasaules uzskats - dialektiskais materiālisms - nav savienojams ne ar kādu ideālismu. Marksisms-ļeņinisms atmaskoja ideālisma reakcionāros šķiriskos pamatus un atklāja tā viltusmācības gnozeoloģiskās saknes. Līdz ar to, personas raksturošana par "ideālistu" vai "ideālisma piekritēju" PSRS u.c. t.s. padomju bloka zemēs automātiski nozīmēja tā apzīmēšanu par nelojālu, pretvalstisku, no sabiedrības izstumjamu. Ja šāds vērtējums tika izteikts pietiekami oficiālā līmenī, ar to pietika, lai liegtu personai jebkādas karjeras iespējas, vai pat to sagrautu.
Literatūra par šo tēmu
- Svešvārdu vārdnīca. - Latvijas valsts izdevneicība: Rīga, 1951. - 135.-136. lpp.
- I. Cera, Z. Lapiņa, A. Priedīte-Kleinhofa, J. Prikulis, M.Vecvagars. Pēteris Zālīte: kantiskais ideālisms un laicīgie ideāli. - Vītola izd.: Rīga, 2008., 254 lpp. ISBN 9789984624594
- Frīdrihs Šellings. Transcendentālā ideālisma sistēma. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008., 48 lpp. ISBN 978-9984-40-040-2
- Karpovics E. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965. - 265 lpp.
