Atšķirības starp "Bruņinieks" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Smagi bruņotais jātnieks''', latviešu literatūrā bieži aplami dēvēts par '''bruņinieku''' - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Vēlāk, VII-XVII gs., [[Sizerens|sizerena]] [[vasalis]] jaunajos laikos no bruņiniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais. Plašākā nozīmē pie [[bruņniecība]]s piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku [[senjors]] vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb [[Benefīcijs|benefīciju]]. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi. |
XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas [[muiža]]s, amatus un titulus, izveidoja [[bruņniecība|bruņniecību]] kā slēgtu [[kārta]]s korporāciju. | XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas [[muiža]]s, amatus un titulus, izveidoja [[bruņniecība|bruņniecību]] kā slēgtu [[kārta]]s korporāciju. | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 3. janvāris, plkst. 13.35
Smagi bruņotais jātnieks, latviešu literatūrā bieži aplami dēvēts par bruņinieku - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Vēlāk, VII-XVII gs., sizerena vasalis jaunajos laikos no bruņiniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi.
XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas muižas, amatus un titulus, izveidoja bruņniecību kā slēgtu kārtas korporāciju.
Skat. arī: bruņas, bruņniecības sols, bruņniecības matrikula, bruņinieku turnīrs
XIII gs. pirmā puse
zirga aprīkojums, XIII gs. pirmā puse
XIII gs. vidus
XIII gs. otrā puse
XIV gs. pirmā puse
zirga aprīkojums XIV gs.
XIV gs. vidus
XIV gs. otrā puse
XV gs. pirmā puse
XV gs. vidus
XV gs. otrā puse
XV gs.
XVI gs. pirmā puse
XVI gs. vidus
XVI gs. otrā puse
XVI gs. beigas
