Atšķirības starp "Situacionisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Resursi internetā par šo tēmu)
m
 
(4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Situazionisti.jpg‎|right|thumb|300px|Pirmie situacionisti 1957. gada aprīlī Kosadarosčā: Džuzepe Galicio, Pjero Simondo, Elena Verrone, Mišela Bernšteina, Gijs Debors, Asgers Jorns un Valters Ormo]]
 
[[Attēls:Situazionisti.jpg‎|right|thumb|300px|Pirmie situacionisti 1957. gada aprīlī Kosadarosčā: Džuzepe Galicio, Pjero Simondo, Elena Verrone, Mišela Bernšteina, Gijs Debors, Asgers Jorns un Valters Ormo]]
'''Situacionisms''' (no it. ''Situazionismo'') - radikāli noskaņotu [[Marksisms|marksistisko]] mākslinieku un intelektuāļu kustība, izveidojusies Rietumeiropā 1957. gadā, idejiski tuva [[Anarhisms|anarhismam]]. Kustību aizsāka Gijs Debors (''Guy Ernst Debord'') ar domubiedriem - kreisi radikāli noskaņotiem māksliniekiem un rakstniekiem, - Itālijā, Kozadarosčā (it. ''Cosio d'Arroscia'') nodibinot t.s. ''Situacionistu internacionāli'' (it. ''L'Internazionale Situazionista''). Situacionisti uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība sasniegusi tādu pārpilnības līmeni, ka ir gatava [[Komunisms|komunismam]]. Tāpēc laiks taisīt revolūciju "tūlīt un tagad", sākot jau ar ikdienas dzīvi: atteikties no darba, no pakļaušanās valsts varai, no nodokļu maksāšanas, no likumpakļāvības un sabiedrības morāles normām. Pēc situacionistu domām tālākā kapitālistiskās sabiedrības attīstība novedīs pie tā, ka kapitāls bez taustāmiem labumiem sāks akumulēt arī masu mediju radītos tēlus, imidžu, informāciju utt. Rezultātā jebkura informācija, pat kultūras kods kļūs par preci. Ja cilvēks pavada brīvo laiku reāli dzīvojot, tad nākotnē - ja kapitālisma attīstību neapturēs, - tas būs spiests visu no strādāšanas darba devēja labā brīvo laiku veltīt fetišu pirkšanai un vērot "dzīves dzīres" televīzijā. Tādā veidā cilvēki vairos kapitālistu mantu ne tikai tiešā darbā, bet arī savā brīvajā, privātajā laikā, rezultātā visu savu dzīvi dzīvojot tikai tāpēc, lai vairotu šauras elites mantu un ietekmi (varu). Visa sistēma tiek veidota kā izrāde, taču pēc situacionistu domām tā nav apzināti šādi virzīta, jo nav scenārija, nav režisoru, ir tikai mērķis. Šī izrāde var būt "izkliedēta" un "koncentrēta" - izkliedēta tā ir Rietumu sabiedrībā ar t.s. ''brīvā tirgus'' ekonomiku, bet koncentrēta valstīs, kur dominē ''valsts kapitāls'' un birokrātijas vara (PSRS, ĶTR u.c.). Kā pašregulējoša sistēma, izkliedētās izrādes sabiedrība absorbē (''rekuperē'') potenciāli draudošās situācijas, padarot tās par izrādes daļu, kā tas notika ar [[Če Gevara|Če Gevaru]], kurš no nesavtīgas cīņas simbola tika padarīts par ienesīgu attēlu uz T-krekliem, vai 1968. gada  t.s. ''[[1968. gada Studentu maijs Francijā|studentu maija]]'' līderiem, iekļaujot tos varas elitē. Attiecīgi par primāro uzskatīja revolūciju apziņā, mainot iekšējo vērtību sistēmu. Attīstīja maoistu ideju par "kultūras revolūciju", pievēršoties apzinātas "kontrkultūras" veidošanai, kontrkultūras situāciju inspirēšanai. Kā vienu no cīņas metodēm piedāvāja izrādes sabiedrības tirgus vērtību (piem. brendu) atkārtošanu līdz to absurdums kļūst visiem redzams. Brīvā tirgus sabiedrību uztvēra tikai un vienīgi kā patērētāju kultūru, kā nesamierināmi antagonisku reālu vērtību radīšanai, kas esot cilvēka būtības pamats. 1966. gadā studenti situacionisti ieņēma Strasbūras universitāti, tā aizsākot vēlākos studentu dumpjus Rietumeiropā. 1967. gadā iznāca G.Debora teorētiskais apcerējums "Izrādes sabiedrība" (fr. ''La Société du spectacle''), kurā bija izklāstītas situacionisma teorijas pamatnostādnes. Savu uzplaukumu kustība piedzīvoja t.s. ''studentu maija'' notikumu laikā, 1968. gadā Francijā. Maksimālais biedru skaits nepārsniedza 50. Pēc tam situacionistu skaits strauji saruka un, kad 1972. gadā Debors pasludināja kustības darbības pārtraukšanu, tajā bija tikai 2 biedri.
+
'''Situacionisms''' (no it. ''Situazionismo'') - radikāli noskaņotu [[Marksisms|marksistisko]] mākslinieku un intelektuāļu kustība, izveidojusies Rietumeiropā 1957. gadā, idejiski tuva [[Anarhisms|anarhismam]]. Kustību izveidoja Gijs Debors (''Guy Ernst Debord'') ar domubiedriem - kreisi radikāli noskaņotiem māksliniekiem un rakstniekiem, kas pulcējās ap franču radikālo izdevumu ''Internationale lettrist'', "Starptautiskajā kustībā par tēlaino Bauhaus” (''International Movement for an Imaginist Bauhaus''), kuras kodolu veidoja Asgers Jorns un citi pārnācēji no mākslinieku grupas COBRA, - Itālijā, Kozadarosčā (it. ''Cosio d'Arroscia'') nodibinot t.s. ''Situacionistu internacionāli'' (it. ''L'Internazionale Situazionista''). Situacionisti uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība sasniegusi tādu pārpilnības līmeni, ka ir gatava [[Komunisms|komunismam]]. Tāpēc laiks taisīt revolūciju "tūlīt un tagad", sākot jau ar ikdienas dzīvi: atteikties no darba, no pakļaušanās valsts varai, no nodokļu maksāšanas, no likumpakļāvības un sabiedrības morāles normām. Pēc situacionistu domām tālākā kapitālistiskās sabiedrības attīstība novedīs pie tā, ka kapitāls bez taustāmiem labumiem sāks akumulēt arī masu mediju radītos tēlus, imidžu, informāciju utt. Rezultātā jebkura informācija, pat kultūras kods kļūs par preci. Ja cilvēks pavada brīvo laiku reāli dzīvojot, tad nākotnē - ja kapitālisma attīstību neapturēs, - tas būs spiests visu no strādāšanas darba devēja labā brīvo laiku veltīt fetišu pirkšanai un vērot "dzīves dzīres" televīzijā. Tādā veidā cilvēki vairos kapitālistu mantu ne tikai tiešā darbā, bet arī savā brīvajā, privātajā laikā, rezultātā visu savu dzīvi dzīvojot tikai tāpēc, lai vairotu šauras elites mantu un ietekmi (varu). Visa sistēma tiek veidota kā izrāde, taču pēc situacionistu domām tā nav apzināti šādi virzīta, jo nav scenārija, nav režisoru, ir tikai mērķis. Šī izrāde var būt "izkliedēta" un "koncentrēta" - izkliedēta tā ir Rietumu sabiedrībā ar t.s. ''brīvā tirgus'' ekonomiku, bet koncentrēta valstīs, kur dominē ''valsts kapitāls'' un birokrātijas vara (PSRS, ĶTR u.c.). Kā pašregulējoša sistēma, izkliedētās izrādes sabiedrība absorbē (''rekuperē'') potenciāli draudošās situācijas, padarot tās par izrādes daļu, kā tas notika ar [[Če Gevara|Če Gevaru]], kurš no nesavtīgas cīņas simbola tika padarīts par ienesīgu attēlu uz T-krekliem, vai 1968. gada  t.s. ''[[1968. gada Studentu maijs Francijā|studentu maija]]'' līderiem, iekļaujot tos varas elitē. Attiecīgi par primāro uzskatīja revolūciju apziņā, mainot iekšējo vērtību sistēmu. Attīstīja maoistu ideju par "kultūras revolūciju", pievēršoties apzinātas "kontrkultūras" veidošanai, kontrkultūras situāciju inspirēšanai. Kā vienu no cīņas metodēm piedāvāja izrādes sabiedrības tirgus vērtību (piem. brendu) atkārtošanu līdz to absurdums kļūst visiem redzams. Brīvā tirgus sabiedrību uztvēra tikai un vienīgi kā patērētāju kultūru, kā nesamierināmi antagonisku reālu vērtību radīšanai, kas esot cilvēka būtības pamats. 1966. gadā studenti situacionisti ieņēma Strasbūras universitāti, tā aizsākot vēlākos studentu dumpjus Rietumeiropā. 1967. gadā iznāca G.Debora teorētiskais apcerējums "Izrādes sabiedrība" (fr. ''La Société du spectacle''), kurā bija izklāstītas situacionisma teorijas pamatnostādnes. Savu uzplaukumu kustība piedzīvoja t.s. ''studentu maija'' notikumu laikā, 1968. gadā Francijā. Maksimālais biedru skaits nepārsniedza 50. Pēc tam situacionistu skaits strauji saruka un, kad 1972. gadā Debors pasludināja kustības darbības pārtraukšanu, tajā bija tikai 2 biedri.
  
== Literatūra par šo tēmu ==
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Atkins Guy. Asger Jorn, the Crucial Years: 1954-1964. - Wittenborn Art Books: New York, 1977, ISBN 0815006969
 
* Atkins Guy. Asger Jorn, the Crucial Years: 1954-1964. - Wittenborn Art Books: New York, 1977, ISBN 0815006969
26. rindiņa: 26. rindiņa:
 
* Дебор Г. Общество спектакля. - Логос (Радек): Гилея: Москва, 2000
 
* Дебор Г. Общество спектакля. - Логос (Радек): Гилея: Москва, 2000
  
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.dialogi.lv/article.php?id=495&t=0&rub=0 Keith Mellville. Individuālisms un kolektīvisms.]
 
* [http://www.dialogi.lv/article.php?id=495&t=0&rub=0 Keith Mellville. Individuālisms un kolektīvisms.]
 +
* [http://www.studija.lv/?parent=1784 Vanags K. Sous les pavēs, la plage.]
 
----
 
----
 
* [http://www.cddc.vt.edu/sionline/ Situationist International Online]
 
* [http://www.cddc.vt.edu/sionline/ Situationist International Online]
62. rindiņa: 63. rindiņa:
 
* [http://imperium.lenin.ru/LENIN/32/C/index.html Миша Вербицкий. Антикопирайт.]
 
* [http://imperium.lenin.ru/LENIN/32/C/index.html Миша Вербицкий. Антикопирайт.]
 
* [http://saint-juste.narod.ru/urban.htm Тарасов А. Ситуационисты и город.]
 
* [http://saint-juste.narod.ru/urban.htm Тарасов А. Ситуационисты и город.]
 +
* [http://syg.ma/fcity/sedi-plant-itak-situatsionizm Сэди Плант: Итак, ситуационизм.]
  
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]
+
[[Kategorija:Marksisms]]

Pašreizējā versija, 2015. gada 13. aprīlis, plkst. 06.22

Pirmie situacionisti 1957. gada aprīlī Kosadarosčā: Džuzepe Galicio, Pjero Simondo, Elena Verrone, Mišela Bernšteina, Gijs Debors, Asgers Jorns un Valters Ormo

Situacionisms (no it. Situazionismo) - radikāli noskaņotu marksistisko mākslinieku un intelektuāļu kustība, izveidojusies Rietumeiropā 1957. gadā, idejiski tuva anarhismam. Kustību izveidoja Gijs Debors (Guy Ernst Debord) ar domubiedriem - kreisi radikāli noskaņotiem māksliniekiem un rakstniekiem, kas pulcējās ap franču radikālo izdevumu Internationale lettrist, "Starptautiskajā kustībā par tēlaino Bauhaus” (International Movement for an Imaginist Bauhaus), kuras kodolu veidoja Asgers Jorns un citi pārnācēji no mākslinieku grupas COBRA, - Itālijā, Kozadarosčā (it. Cosio d'Arroscia) nodibinot t.s. Situacionistu internacionāli (it. L'Internazionale Situazionista). Situacionisti uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība sasniegusi tādu pārpilnības līmeni, ka ir gatava komunismam. Tāpēc laiks taisīt revolūciju "tūlīt un tagad", sākot jau ar ikdienas dzīvi: atteikties no darba, no pakļaušanās valsts varai, no nodokļu maksāšanas, no likumpakļāvības un sabiedrības morāles normām. Pēc situacionistu domām tālākā kapitālistiskās sabiedrības attīstība novedīs pie tā, ka kapitāls bez taustāmiem labumiem sāks akumulēt arī masu mediju radītos tēlus, imidžu, informāciju utt. Rezultātā jebkura informācija, pat kultūras kods kļūs par preci. Ja cilvēks pavada brīvo laiku reāli dzīvojot, tad nākotnē - ja kapitālisma attīstību neapturēs, - tas būs spiests visu no strādāšanas darba devēja labā brīvo laiku veltīt fetišu pirkšanai un vērot "dzīves dzīres" televīzijā. Tādā veidā cilvēki vairos kapitālistu mantu ne tikai tiešā darbā, bet arī savā brīvajā, privātajā laikā, rezultātā visu savu dzīvi dzīvojot tikai tāpēc, lai vairotu šauras elites mantu un ietekmi (varu). Visa sistēma tiek veidota kā izrāde, taču pēc situacionistu domām tā nav apzināti šādi virzīta, jo nav scenārija, nav režisoru, ir tikai mērķis. Šī izrāde var būt "izkliedēta" un "koncentrēta" - izkliedēta tā ir Rietumu sabiedrībā ar t.s. brīvā tirgus ekonomiku, bet koncentrēta valstīs, kur dominē valsts kapitāls un birokrātijas vara (PSRS, ĶTR u.c.). Kā pašregulējoša sistēma, izkliedētās izrādes sabiedrība absorbē (rekuperē) potenciāli draudošās situācijas, padarot tās par izrādes daļu, kā tas notika ar Če Gevaru, kurš no nesavtīgas cīņas simbola tika padarīts par ienesīgu attēlu uz T-krekliem, vai 1968. gada t.s. studentu maija līderiem, iekļaujot tos varas elitē. Attiecīgi par primāro uzskatīja revolūciju apziņā, mainot iekšējo vērtību sistēmu. Attīstīja maoistu ideju par "kultūras revolūciju", pievēršoties apzinātas "kontrkultūras" veidošanai, kontrkultūras situāciju inspirēšanai. Kā vienu no cīņas metodēm piedāvāja izrādes sabiedrības tirgus vērtību (piem. brendu) atkārtošanu līdz to absurdums kļūst visiem redzams. Brīvā tirgus sabiedrību uztvēra tikai un vienīgi kā patērētāju kultūru, kā nesamierināmi antagonisku reālu vērtību radīšanai, kas esot cilvēka būtības pamats. 1966. gadā studenti situacionisti ieņēma Strasbūras universitāti, tā aizsākot vēlākos studentu dumpjus Rietumeiropā. 1967. gadā iznāca G.Debora teorētiskais apcerējums "Izrādes sabiedrība" (fr. La Société du spectacle), kurā bija izklāstītas situacionisma teorijas pamatnostādnes. Savu uzplaukumu kustība piedzīvoja t.s. studentu maija notikumu laikā, 1968. gadā Francijā. Maksimālais biedru skaits nepārsniedza 50. Pēc tam situacionistu skaits strauji saruka un, kad 1972. gadā Debors pasludināja kustības darbības pārtraukšanu, tajā bija tikai 2 biedri.

Literatūra par šo tēmu

  • Atkins Guy. Asger Jorn, the Crucial Years: 1954-1964. - Wittenborn Art Books: New York, 1977, ISBN 0815006969
  • Anselm Jappe. Guy Debord. - Published by University of California Press, 1999 (188 pages), ISBN 0520212053

  • Der Beginn einer Epoche. Texte der Situationisten. / hrsg. von R. Ohrt - Edition Nautilus: Hamburg, 1995
  • Guy Debord. Die Gesellschaft des Spektakels. - Bittermann: Berlin, 1996
  • Guy Debord. Rapport über die Konstruktion von Situationen und die Bedingungen der Organisation wie Aktion der Situationistischen Internationale und andere Schriften. - Edition Nautilus: Hamburg, 1980
  • Raoul Vaneigem. Handbuch der Lebenskunst für die jungen Generationen. - Edition Nautilus: Hamburg, 1980
  • Vienet Rene. Wütende und Situationisten in den Bewegungen und Besetzungen. - Hannover, 1977
  • Marcus Greil. Lipstick Traces. Von Dada bis Punk. Kulturelle Avantgarden und ihre Wege aus dem 20. Jahrhundert. - Rogner & Bernhard/Zweitausendeins: Hamburg, 1992
  • Roberto Ohrt. Phantom Avantgarde. - Edition Nautilus: Hamburg, 1997
  • Roberto Ohrt. Das große Spiel. Die Situationisten zwischen Politik und Kunst. - Edition Nautilus: Hamburg, 2000
  • Grigat S., Grenzfurthner J., Friesinger G. Spektakel – Kunst – Gesellschaft - Verbrecher Verlag: Berlin, 2006
  • Baumeister B. Zwi, Negator: Situationistische Revolutionstheorie. Eine Aneignung. - Schmetterling Verlag: Stuttgart, 2004, ISBN 3-89657-586-4
  • Nilpferd des höllischen Urwalds. Situationisten, Gruppe Spur, Kommune 1, Anabas. / Siepmann E., Kunzelmann D., Dreßen W. (Hg.) - Giessen, 1991, ISBN 3-87038-172-8
  • Pia Wiegmink. Theatralität und öffentlicher Raum. Die Situationistische Internationale am Schnittpunkt von Kunst und Politik. - Tectum: Marburg, 2005, ISBN 978-3-8288-8935-4
  • Thomas Dreher. Zwischen Kunst und Lebensform: Von den Lettristen zu den Situationisten. // Neue Bildende Kunst, Nr.6/1992, S. 11-15
  • Zwi Schritkopcher. Die Situationisten (1958-1972). Auftakt zum Westlichen Communismus. // Übergänge, N°3/4, 1997
  • Simon Ford. Die Situationistische Internationale. Eine Gebrauchsanleitung - Edition Nautilus: Hamburg, 2007, ISBN 978-3-89401-545-9

  • Рауль Ванейгем. Революция повседневной жизни. - Гилея: Москва, 2005
  • Дебор Г. Общество спектакля. - Логос (Радек): Гилея: Москва, 2000

Resursi internetā par šo tēmu