Atšķirības starp "Vandams Aleksejs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Aleksejs Vandams''' (''Алексей Ефимович Вандам'', 1867-1933) jeb '''Aleksejs Jedrihins''' (''Алексей Ефимович Едрихин'') - ģenerālmajors, militārais un politikas teorētiķis. | '''Aleksejs Vandams''' (''Алексей Ефимович Вандам'', 1867-1933) jeb '''Aleksejs Jedrihins''' (''Алексей Ефимович Едрихин'') - ģenerālmajors, militārais un politikas teorētiķis. | ||
| − | Dzimis 1867. gada 17. martā, Minskas guberņā, Krievijas impērijā, atvaļināta kareivja Jefima Jedrihina (''Ефим Едрихин'') ģimenē. 1884. gadā kā [[savvaļnieks]] uzsāka dienestu 120. Serpuhovas kājnieku pulkā. 1888. gadā absolvēja Viļņas kājnieku karaskolu. Dienēja 117. Jaroslavļas kājnieku pulkā (1888-1897). No 1892. gada [[podporučiks]], 1894. gadā paaugstināts par [[Poručiks|poručiku]]. 1899. gadā absolvēja [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Ģenerālštāba akadēmijas]] 2 kursus, taču papildkursā neiestājās, bet atgriezās pulkā. Novembrī demobilizējās rezervē un kā laikraksta "Новое время" korespondents devās uz Dienvidāfriku atspoguļot angļu-būru kara norisi (pieņēma pseidonīmu А. Вандамм, ar kuru parakstīja savas publikācijas). Acīmredzot pildīja arī kādu slepenu Krievijas valdības uzdotu misiju, par ko liecina tas, ka pēc atgriešanās dzimtenē 1900. gadā tika paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]] un atjaunots aktīvajā dienestā. Augustā norīkots uz Galveno intendantūras pārvaldi, bet 1901. gada aprīlī atkal ieskaitīts rezervē un atsaka žurnālista karjeru. 1903. gadā atjaunots aktīvajā dienestā, paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un norīkots par Krievijas militārā atašeja Ķīnā vietnieku. 1906. gadā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā. 1907. gadā nomainīja uzvārdu Jedrihins uz Vandams. 1908.-1909. rotas komandieris leibgvardes Grenadieru pulkā. 1909. gada februārī un martā 1. kavalērijas divizijas štāba [[adjutants]], tad paaugstināts par [[Apakšpulkvedis|apakšpulkvedi]]. No 1909. gada martam līdz 1910. gada jūlijam īpašo uzdevumu virsnieks XIII armijas korpusa štābā. Tad atvaļinājies rezervē, un pievērsies publicistikai, tulkošanai un politikas teorijai: Krievijas ģeopolitiskās stratēģijas modeļu izstrādei. 1913. gada decembrī atjaunojās dienestā kā īpašo uzdevumu virsnieks X armijas korpusa štābā, vēlāk pārcelts par vecāko adjutantu III armijas štābā. | + | Dzimis 1867. gada 17. martā, Minskas guberņā, Krievijas impērijā, atvaļināta kareivja Jefima Jedrihina (''Ефим Едрихин'') ģimenē. 1884. gadā kā [[savvaļnieks]] uzsāka dienestu 120. Serpuhovas kājnieku pulkā. 1888. gadā absolvēja Viļņas kājnieku karaskolu. Dienēja 117. Jaroslavļas kājnieku pulkā (1888-1897). No 1892. gada [[podporučiks]], 1894. gadā paaugstināts par [[Poručiks|poručiku]]. 1899. gadā absolvēja [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Ģenerālštāba akadēmijas]] 2 kursus, taču papildkursā neiestājās, bet atgriezās pulkā. Novembrī demobilizējās rezervē un kā laikraksta "Новое время" korespondents devās uz Dienvidāfriku atspoguļot angļu-būru kara norisi (pieņēma pseidonīmu А. Вандамм, ar kuru parakstīja savas publikācijas). Acīmredzot pildīja arī kādu slepenu Krievijas valdības uzdotu misiju, par ko liecina tas, ka pēc atgriešanās dzimtenē 1900. gadā tika paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]] un atjaunots aktīvajā dienestā. Augustā norīkots uz Galveno intendantūras pārvaldi, bet 1901. gada aprīlī atkal ieskaitīts rezervē un atsaka žurnālista karjeru. 1903. gadā atjaunots aktīvajā dienestā, paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un norīkots par Krievijas militārā atašeja Ķīnā vietnieku. 1906. gadā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā. 1907. gadā nomainīja uzvārdu Jedrihins uz Vandams. 1908.-1909. rotas komandieris leibgvardes Grenadieru pulkā. 1909. gada februārī un martā 1. kavalērijas divizijas štāba [[adjutants]], tad paaugstināts par [[Apakšpulkvedis|apakšpulkvedi]]. No 1909. gada martam līdz 1910. gada jūlijam īpašo uzdevumu virsnieks XIII armijas korpusa štābā. Tad atvaļinājies rezervē, un pievērsies publicistikai, tulkošanai un politikas teorijai: Krievijas ģeopolitiskās stratēģijas modeļu izstrādei. 1913. gada decembrī atjaunojās dienestā kā īpašo uzdevumu virsnieks X armijas korpusa štābā, vēlāk pārcelts par vecāko adjutantu III armijas štābā. 1915. gadā paaugstināts par [[Pulkvedis|pulkvedi]] un iecelts par 92. Pečoras kājnieku pulka komandieri. No 1916. gada novembra 23. kājnieku divizijas štāba priekšnieks. 1917. gada jūnijā paaugstināts par [[Ģenerālmajors|ģenerālmajoru]], 3. kājnieku divizijas komandiera vietas izpildītāju, septembrī komandēts Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|Oktobra apvērsuma]] demobilizējies un apmeties uz dzīvi pie Rēveles (mūsd. Tallina), sava drauga grāfa Stenboka muižā. |
| + | |||
| + | ''Āpbalvojumi:''' | ||
| + | * [[Jura zobens]] (1915) | ||
| + | * [[Vladimira ordenis|Sv. Vladimira ordenis]], III škīra, ar zobeniem (1917) | ||
| + | * [[Jura ordenis|Sv. Jura ordenis]], IV šķira (1917) | ||
[[Kategorija:V]] | [[Kategorija:V]] | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 29. jūlijs, plkst. 16.04
Aleksejs Vandams (Алексей Ефимович Вандам, 1867-1933) jeb Aleksejs Jedrihins (Алексей Ефимович Едрихин) - ģenerālmajors, militārais un politikas teorētiķis.
Dzimis 1867. gada 17. martā, Minskas guberņā, Krievijas impērijā, atvaļināta kareivja Jefima Jedrihina (Ефим Едрихин) ģimenē. 1884. gadā kā savvaļnieks uzsāka dienestu 120. Serpuhovas kājnieku pulkā. 1888. gadā absolvēja Viļņas kājnieku karaskolu. Dienēja 117. Jaroslavļas kājnieku pulkā (1888-1897). No 1892. gada podporučiks, 1894. gadā paaugstināts par poručiku. 1899. gadā absolvēja Ģenerālštāba akadēmijas 2 kursus, taču papildkursā neiestājās, bet atgriezās pulkā. Novembrī demobilizējās rezervē un kā laikraksta "Новое время" korespondents devās uz Dienvidāfriku atspoguļot angļu-būru kara norisi (pieņēma pseidonīmu А. Вандамм, ar kuru parakstīja savas publikācijas). Acīmredzot pildīja arī kādu slepenu Krievijas valdības uzdotu misiju, par ko liecina tas, ka pēc atgriešanās dzimtenē 1900. gadā tika paaugstināts par štabskapitanu un atjaunots aktīvajā dienestā. Augustā norīkots uz Galveno intendantūras pārvaldi, bet 1901. gada aprīlī atkal ieskaitīts rezervē un atsaka žurnālista karjeru. 1903. gadā atjaunots aktīvajā dienestā, paaugstināts par kapitanu un norīkots par Krievijas militārā atašeja Ķīnā vietnieku. 1906. gadā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā. 1907. gadā nomainīja uzvārdu Jedrihins uz Vandams. 1908.-1909. rotas komandieris leibgvardes Grenadieru pulkā. 1909. gada februārī un martā 1. kavalērijas divizijas štāba adjutants, tad paaugstināts par apakšpulkvedi. No 1909. gada martam līdz 1910. gada jūlijam īpašo uzdevumu virsnieks XIII armijas korpusa štābā. Tad atvaļinājies rezervē, un pievērsies publicistikai, tulkošanai un politikas teorijai: Krievijas ģeopolitiskās stratēģijas modeļu izstrādei. 1913. gada decembrī atjaunojās dienestā kā īpašo uzdevumu virsnieks X armijas korpusa štābā, vēlāk pārcelts par vecāko adjutantu III armijas štābā. 1915. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 92. Pečoras kājnieku pulka komandieri. No 1916. gada novembra 23. kājnieku divizijas štāba priekšnieks. 1917. gada jūnijā paaugstināts par ģenerālmajoru, 3. kājnieku divizijas komandiera vietas izpildītāju, septembrī komandēts Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. Pēc Oktobra apvērsuma demobilizējies un apmeties uz dzīvi pie Rēveles (mūsd. Tallina), sava drauga grāfa Stenboka muižā.
Āpbalvojumi:'
- Jura zobens (1915)
- Sv. Vladimira ordenis, III škīra, ar zobeniem (1917)
- Sv. Jura ordenis, IV šķira (1917)
