Atšķirības starp "Maļavins Boriss" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Boriss Maļavins''' (''Малявин Борис Семёнович'', 1876-1938) - [[ģenerālmajors]]. | '''Boriss Maļavins''' (''Малявин Борис Семёнович'', 1876-1938) - [[ģenerālmajors]]. | ||
| − | Dzimis 1876. gada 30. jūlijā Dubnā (''Дубно''), Volinskas guberņā, Krievijas impērijā. 1894. gadā absolvējis Maskavas 3. kadetu korpusu, 1897. gadā – Nikolaja kara inženieru skolu. Kā [[podporučiks]] uzsāka dienestu 6. sapieru bataljonā. 1900. gadā paaugstināts par [[Poručiks|poručiku]]. 1902. gadā iestājās [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Ģenerālštāba akadēmijā]]. 1903. gadā paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]]. 1904. gadā paņēma akadēmisko atvaļinājumu, lai dotos uz fronti – piedalījās Krievijas-Japānas karā (1904-1905) kā X armijas korpusa štāba virsnieks, kopš 1905. gada maija korpusa inženiertehnisko daļu vecākais [[adjutants]]. Par varonību janvāra kaujās paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un nosūtīts atpakaļ uz akadēmiju. Pēc tās absolvēšanas 1907. gada maijā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā un norīkots par rotas komandieri sākumā leibgvardes Maskavas, pēc tam 45. Azovas kājnieku, vēlāk 131. Tiraspoles kājnieku plkā. 1909. gadā sāka dienestu Ģenerālštābā kā Kijevas kara apgabala vecākā adjutanta vietnieks. No 1911. gada novembra Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes lietvedības daļas vadītāja vietnieks, pēc dažām dienām iecelts par īpašo uzdevumu virsnieku Kijevas kara apgabala štābā. Kopš 1913. gada decembra [[apakšpulkvedis]], Kijevas kara apgabala štāba vecākais adjutants. Sākoties Pirmajam pasaules karam, dienēja Dienvidrietumu armijas štābā. Kopš 1915. gada aprīļa III armijas štāba ģenerālkvartirmeistara vecākais adjutants. No 1915. gada jūnija Dienvidrietumu frontes virspavēlnieka ģenerālkvartirmeistara pārvaldes nodaļas vadītājs. [[Pulkvedis]]. No 1916. gada novembra 3. strēlnieku divizijas 9. strēlnieku pulka komandieris. No 1917. gada augusta līdz septembrim Ziemeļu frontes štāba [[ģenerālkvartirmeistars]]. Paaugstināts par [[Ģenerālmajors|ģenerālmajoru]], pildīja armijas štāba priekšnieka vietnieka pienākumus. 1918. gada oktobrī Pleskavā piedalījās iniciatīvas grupā, kur tika nolemts ar Vācijas atbalstu organizēt pretlielinieciskos brīvprātīgo spēkus [[ | + | Dzimis 1876. gada 30. jūlijā Dubnā (''Дубно''), Volinskas guberņā, Krievijas impērijā. 1894. gadā absolvējis Maskavas 3. kadetu korpusu, 1897. gadā – Nikolaja kara inženieru skolu. Kā [[podporučiks]] uzsāka dienestu 6. sapieru bataljonā. 1900. gadā paaugstināts par [[Poručiks|poručiku]]. 1902. gadā iestājās [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Ģenerālštāba akadēmijā]]. 1903. gadā paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]]. 1904. gadā paņēma akadēmisko atvaļinājumu, lai dotos uz fronti – piedalījās Krievijas-Japānas karā (1904-1905) kā X armijas korpusa štāba virsnieks, kopš 1905. gada maija korpusa inženiertehnisko daļu vecākais [[adjutants]]. Par varonību janvāra kaujās paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un nosūtīts atpakaļ uz akadēmiju. Pēc tās absolvēšanas 1907. gada maijā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā un norīkots par rotas komandieri sākumā leibgvardes Maskavas, pēc tam 45. Azovas kājnieku, vēlāk 131. Tiraspoles kājnieku plkā. 1909. gadā sāka dienestu Ģenerālštābā kā Kijevas kara apgabala vecākā adjutanta vietnieks. No 1911. gada novembra Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes lietvedības daļas vadītāja vietnieks, pēc dažām dienām iecelts par īpašo uzdevumu virsnieku Kijevas kara apgabala štābā. Kopš 1913. gada decembra [[apakšpulkvedis]], Kijevas kara apgabala štāba vecākais adjutants. Sākoties Pirmajam pasaules karam, dienēja Dienvidrietumu armijas štābā. Kopš 1915. gada aprīļa III armijas štāba ģenerālkvartirmeistara vecākais adjutants. No 1915. gada jūnija Dienvidrietumu frontes virspavēlnieka ģenerālkvartirmeistara pārvaldes nodaļas vadītājs. [[Pulkvedis]]. No 1916. gada novembra 3. strēlnieku divizijas 9. strēlnieku pulka komandieris. No 1917. gada augusta līdz septembrim Ziemeļu frontes štāba [[ģenerālkvartirmeistars]]. Paaugstināts par [[Ģenerālmajors|ģenerālmajoru]], pildīja armijas štāba priekšnieka vietnieka pienākumus. 1918. gada oktobrī Pleskavā piedalījās iniciatīvas grupā, kur tika nolemts ar Vācijas atbalstu organizēt pretlielinieciskos brīvprātīgo spēkus [[Pleskavas korpusss|Ziemeļu armijas Atsevišķajā Pleskavas korpusā]], kur no 12.10. līdz 16.11.1918. bija štāba priekšnieks. Pēc tam, kad armija beidza pastāvēt, [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s ģenerālkvartirmeistars (31.07.-23.11.1919). |
Kopš 01.08.1922. atradās emigrācijā Rīgā, Latvijā. 1924. gadā devās uz PSRS, kur apmetās uz dzīvi Ļeņingradas nomalē, iztiku pelnīja kā lietvedis artelī "Канифольщик". 28.08.1937. arestēts, 12.01.1938. notiesāts uz nāvi nošaujot. Nošauts 18. janvārī. | Kopš 01.08.1922. atradās emigrācijā Rīgā, Latvijā. 1924. gadā devās uz PSRS, kur apmetās uz dzīvi Ļeņingradas nomalē, iztiku pelnīja kā lietvedis artelī "Канифольщик". 28.08.1937. arestēts, 12.01.1938. notiesāts uz nāvi nošaujot. Nošauts 18. janvārī. | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 30. jūlijs, plkst. 15.52
Boriss Maļavins (Малявин Борис Семёнович, 1876-1938) - ģenerālmajors.
Dzimis 1876. gada 30. jūlijā Dubnā (Дубно), Volinskas guberņā, Krievijas impērijā. 1894. gadā absolvējis Maskavas 3. kadetu korpusu, 1897. gadā – Nikolaja kara inženieru skolu. Kā podporučiks uzsāka dienestu 6. sapieru bataljonā. 1900. gadā paaugstināts par poručiku. 1902. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. 1903. gadā paaugstināts par štabskapitanu. 1904. gadā paņēma akadēmisko atvaļinājumu, lai dotos uz fronti – piedalījās Krievijas-Japānas karā (1904-1905) kā X armijas korpusa štāba virsnieks, kopš 1905. gada maija korpusa inženiertehnisko daļu vecākais adjutants. Par varonību janvāra kaujās paaugstināts par kapitanu un nosūtīts atpakaļ uz akadēmiju. Pēc tās absolvēšanas 1907. gada maijā ieskaitīts Ģenerālštāba štatā un norīkots par rotas komandieri sākumā leibgvardes Maskavas, pēc tam 45. Azovas kājnieku, vēlāk 131. Tiraspoles kājnieku plkā. 1909. gadā sāka dienestu Ģenerālštābā kā Kijevas kara apgabala vecākā adjutanta vietnieks. No 1911. gada novembra Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes lietvedības daļas vadītāja vietnieks, pēc dažām dienām iecelts par īpašo uzdevumu virsnieku Kijevas kara apgabala štābā. Kopš 1913. gada decembra apakšpulkvedis, Kijevas kara apgabala štāba vecākais adjutants. Sākoties Pirmajam pasaules karam, dienēja Dienvidrietumu armijas štābā. Kopš 1915. gada aprīļa III armijas štāba ģenerālkvartirmeistara vecākais adjutants. No 1915. gada jūnija Dienvidrietumu frontes virspavēlnieka ģenerālkvartirmeistara pārvaldes nodaļas vadītājs. Pulkvedis. No 1916. gada novembra 3. strēlnieku divizijas 9. strēlnieku pulka komandieris. No 1917. gada augusta līdz septembrim Ziemeļu frontes štāba ģenerālkvartirmeistars. Paaugstināts par ģenerālmajoru, pildīja armijas štāba priekšnieka vietnieka pienākumus. 1918. gada oktobrī Pleskavā piedalījās iniciatīvas grupā, kur tika nolemts ar Vācijas atbalstu organizēt pretlielinieciskos brīvprātīgo spēkus Ziemeļu armijas Atsevišķajā Pleskavas korpusā, kur no 12.10. līdz 16.11.1918. bija štāba priekšnieks. Pēc tam, kad armija beidza pastāvēt, Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas ģenerālkvartirmeistars (31.07.-23.11.1919).
Kopš 01.08.1922. atradās emigrācijā Rīgā, Latvijā. 1924. gadā devās uz PSRS, kur apmetās uz dzīvi Ļeņingradas nomalē, iztiku pelnīja kā lietvedis artelī "Канифольщик". 28.08.1937. arestēts, 12.01.1938. notiesāts uz nāvi nošaujot. Nošauts 18. janvārī.
Apbalvojumi:
- Sv. Staņislava ordenis. III šķira, ar zobeniem un lentu (1904)
- Sv. Annas ordenis, IV šķira (1905)
- Sv. Annas ordenis, III šķira, ar zobeniem un lentu (1905)
- Sv. Staņislava ordenis, II šķira (1912)
- Sv. Annas ordenis, II šķira, ar zobeniem (1915)
- Jura zobens (1915)
- Sv. Vladimira ordenis ar zobeniem un lentu (1915)
