Atšķirības starp "Marodierisms" versijām
(jauna lapa) |
(→Literatūra) |
||
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
''Starptautiska militāra konflikta'' laikā jebkura īpašuma konfiscēšana neievērojot pieņemtās formalitātes, tiek uzskatīta par laupīšanu; ''nestarptautiska militāra konflikta'' procesā lai noteiktu, vai ir bijis marodierisms, vispirms jānoskaidro, vai nolaupītais ir privātīpašums vai valsts īpašums. Konfliktējošā puse, kura pretendē uz administratīvo varu savā kontrolē esošajā teritorijā, drīkst pretendēt uz te esošo valsts īpašumu. | ''Starptautiska militāra konflikta'' laikā jebkura īpašuma konfiscēšana neievērojot pieņemtās formalitātes, tiek uzskatīta par laupīšanu; ''nestarptautiska militāra konflikta'' procesā lai noteiktu, vai ir bijis marodierisms, vispirms jānoskaidro, vai nolaupītais ir privātīpašums vai valsts īpašums. Konfliktējošā puse, kura pretendē uz administratīvo varu savā kontrolē esošajā teritorijā, drīkst pretendēt uz te esošo valsts īpašumu. | ||
| − | == | + | == Ieteicamā literatūra == |
* Crimes of war. What the public should know. - Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton & company, NewYork-London, 1999 | * Crimes of war. What the public should know. - Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton & company, NewYork-London, 1999 | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 22. jūlijs, plkst. 10.37
Marodierisms – armijas vai paramilitāro vienību īstenota vardarbīga laupīšana to kontrolē esošajā teritorijā.
Satura rādītājs
Juridiskais statuss
1907. gada Hāgas konvencijā noteikts, ka “aizliegts izlaupīt pilsētas un apdzīvotas vietas, pat ja tās ieņemtas ar kauju”. 1929. gada Ženēvas Konvencijā teikts vēl lakoniskāk: “Laupīšana ir aizliegta”. Pārtikas produktu un medikamentu rekvizēšana ļauta tikai konkrētajā teritorijā esošajām karaspēka daļām nepieciešamajā apjomā, “ņemot vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības”. Bez tam Konvencija pieprasa kompensēt rekvizējamās mantas reālo vērtību un nosaka virkni ierobežojumu medikamentu un medicīnas tehnikas rekvizēšanai.
Vēsture
Līdz šo Konvenciju pieņemšanai marodierisms ieņemtajās pilsētās bija vispārpieņemts, jo tas daļēji kompensēja ieņemšanas kauju gaitā radušos uzvarētāju armijas materiālos zaudējumus. Bez tam armijām bija nepieciešama pastāvīga pārtikas krājumu papildināšana, tā kā realitātē ļoti grūti bija pateikt, kur beidzās rekvizēšana armijas vajadzībām un sākās marodierisms iekarotajā teritorijā. Jaunie pārtikas uzglabāšanas veidi, tai skaitā XIX gs. izgudrotā konservēšana, ļāva uz ilgu laiku apgādāt armijas ar pārtiku, tā kā beidzot radās iespēja runāt par marodierisma un rekvizīciju ierobežošanu.
Rekvizēšana
Rekvizēšanu – okupācijas armijai nepieciešamo resursu atņemšanu iedzīvotājiem, - kara likumi neaizliedz. Rekvizīciju jāveic pēc augstākā komandiera pavēles karaspēka daļas dislokācijas vietā; tai jābūt proporcionāli samērojamai ar konkrētajā apvidū pieejamo resursu daudzumu, jāņem vērā iedzīvotāju vajadzības un, visubeidzot, tā nedrīkst radīt apstākļus, kuros vietējiem iedzīvotājiem nāktos ņemt līdzdalību karadarbībā pret savu valsti. Par rekvizētajiem resursiem “pēc iespējas uzreiz jānorēķinās, samaksājot naudu, bet ja tas nav iespējams, iedzīvotājiem jāizsniedz atbilstošas kvītis”. Savukārt pretējās puses bruņoto spēku īpašums, “atbilstoši kara likumiem un paražām,” ir likumīgas kara trofejas.
Starptautiska militāra konflikta laikā jebkura īpašuma konfiscēšana neievērojot pieņemtās formalitātes, tiek uzskatīta par laupīšanu; nestarptautiska militāra konflikta procesā lai noteiktu, vai ir bijis marodierisms, vispirms jānoskaidro, vai nolaupītais ir privātīpašums vai valsts īpašums. Konfliktējošā puse, kura pretendē uz administratīvo varu savā kontrolē esošajā teritorijā, drīkst pretendēt uz te esošo valsts īpašumu.
Ieteicamā literatūra
- Crimes of war. What the public should know. - Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton & company, NewYork-London, 1999
