Atšķirības starp "Blaumanis Rūdolfs" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu [[Muižas ļaudis|muižas ļaužu]] ģimenē. Dzimtā valoda – vācu. Tēvs Matiass (Matīss) bija muižas pavārs, māte Karlīne – istabene. 1868. gadā viņa vecāki sāka rentēt "Braku" mājas, kuras vēlāk iepirka par dzimtu. Pamatizglītību ieguva Annas Rubīnas vācu privātskolā (1871-1875) Ogrē, mācības turpināja Rīgas vācu komercskolā (1875-1881). | Dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu [[Muižas ļaudis|muižas ļaužu]] ģimenē. Dzimtā valoda – vācu. Tēvs Matiass (Matīss) bija muižas pavārs, māte Karlīne – istabene. 1868. gadā viņa vecāki sāka rentēt "Braku" mājas, kuras vēlāk iepirka par dzimtu. Pamatizglītību ieguva Annas Rubīnas vācu privātskolā (1871-1875) Ogrē, mācības turpināja Rīgas vācu komercskolā (1875-1881). | ||
| − | Pēc skolas beigšanas strādāja Fārbaha tirdzniecības kantorī. Laika posmā no 1885. līdz 1887. gadam Blaumanis bija Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis, apguva latviešu valodu, kurā sāka rakstīt. 1887. gadā ieradās Rīgā, kur iztiku sāka pelnīt kā žurnālists. Strādāja laikrakstā "Zeitung für den Stadt und Land", rakstīja vācu valodā, publicēja recenzijas par latviešu teātra izrādēm, tādējādi ieinteresējoties par latviešu sabiedrības kultūras dzīvi. Pēc tēva nāves 1894. gadā atgriezās mājās un trīs gadus mēģināja vadīt saimniecību, taču ne visai veiksmīgi. 1898. gadā pārcēlās uz Rīgu un atsāka | + | Pēc skolas beigšanas strādāja Fārbaha tirdzniecības kantorī. Laika posmā no 1885. līdz 1887. gadam Blaumanis bija Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis, apguva latviešu valodu, kurā sāka rakstīt. 1887. gadā ieradās Rīgā, kur iztiku sāka pelnīt kā žurnālists. Strādāja laikrakstā "Zeitung für den Stadt und Land", rakstīja vācu valodā, publicēja recenzijas par latviešu teātra izrādēm, tādējādi ieinteresējoties par latviešu sabiedrības kultūras dzīvi. Pēc tēva nāves 1894. gadā atgriezās mājās un trīs gadus mēģināja vadīt saimniecību, taču ne visai veiksmīgi. 1898. gadā pārcēlās uz Rīgu un atsāka strādāt par žurnālistu („Mājas Viesis”, „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Dienas Lapa”). 1901. gadā pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur laika posmā no 1902. līdz 1903. gadam vadīja „Pēterburgas Avīzes” satīras pielikumu „Purva malā”. No 1904. gada līdz 1905. gadam dzīvoja "Brakos". 1906. gada sākumā viņš pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt laikraksta „Latvija” redakcijā, vadīja feļetonu un satīras pielikumu „Skaidiena”, kurā publicētie Blaumaņa dzejoļi un nelielie prozas darbi tika parakstīti ar pseidonīmu Pulieris. 1907. gada vasarā Blaumanim diagnosticēja tuberkulozi. 1908. gada vasarā viņš devās uz [[Somijas lielhercogiste|Somiju]], Takaharju sanatoriju, kur mira 1908. gada 4. septembrī. |
Vēl mācoties skolā, 1882. gadā publicēja savu pirmo stāstu „Wiedergefunden”, rakstījā īsstāstus un dzejoļus. 1886. gadā tika publicēts pirmais Blaumaņa darbs latviešu valodā, dzejolis „Nakts” laikraksta „Mājas Viesis” literārajā pielikumā (ar parakstu Jirgensonu Pēteris). Sākot ar 1887. gadu R. Blaumanis latviešu laikrakstos publicēja stāstus un noveles: „Nezāle”, „Pērkoņa gaiss” (1887), „Spijēnos” (1888), „Raudupiete” (1889), „Bērtuļa pirksts” (1890), noveles „Salna pavasarī” un „Purva bridējs” (abas 1898), „Andriksons” un „Nāves ēnā” (abas 1899). 1893. gadā tika izdots pirmais viņa prozas krājums latviešu valodā „Pie skala uguns”. 1900. gadā kopā ar [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] tika izdots dzejoļu krājums „Ceļa malā”. Populāri kļuva viņa dzejoļi „Tālavas taurētājs”, „Ziema”, „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”, „Ziedonis klāt”, „Pērkons” u.c. Rīgas Latviešu teātrī izrādītas R. Blaumaņa lugas „Zagļi” (1890, grāmatā 1891), „Ļaunais gars” (1891, grāmatā 1892), „Pazudušais dēls” (grāmatā un teātrī 1893). Viņa lugas „Potivara nams” (1897), „Indrāni” (grāmatā un teātrī 1904) un „Ugunī” (teātrī 1905, grāmatā 1906) neguva plašu atsaucību latviešu publikā, jo bija pārāk nopietna, toties lielu popularitāti guva vienkāršās joku lugas „Trīnes grēki” (grāmatā 1891, teātrī 1896) un „No saldenās pudeles” (grāmatā un teātrī 1901), „Skroderdienas Silmačos” (grāmatā un teātrī 1902). Pēdējā viņa pabeigtā luga bija viencēliens „Sestdienas vakars” (teātrī 1908, grāmatā 1909). Blaumaņa devums teātrī ievērojami paaugstināja tā laika latviešu dramaturģijas līmeni. | Vēl mācoties skolā, 1882. gadā publicēja savu pirmo stāstu „Wiedergefunden”, rakstījā īsstāstus un dzejoļus. 1886. gadā tika publicēts pirmais Blaumaņa darbs latviešu valodā, dzejolis „Nakts” laikraksta „Mājas Viesis” literārajā pielikumā (ar parakstu Jirgensonu Pēteris). Sākot ar 1887. gadu R. Blaumanis latviešu laikrakstos publicēja stāstus un noveles: „Nezāle”, „Pērkoņa gaiss” (1887), „Spijēnos” (1888), „Raudupiete” (1889), „Bērtuļa pirksts” (1890), noveles „Salna pavasarī” un „Purva bridējs” (abas 1898), „Andriksons” un „Nāves ēnā” (abas 1899). 1893. gadā tika izdots pirmais viņa prozas krājums latviešu valodā „Pie skala uguns”. 1900. gadā kopā ar [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] tika izdots dzejoļu krājums „Ceļa malā”. Populāri kļuva viņa dzejoļi „Tālavas taurētājs”, „Ziema”, „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”, „Ziedonis klāt”, „Pērkons” u.c. Rīgas Latviešu teātrī izrādītas R. Blaumaņa lugas „Zagļi” (1890, grāmatā 1891), „Ļaunais gars” (1891, grāmatā 1892), „Pazudušais dēls” (grāmatā un teātrī 1893). Viņa lugas „Potivara nams” (1897), „Indrāni” (grāmatā un teātrī 1904) un „Ugunī” (teātrī 1905, grāmatā 1906) neguva plašu atsaucību latviešu publikā, jo bija pārāk nopietna, toties lielu popularitāti guva vienkāršās joku lugas „Trīnes grēki” (grāmatā 1891, teātrī 1896) un „No saldenās pudeles” (grāmatā un teātrī 1901), „Skroderdienas Silmačos” (grāmatā un teātrī 1902). Pēdējā viņa pabeigtā luga bija viencēliens „Sestdienas vakars” (teātrī 1908, grāmatā 1909). Blaumaņa devums teātrī ievērojami paaugstināja tā laika latviešu dramaturģijas līmeni. | ||
Pašreizējā versija, 2018. gada 6. maijs, plkst. 10.19
Rūdolfs Blaumanis (Rudolph Karl Leonid Blaumann, 1863-1908) – žurnālists, viens no spilgtākajiem latviešu valodā rakstošajiem rakstniekiem XIX-XX gs. mijā.
Dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižas ļaužu ģimenē. Dzimtā valoda – vācu. Tēvs Matiass (Matīss) bija muižas pavārs, māte Karlīne – istabene. 1868. gadā viņa vecāki sāka rentēt "Braku" mājas, kuras vēlāk iepirka par dzimtu. Pamatizglītību ieguva Annas Rubīnas vācu privātskolā (1871-1875) Ogrē, mācības turpināja Rīgas vācu komercskolā (1875-1881).
Pēc skolas beigšanas strādāja Fārbaha tirdzniecības kantorī. Laika posmā no 1885. līdz 1887. gadam Blaumanis bija Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis, apguva latviešu valodu, kurā sāka rakstīt. 1887. gadā ieradās Rīgā, kur iztiku sāka pelnīt kā žurnālists. Strādāja laikrakstā "Zeitung für den Stadt und Land", rakstīja vācu valodā, publicēja recenzijas par latviešu teātra izrādēm, tādējādi ieinteresējoties par latviešu sabiedrības kultūras dzīvi. Pēc tēva nāves 1894. gadā atgriezās mājās un trīs gadus mēģināja vadīt saimniecību, taču ne visai veiksmīgi. 1898. gadā pārcēlās uz Rīgu un atsāka strādāt par žurnālistu („Mājas Viesis”, „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Dienas Lapa”). 1901. gadā pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur laika posmā no 1902. līdz 1903. gadam vadīja „Pēterburgas Avīzes” satīras pielikumu „Purva malā”. No 1904. gada līdz 1905. gadam dzīvoja "Brakos". 1906. gada sākumā viņš pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt laikraksta „Latvija” redakcijā, vadīja feļetonu un satīras pielikumu „Skaidiena”, kurā publicētie Blaumaņa dzejoļi un nelielie prozas darbi tika parakstīti ar pseidonīmu Pulieris. 1907. gada vasarā Blaumanim diagnosticēja tuberkulozi. 1908. gada vasarā viņš devās uz Somiju, Takaharju sanatoriju, kur mira 1908. gada 4. septembrī.
Vēl mācoties skolā, 1882. gadā publicēja savu pirmo stāstu „Wiedergefunden”, rakstījā īsstāstus un dzejoļus. 1886. gadā tika publicēts pirmais Blaumaņa darbs latviešu valodā, dzejolis „Nakts” laikraksta „Mājas Viesis” literārajā pielikumā (ar parakstu Jirgensonu Pēteris). Sākot ar 1887. gadu R. Blaumanis latviešu laikrakstos publicēja stāstus un noveles: „Nezāle”, „Pērkoņa gaiss” (1887), „Spijēnos” (1888), „Raudupiete” (1889), „Bērtuļa pirksts” (1890), noveles „Salna pavasarī” un „Purva bridējs” (abas 1898), „Andriksons” un „Nāves ēnā” (abas 1899). 1893. gadā tika izdots pirmais viņa prozas krājums latviešu valodā „Pie skala uguns”. 1900. gadā kopā ar A. Niedru tika izdots dzejoļu krājums „Ceļa malā”. Populāri kļuva viņa dzejoļi „Tālavas taurētājs”, „Ziema”, „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”, „Ziedonis klāt”, „Pērkons” u.c. Rīgas Latviešu teātrī izrādītas R. Blaumaņa lugas „Zagļi” (1890, grāmatā 1891), „Ļaunais gars” (1891, grāmatā 1892), „Pazudušais dēls” (grāmatā un teātrī 1893). Viņa lugas „Potivara nams” (1897), „Indrāni” (grāmatā un teātrī 1904) un „Ugunī” (teātrī 1905, grāmatā 1906) neguva plašu atsaucību latviešu publikā, jo bija pārāk nopietna, toties lielu popularitāti guva vienkāršās joku lugas „Trīnes grēki” (grāmatā 1891, teātrī 1896) un „No saldenās pudeles” (grāmatā un teātrī 1901), „Skroderdienas Silmačos” (grāmatā un teātrī 1902). Pēdējā viņa pabeigtā luga bija viencēliens „Sestdienas vakars” (teātrī 1908, grāmatā 1909). Blaumaņa devums teātrī ievērojami paaugstināja tā laika latviešu dramaturģijas līmeni.
Literatūra par šo tēmu
- Benedikts Kalnačs, Rolfs Fīlmanis. Rūdolfs Blaumanis nacionālās literatūras un modernitātes kontekstā 19. un 20. gadsimta mijā. // “Letonica”, Nr. 34. (2016).
