Atšķirības starp "Brežgo Boļeslavs" versijām

Pašreizējā versija, 2019. gada 15. decembris, plkst. 07.56

Boļeslavs Brežgo (1887-1957) – vēsturnieks.

Dzimis 1887. gada 31. martā Rēzeknes apriņķa Dricānu pagastā, pie zemnieku kārtas piederošā galdnieka Ričarda Brežgo ģimenē. Poļi, katoļi. 1897. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē, kur Boļeslavs apmeklēja pilsētas skolu. Pēc tās absolvēšanas iztiku pelnīja kā mājskolotājs Rēzeknē un Vitebskā. 1912. gadā nolēma veltīt dzīvi militārajai karjerai, un iestājās Lielkņaza Mihaila kājnieku karaskolā Tiflisā (mūsd. Tblisi), kur nebija nepieciešams ģimnāzijas diploms. Uzrādīja izcilas sekmes: visai ātri kļuva par jaunāko, pēc tam par vecāko portupeijunkuru, bet pēdējā mācību gadā jau bija paaugstināts par junkuru feldfēbeli. Absolvēja karaskolu 1914. gada 12. jūlijā (pēc v.st.) ar 1. pakāpes diplomu, kas jaunajam podporučikam deva izvēlēties dienesta vietu.

Izvēlējās dienēt 9. Sibījijas strēlnieku pulkā (9-й Сибирский стрелковый полк) Vladivostokā (trīs dienas dienestā Tālajos Austrumos, Sibīrijā un Turkmenistānā tika skaitītas kā četras dienas parastā citur, kas ļāva straujāk kāpt pa izdienas kāpnēm). Sākoties 1. pasaules karam, pulks piedalījās kaujās Vācijas kontrolētajā Ķīnas reģionā, t.sk. Kindo cietokšņa aplenkumā. Pēc tam pulku pārdislocēja uz Rietumu fronti, kur podporučiks Brežgo ņēma dalību kaujās Austruprūsijā. 13. decembrī guva smagu ievainojumu un evakuēts uz hospitāli. 1915. gada aprīlī par varonību Austrumprūsijā apbalvots ar IV šķiras Sv. Annas ordeni, norīkots uz Daugavpils kara apgabala štābu Viļņā, bet 1916. gada jūnijā ieskaitīts rezerves virsniekos (ievainojuma seku dēļ nevarēja ņemt dalību kaujās) un norīkots par Vitebskā bāzētās Daugavpils apvienotās rezerves inženieru brigades štāba adjutantu. 1916. gada augustā apbalvots ar III šķiras Sv. Staņislava ordeni. Pēc brigādes izformēšanas 1917. gada beigās, kļuva par Vitebskas kara komisariāta sekretāru.

Paralēli dienestam, Boļeslavs Brežgo cītīgi interesējās par vēsturi, savās dienesta vietās apmeklējot vietējos arhīvus un meklējot visu, kas saistītos ar Latgales vēsturi. 1915. gadā iestājās Maskavas arheoloģijas institūta (MAI, privāta skola ar trīsgadīgu apmācības kursu, pielīdzināma t.s. tautas augstskolām, kurās interesenti varēja mācīties vakaros, paplašinot savu redzesloku) Vitebskas filiālē. Kopš 1918. gada janvāra demobilizēts un saņēma stipendiju. Jūnijā pabeidza mācības arheoloģijas nodaļā un iecelts par MAI Vitebskas filiāles pārzini (lielākā daļa pasniedzēju bija aizbēguši no lielinieku varas, kas pavēra karjeras iespējas jaunajiem), sabija šajā amatā līdz 1922. gadam. Uzsāka mācības mākslas vēstures nodaļas 4. kursā, ko absolvēja tā paša gada ziemā. Lai varētu kļūt par skolotāju, eksternā nokārtoja ģimnāzijas kursa latīņu valodas eksāmenu. 1920. gada 25. janvārī institūta Padome iecēla Brežgo par arheoloģijas katedras un mākslas katedras profesoru (padomju vara bija atcēlusi visas “vecā režīma” prasības pēc zinātniskajiem grādiem, un lektorus iedalīja divās kategorijās: profesors un pasniedzējos). 1921. gadā, pēc paša autobiogrāfijas, neklātienē absolvējis Voroņežas valsts universitāti mākslas teorijas un vēstures specialitātē. Pēc institūta likvidēšanas, līdz 1924. gada 31. decembrim viņš bija Galvenā arhīva (Главархив) pilnvarotais pārstāvis Minskas apvidū, strādāja kā zinātniskais līdzstrādnieks Vitebskas valsts arhīvā.

1925. gadā atgriezās Latvijā. Viņa lūgumu pieņemt darbā par vēstures pasniedzēju Latvijas universitātē noraidīja (akadēmiskā grāda neesamības dēļ – MAI absolvēšanu neatzina par augstāko izglītību), nepieņēma darbā arī Valsts vēstures arhīvā. Kopš 25. Marta Brežgo strādāja Pieminekļu valdes filiālē Daugavpilī. Ņēma aktīvu dalību vietējās poļu kopienas dzīvē, poļu partijas pilsētas domes deputāts, pilsētas valdes loceklis (1925-1928). Organizēja arheoloģiskās un etnogrāfiskās pētniecības ekspedīcijas Latgalē. 1933. gadā slikto valsts valodas zināšanu dēļ, pēc vairākkārtējiem valdes direktora F. Baloža izteiktiem rājieniem, atlaists no darba Pieminekļu valdē. 1933. gadā par savu monogrāfiju "Latgales zemnieki 1772-1861" saņēma Briseles Filotehniskajā universitātē vēstures zinātņu doktora grādu (to neatzina, jo šī provātā mācību iestāde nebija akreditēta ne Beļģijas karalistē, ne kur citur). 1925.-1937. gados Brežgo lasīja lekcijas privātskolās, no 1930. gada - profesors Universitātes zinību krievu institūtā (privāta mācību iestāde redzesloka paplašināšanai Русский институт университетских знаний, slēgts 1937. gadā).

Pēc Latvijas okupācijas, no 1940. gada 19. decembra viņš bija Daugavpils Valsts arhīva vadītājs, vecākais LPSR arhīvu inspektors (līdz 1941. gada 26. jūnijam). Vācijas okupācijas laikā ņēma aktīvu dalību okupācijas varas iestāžu atbalstītajā baltkrievu nacionālistu kustībā (viņa sieva Anastasija anketās vairākkārt par vīra tautību norādīja: “baltkrievs”). No 1942. gada bija reihskomisariāta Ostland Baltkrievu savienības centrālajā padomē, Daugavpils sekcijas priekšsēdētāja vietnieks, vadīja tās vēstures zinātnes nodaļu. 1942. Gadā īslaicīgi aizturēts, bijis Rīgā cietumā vienā kamerā kopā ar arhīvistu G. Jenšu. No 1942. gada 15. marta līdz 1943. gada 1. aprīlim strādāja par arhivāru Valsts vēstures arhīvā, paralēli bija V. Loča latgaliešu grāmatu izdevniecībā Daugavpilī zinātniskais redaktors.

Pēc PSRS armijas ienākšanas, no 1944. gada 9. novembra LPSR Valsts vēstures arhīvā nodaļas vadītājs. No 1945. gada 1. aprīļa pasniedzējs Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātē, slāvu filoloģijas katedrā. 1946. gada 1. jūlijā ievēlēts par profesoru. Kopš 1947. gada 9. janvāra katedras vadītājs. Karjera aprāvās ar viņa dēla Arkādija arestu 1946. gada maijā (dēls bija dienējis Vācijas armijas propagandas daļās, notiesāts par “pretpadomju aģitāciju”) – 1948. gada 12. augustā PSRS Augstākās izglītības ministrija (Министерство высшего образования СССР) izdeva rīkojumu atlaist B. Brežgo no darba universitātē. Kopš 1946. gada decembra Brežgo strādāja arī LPSR ZA Materiālās kultūras vēstures institūtā, kur darbu saglabāja līdz 1953. gadam, kad atlaida sakarā ar to, ka slēpis savā biogrāfijā kompromitējošus faktus.

Miris 1957. gada 30. septembrī, Rīgā.

Literatūra par šo tēmu

• Sаlmiņš A. B. Brežgo pētījumi - nozīmīgs Latgales skolu vēstures avots. // Latvijas skolu vēstures avoti: apcerējumi par nozīmīgākajiem feodālisma un kapitālisma laika skolu vēstures avotiem līdz XX gs. sākumam. - LPSR Izglītības ministrijas Pedagoģijas zinātniskās pētniecības inst.; Zvaigzne: Rīga, 1974.
• Strods H. Profesors Boļeslavs Brežgo, 1887-1957 : lekciju konspekts Latvijas vēsturē. - Latgales kultūras centra izd.: Rēzekne, 1990.

• Лисов A. Болеслав Брежго – историк латгальского крестьянства. // VI starptautiskā zinātniski praktiskā konference "Māksla un mūzika kultūras diskursā". − Rēzekne, 2018. − 28.−35.lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Jēkabsons Ē. Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo (1887-1957): nezināmais biogrāfijā. // Vēsture: Avoti un cilvēki. Sources and People. XXII. Daugavpils Universitāte, 2019, 83.-93.lpp.

• Екабсонс Э. Историк Болеслав Брежго (1887-1957) : неизвестное в биографии. // Латыши и белорусы: вместе сквозь века. Выпуск 8, Минск, 2019, С. 24-34.