Atšķirības starp "Protestantisms" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Protestantisms''' (no lat. ''protestans'' - tāds, kas publiski pierāda) - pēc [[pareizticība]]s un [[Katolicisms|katolicisma]] trešais lielākais [[kristietība]]s virziens, virkne [[Konfesija|konfesiju]] un [[Sekta|sektu]], kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. [[protestantiskās Baznīcas]]). Radies XVI gs. [[Reformācija]]s rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras [[Reihstāgs|reihstāgā]] (1529.), kurā atzina [[Vormsas edikts|Vormsas ediktu]], kurā kurā Luters atzīts par [[herētiķis|herētiķi]] - 5 [[Svētā Romas impērija|impērijas]] [[Firsts|firsti]] un virkne [[Brīvpilsēta|brīvpilsētu]] noprotestēja šo lēmumu). | + | '''Protestantisms''' (no lat. ''protestans'' - tāds, kas publiski pierāda; an. ''protestantism'', vc. ''Protestantismus'', fr. ''protestantisme'', kr. ''протестантизм'') - pēc [[pareizticība]]s un [[Katolicisms|katolicisma]] trešais lielākais [[kristietība]]s virziens, virkne [[Konfesija|konfesiju]] un [[Sekta|sektu]], kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. [[protestantiskās Baznīcas]]). Radies XVI gs. [[Reformācija]]s rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras [[Reihstāgs|reihstāgā]] (1529.), kurā atzina [[Vormsas edikts|Vormsas ediktu]], kurā kurā [[Luters Martins|Luters]] atzīts par [[herētiķis|herētiķi]] - 5 [[Svētā Romas impērija|impērijas]] [[Firsts|firsti]] un virkne [[Brīvpilsēta|brīvpilsētu]] noprotestēja šo lēmumu). Kā ticības forma, ''protestantisms'' bija aicinājums atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām, kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas, sadzīvē tas bija Rietumeiropas nabadzīgo ziemeļu iedzīvotāju vēršanās pret [[Renesanse]]s pārņemto dienvidu "izvirtīgo" dzīvi, politiski - Baznīcas laicīgās varas apkarošana un īpašumu sagrābšana. Pēc M. Vēbera domām, protestantisms (īpaši kalvinisma, puritānisma formā) veidojas kā reliģiskais fanātisms, kas sevi pretstata katolicismam nevis tāpēc, ka tajā ticības būtu par daudz, bet gan par maz. Šim fanātismam ir paradoksālas sekas. Noraidot jebkuras iespējas izzināt Dievu, protestantisms pavērš cilvēciskās intereses pret pasauli. Cilvēks alkst pēc Dieva žēlastības un glābšanas. Taču žēlastības noslēpums nav atminams prāta līdzekļiem. Vienīgais ceļš kā to varbūt varētu iemantot, ir pasaulīgais darbs kopā ar citiem un citu labā un Tā Kunga slavai, kā arī kvēls misionārisms. Tas aizsāka [[Ticības kari|ticības karu]] gadsimtu Eiropā, [[Kontrrenesanse|kontrrenesansi]], [[Feodālisms|feodālās sabiedrības]] sairšanu. |
| − | + | Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no apm. XVI gs. vidus līdz pat XIX gs. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā. Šis process visskaidrāk ir izmanāms jaunu konfesiju veidošanās norisā. Visā ''protestantismā'' atšķēlās no pastāvošajām konfesijām jaunas, kas savā attīstībā atkal nonāca pie dalīšanās un diferencēšanās. Rezultātā evaņģēliskais protestantisms sadalījās vairākos simtos īpatnēju mācības, baznīcas iekārtas un satversmes atšķirību, kā arī teritoriālo un nacionālo grupu. Atsevišķās evaņģēliskās zemēs ir vairāki desmiti (Lielbritānijā) vai pat simti (ASV) ''protestantisma'' virzienu uz mācības iekārtas un apmēru pamata. Citās zemēs radās lielāks skaits vienas apliecības, bet dažādu teritoriju baznīcu (Vācijas «Landeskirchen", Šveices kantonu baznīcas), vai arī dažādas nacionālās baznīcas vienā un tai pašā zemē, ar vienādu apliecību, mācību un iekārtu (čehu, slovaku, vācu, un poļu luteriskās baznīcas Čehoslovākijā). Dažās citās zemēs šī diferenciācija ir gājusi baznīcas prakses un apliecības precizēšanas virzienā vienā un tai pašā tautā un teritorijā. Tā Holandē eksistē pavisam kādas piecas reformētās baznīcas un divas luteriskās, cita citai blakus. Šai sakarā pieminama arī ASV un citās britu zemēs sastopamā baptistu, metodistu un citu konfesiju lielā sadrumstalotība. Tā, piemēram, Z.A.S.V. ir pavisam 18 dažādu baptistu, 17 mennonītu, 19 metodistu, 9 presbiteriāņu un liels skaits vēl citu īpatnēju nogrupējumu. | |
| − | + | Reliģiskajā koncepcijā ''protestantisms'' neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: [[Šķīstītava|šķīstītavu]], [[Eņģelis|eņģeļus]], [[Dievmāte|Dievmāti]], [[Svētie|svētos]], [[svētbilde]]s un [[relikvija]]s. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez [[Baznīca]]s starpniecības, bet pestīšanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī [[garīdzniecība]]i un [[Rituāls|rituālam]], ir tikai divi [[Sakraments|sakramenti]]: kristība un [[svētais vakarēdiens]]. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī. | |
| − | == Literatūra == | + | Skat. arī: [[protestanti]], [[hugenoti]], [[luterāņi]], [[kalvinisti]], [[puritāņi]], [[baptisti]], [[metodisti]], [[pentakosti]] u.c. |
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004. | * Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004. | ||
* Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp. | * Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp. | ||
| + | * Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp. | ||
| + | * Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5 | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://www.latvianforyou.com/cgi-bin/l.pl?word=protestantisms&pos=532211 Protestantisms. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.] | ||
| + | * [http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/refun/teksts.htm Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā] | ||
| + | * [http://viestursrudzitis.lv/publ/reformacija_seksualitate_sieviete/1-1-0-25 Rudzītis V. Reformācija, seksualitāte, sieviete.] | ||
| + | * [http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=teologiski_raksti_2&fu=a&id=1 Feldmanis R. Apvienošanās iespējas mūsdienu protestantismā.] | ||
[[Kategorija:Kristietība]] | [[Kategorija:Kristietība]] | ||
[[Kategorija:Protestantisms]] | [[Kategorija:Protestantisms]] | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 1. marts, plkst. 07.06
Protestantisms (no lat. protestans - tāds, kas publiski pierāda; an. protestantism, vc. Protestantismus, fr. protestantisme, kr. протестантизм) - pēc pareizticības un katolicisma trešais lielākais kristietības virziens, virkne konfesiju un sektu, kas cita no citas atšķiras ar iekšējām dogmām un kanoniem (sk. protestantiskās Baznīcas). Radies XVI gs. Reformācijas rezultātā (apzīmējums radies no notikumiem otrajā Špeieras reihstāgā (1529.), kurā atzina Vormsas ediktu, kurā kurā Luters atzīts par herētiķi - 5 impērijas firsti un virkne brīvpilsētu noprotestēja šo lēmumu). Kā ticības forma, protestantisms bija aicinājums atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām, kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas, sadzīvē tas bija Rietumeiropas nabadzīgo ziemeļu iedzīvotāju vēršanās pret Renesanses pārņemto dienvidu "izvirtīgo" dzīvi, politiski - Baznīcas laicīgās varas apkarošana un īpašumu sagrābšana. Pēc M. Vēbera domām, protestantisms (īpaši kalvinisma, puritānisma formā) veidojas kā reliģiskais fanātisms, kas sevi pretstata katolicismam nevis tāpēc, ka tajā ticības būtu par daudz, bet gan par maz. Šim fanātismam ir paradoksālas sekas. Noraidot jebkuras iespējas izzināt Dievu, protestantisms pavērš cilvēciskās intereses pret pasauli. Cilvēks alkst pēc Dieva žēlastības un glābšanas. Taču žēlastības noslēpums nav atminams prāta līdzekļiem. Vienīgais ceļš kā to varbūt varētu iemantot, ir pasaulīgais darbs kopā ar citiem un citu labā un Tā Kunga slavai, kā arī kvēls misionārisms. Tas aizsāka ticības karu gadsimtu Eiropā, kontrrenesansi, feodālās sabiedrības sairšanu.
Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no apm. XVI gs. vidus līdz pat XIX gs. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā. Šis process visskaidrāk ir izmanāms jaunu konfesiju veidošanās norisā. Visā protestantismā atšķēlās no pastāvošajām konfesijām jaunas, kas savā attīstībā atkal nonāca pie dalīšanās un diferencēšanās. Rezultātā evaņģēliskais protestantisms sadalījās vairākos simtos īpatnēju mācības, baznīcas iekārtas un satversmes atšķirību, kā arī teritoriālo un nacionālo grupu. Atsevišķās evaņģēliskās zemēs ir vairāki desmiti (Lielbritānijā) vai pat simti (ASV) protestantisma virzienu uz mācības iekārtas un apmēru pamata. Citās zemēs radās lielāks skaits vienas apliecības, bet dažādu teritoriju baznīcu (Vācijas «Landeskirchen", Šveices kantonu baznīcas), vai arī dažādas nacionālās baznīcas vienā un tai pašā zemē, ar vienādu apliecību, mācību un iekārtu (čehu, slovaku, vācu, un poļu luteriskās baznīcas Čehoslovākijā). Dažās citās zemēs šī diferenciācija ir gājusi baznīcas prakses un apliecības precizēšanas virzienā vienā un tai pašā tautā un teritorijā. Tā Holandē eksistē pavisam kādas piecas reformētās baznīcas un divas luteriskās, cita citai blakus. Šai sakarā pieminama arī ASV un citās britu zemēs sastopamā baptistu, metodistu un citu konfesiju lielā sadrumstalotība. Tā, piemēram, Z.A.S.V. ir pavisam 18 dažādu baptistu, 17 mennonītu, 19 metodistu, 9 presbiteriāņu un liels skaits vēl citu īpatnēju nogrupējumu.
Reliģiskajā koncepcijā protestantisms neatzīst virkni tradicionālās kristietības dogmu: šķīstītavu, eņģeļus, Dievmāti, svētos, svētbildes un relikvijas. Atšķiras arī mācība par Dieva un cilvēka sakaru - cilvēks Dieva žēlastību gūst bez Baznīcas starpniecības, bet pestīšanu tikai ar savu personisko ticību. Pakārtota nozīme ir arī garīdzniecībai un rituālam, ir tikai divi sakramenti: kristība un svētais vakarēdiens. Dievkalpojumu parasti veido sprediķis, kopēja lūgšana un garīgu dziesmu dziedāšana kopkorī.
Skat. arī: protestanti, hugenoti, luterāņi, kalvinisti, puritāņi, baptisti, metodisti, pentakosti u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
- Protestantisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
- Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp.
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
